Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
Alises Zariņas īsfilma "SavĀdā" pēta sieviešu attiecības ar savu ķermeni caur pieredžu stāstiem par pieaugšanu, traumām, kompleksiem, neiederības sajūtu un seksualitāti. Šīs sievietes caur personiskiem priekšnesumiem pārvērš savu ķermeni instrumentā – medijā un mākslas darbā. Varones ir šķietami pretstati – racionāla un emocionāla, "vīrišķīga" un "sievišķīga", noslēgta un ekspresīva. Tomēr viņas abas vieno vēlme būt ieraudzītām, drosme atkailināties tiešā un pārnestā nozīmē un spēks lauzt priekštatus par to, kādai ir vai nav jābūt sievietei.
Antra Feldmane: Tava īsfilma "SavĀdā" tapusi kā maģistra darbs LKA Nacionālajā filmu skolā. Kā noprotu, šīs studijas tu noslēdzi 2021. gadā?
Alise Zariņa: Laikam tā sanāk. Mums bija tā dīvainā kovida pauze, kad visi pabeidza [studijas] kaut kādos bezsakarīgos laikos.
Kā tu raksturotu pašu LKA studiju procesu?
Tā kā es iepriekš nebiju studējusi Latvijā, tad man nav, ar ko salīdzināt. Man jau šķiet, ka LKA maģistrantūras studenti ir tāds krāšņs bars tādā ziņā, ka tur nāk [arī] cilvēki ar diezgan spēcīgu pieredzi dažādās jomās. Piemēram, mana kursa biedrene bija dramaturģe Aiva Birbele. Viņu satiekot pie LKA ieejas, es jau Aivai teicu, ka tagad studēšu maģistros, cerot, ka dzeršu šņabi ar divdesmitgadniekiem un ēdīšu "roltonus". Bet pirmais cilvēks, ko redzu, ir viņa, strēķīti vecāka par mani. Šī kaut kādā ziņā ir arī iespēja satikt šos dažādos cilvēkus, arī pasniedzējus, kuri paši ir arī režisori. Inga Pērkone ir cilvēks, ko es ļoti sen un ļoti ilgi respektēju, un ir forši pie viņas kādu brīdi pastudēt. Latvijas kino industrija ir maziņa, un akadēmijā ir šī tiešā, vienkāršā pieeja cilvēkiem, kuri diezgan daudz forša jau ir izdarījuši.
Kādas, tavuprāt, ir galvenās atšķirības starp Latvijas un ārvalstu kino izglītību?
Domāju, ka mums ir liels potenciāls veidot labu kino izglītību, bet pašlaik tas ir tā, ka daudzi, kuri māca, paralēli arī dara. Tas ir gan labi, gan slikti. Laikam lielākā atšķirība starp Tallinu (Tallinas Universitātes Baltijas Filmu, mediju un mākslas skola, kurā Zariņa iepriekš studējusi - red.) un LKA ir tāda, ka Tallinā studijas ir orientētas vairāk uz tehnisko, uz procesu. LKA cilvēki, manuprāt, ir vairāk fokusēti uz teoriju. Tas ir labi un slikti, to ir grūti tā noteikt. Viena lieta, ko es uzreiz varu pateikt – Latvijā, piemēram, nemāca kino skaņu pietiekami kvalitatīvā līmenī. Ir tikai viens maziņš kursiņš. Tādas "craft" lietas. Ir no visa pa druskai, tomēr būtu nepieciešama iespēja šīs lietas apgūt padziļināti.
Vai šī teorētiskā bāze varētu kaut kādā ziņā traucēt ieraudzīt režijas procesu "ar tīrākām" acīm?
Domāju, ka ir drīzāk otrādi. Manuprāt, ir interesanti, ka, piemēram, teātrī mums ir šīs dažādās skolas, līdz ar to arī domāšanas process tiek virzīts dažādos virzienos. Viss, kas ir specifisks, nāk par labu – gan teorijā, gan praksē.
Vai tev ir plāni turpināt studijas kino?
Ik pa brīdim flirtēju ar domu, ka vajadzētu rakstīt doktora disertāciju un pēc tam sevi par to dziļi ienīst. LKA piedāvā radošo doktorantūru, kur ir iespēja taisīt filmu. Es ļoti ceru, ka nepieteikšos, bet ir diezgan liels risks, ka to izdarīšu. Un to nožēlošu.
Kādēļ nožēlosi?
Vai tev ir gadījies rakstīt bakalauru, maģistru vai doktora disertāciju?
Man ir bijis tas prieks rakstīt bakalaura darbu, jā.
Man liekas, tās ir lietas, ko visiem gribas būt izdarījušiem, bet ne vienmēr gribas darīt.
Pastāsti, lūdzu, par īsfilmu "SavĀdā".
Jau iepriekš es biju veidojusi dokumentālo filmu "Divas strīpiņas". Tas tapa kā mans kursadarbs, un es vēlējos attīstīt tālāk šo ķermeņa tēmu. "SavĀdo" filmējām kovida laikā, līdz ar to neizdevās realizēt visu tā, kā bija iecerēts. Mana ideja bija pētīt to, kā ķermenis tiek izmantots performances mākslā. Tā nebija laba tēma šajā kovida laikā, jo visas performances vienkārši brutāli kancelēja. Līdz ar to tika iesaistītas citas mākslas disciplīnas, paņemot klāt arī deju, koncentrējoties tieši uz divām māksliniecēm. Tas vairāk sanāca kā stāsts par viņām pašām, jo oriģinālajā versijā biju iecerējusi to veidot kā anonīmāku daudzu ķermeņu stāstu. Jebkurā gadījumā mērķis bija atrast veidu, kā ķermenis "stāsta" pats par sevi – [dažādo pieredžu] traumas un tamlīdzīgi.
Tu sevi vairāk jūti dokumentālā kino žanrā vai tomēr nē?
Nē, tā nav. Man patīk gan dokumentālais, gan spēlfilmas žanrs.
Dokumentālais kino paver iespēju runāt un atainot tās realitātes daļas, kas ir noslēptākas no sabiedrības acīm. Es nemēģinu nevienu pārliecināt, vienkārši atrodu stāstus, kurus man šķiet svarīgi izstāstīt.
Vai tev bieži nākas dzirdēt ne pārāk pozitīvas atsauksmes par savu darbu?
Esmu lasījusi kristiešu recenziju par savu darbu. Portāls "Telos" publicēja recenziju "Divām strīpiņām". Savdabīgi, jo anonīmi. Pirmo reizi dzīvē redzēju anonīmu recenziju. Tas jau vien liecina par kaut ko interesantu. Tas, kas mani skumdina – vēl labs vārds ir "besī" – ka, runājot par šīm tēmām, tās tiek ignorētas [vai devalvētas] kā nesvarīgas. Nezinu, kas tas ir un par ko, bet kādēļ atkal par to ir jārunā? Arī "Divu strīpiņu" gadījumā. Nezinu, varbūt tādēļ, ka neviens par to iepriekš nav runājis. Sāksim ar to. Varbūt manī ir milzīgi kino zināšanu robi, bet es nezinu, vai par abortiem kāds Latvijas kinematogrāfā ir runājis. Arī, piesakot šo tēmu [studiju darbam], bija pasniedzēji, kuri man par to aizrādīja – cik var par to runāt. Es nezinu. Drusciņ varbūt vajadzētu. Varbūt sākam.
Tu savos darbos pēti ķermeniskās pieredzes. Vai nav tā, ka nereti tieši sievietes pret citu sieviešu izvēlēm, pārliecībām un pašizpausmēm ir pat kritiskāk noskaņotas nekā vīrieši? Dažbrīd, pavērojot komentārus pie sociālo tīklu ierakstiem, šis citu sieviešu kaunināšanas "spektrs" nāk tieši no sievietēm.
Tas ir drīzāk visas sabiedrības jautājums. Man nepatiktu to dalīt tā – ka ir sievietes lielākie kritiķi pēc dzimuma. Runa drīzāk ir par to, ka mēs internalizējam traumas, uzskatus vai problemātiku un pilnīgi neapzināti to nododam tālāk. Sieviete par šo ir spiesta domāt vairāk, jo viņu tas skar visvairāk. Varbūt ir vīrieši, kuriem ir paveicies būt brīviem no kompleksiem par ķermeniskajām lietām. Es te, protams, vienkāršoju, bet ir svarīgi saprast, ka tas nav viena dzimuma veidots kaut kas, bet gan sabiedrības uzskatu kopums.
Kas tevi motivē pievērsties tādām tēmām kā ķermeniskums, attiecības ar saviem kompleksiem un nedrošību, tās pārvarēšanu?
Es esmu sieviete. Man ir ķermenis. Tas palīdz. Pēc "Divām strīpiņām" un arī "SavĀdās" kino kritiķe Elīna Reitere man izteica atzinību par to, ka es runāju par tēmām, par kurām Latvijā citi nerunā. Tas man šķiet diezgan mulsinoši, jo šīs tēmas nav tik šauras, lai es par tām runātu divās studentu īsfilmās un tad mēs būtu šo aptvēruši.
Pasaulē šīs tēmas tiek aktualizētas, un var rasties sajūta arī šeit, ka tā visa ir par daudz. Kaut gan realitātē mums ir tik maz sieviešu stāstu.
Vēl pirms diviem gadiem mums bija "Lielais Kristaps", kur mums nebija sieviešu-aktrišu, kuras nominēt kategorijā "Labākā aktrise", kamēr Berlīnes kinofestivāls apvieno kategorijas "Labākais aktieris" un "Labākā aktrise", lai radītu iespēju nominēt labāko aktierdarbu – lai tas nebūtu tik bināri. Latvijā nejauši notiek tas pats, bet tādēļ, ka mums nav sieviešu stāstu. Protams, man ir arī draudzenes – kolēģes, kuras vairāk pievēršas sieviešu stāstiem. Tādā ziņā "Divas strīpiņas" ieguva plašu rezonansi, un tas bija tikai kursadarbs. Kāds cilvēks bija šo filmu redzējis un kaut kur uzrakstījis – tā jau viss ir labi, bet tas nemainīs likumdošanu. Tāda normāla recenzija par to, kā es ar savu studentes īsfilmu neesmu izmainījusi Latvijas politiku. Jebkurā gadījumā man tas ir interesanti un svarīgi.
Arī tādēļ, ka esmu sieviete, kura mēģina veidot kino Latvijā. Es redzu to milzīgo vakuumu – runāt par sievieti no sievietes perspektīvas, nevis par sievieti kā bērna māti vai romantiskas intereses objektu, bet par sievieti ar viņas pašas ķermeni, izvēlēm, vajadzībām.
Kā tu izjūti šo sievietes skatījuma atšķirīgumu – audiovizuālā formātā?
Man patīk teikt, ka tas ir sievišķais, nevis sievietes skatiens. Sieviete pati par sevi vēl nav rādītājs. Tādā ziņā, ka mēs varam būt sievietes un replicēt jau ierastās kino valodas, kas tomēr vēsturiski ir veidojušās uz vīrišķās – patriarhālās – valodas pamatiem. Šis atšķirīgais veids, kā runāt ar lietām, vēl tikai veidojas. Daudziem sit pa smadzenēm tas binārais dalījums – šitais ir vīriešu, šitais – sieviešu. Taču reāli mēs meklējam vispārcilvēcisku veidu, [kā par to runāt], bet tas, savukārt, sastāv no ļoti daudzām perspektīvām. Respektīvi, tiklīdz mēs runājam vienā pieņemtajā perspektīvā, mēs atstājam ārkārtīgi daudz aiz kadra. Jau tagad mēs redzam šīs izmaiņas, nu jau arī pamatstraumes kino parādās šīs ķermeniskās pieredzes. Mēs redzam, piemēram, grūtniecību kā sarežģītu, traumatisku, savdabīgu pieredzi. Šāds piemērs ir filma "Sievietes lauskas" ["Pieces Of A Woman", kas ataino sievieti, kura mājdzemdību laikā zaudē bērnu]. Ķermenis – tā ir redzamā un kaut kādā ziņā arī vērtējamā daļa.
Man patīk domāt, ka sievišķais skatiens, tā ir sajūta, ka uz tevi skatās. Kā mēs rādām kino nevis tikai to, kā vīrieši uz mums skatās, bet arī to, kā sieviete jūt, ka uz viņu skatās.
Kino veidošanai ir nepieciešama nauda. Režisoriem ir jāveicina savu ideju dzīvotspēja dažādos konkursos un kino finansējuma projektos. Kā tev ir veicies ar šo – vai tev nav jāaizstāv savas idejas iepretim, piemēram, vēsturiskā kino idejām?
Es negribētu teikt, ka ir jācīnās, jo visa veida kino ir jābūt pārstāvētam.
Pirms brīža man bija bail, ka, ja kino būs tikai šie vēsturiskie stāsti, tad vienīgais veids, kā mēs varēsim izstāstīt savējo, būs tad, kad tos atstāsim aiz muguras. Un tā būs vēsture.
Domāju, ka arī tas mainās. Kovida laikā ir tapušas vairākas filmas, kas vēsta par mūsdienu reālijām, un to būs arvien vairāk. Kino veidotājiem Latvijā ir tendence izrunāties par sevi. Piemēram, "Nemierīgie prāti". Manuprāt, tā ir kolektīva, nevis individuāla vajadzība. Mēs diezgan ilgi esam runājuši par kaut ko, ko nepazīstam un neesam pieredzējuši, un piepeši sāk parādīties šis pieredzes laiks. Kādā brīdī arī šis [personiskās pieredzes] posms tiks paveikts. Skanēs banāli, bet, iepazīstot sevi, tu iepazīsti citus. Ir baigi grūti izdarīt otrādi. Un tas nav slikti. Slikti tas ir tad, kad tev ir 19, tu esi Kultūras akadēmijas students, kurš grib izstāstīt stāstu par sevi. Jo tas ir pats interesantākais, kas ar tevi jebkad ir noticis. Manuprāt, ir tikai loģiski – ja tu esi tik ilgi raudzījies pagātnē, tad tu vēlies skatīties uz sevi tagad. Otra lieta – universālākie stāsti ir tie, kas ir vispersoniskākie.
Kino nav nekā šausmīgāka kā filma, kas paredzēta maksimāli plašai auditorijai, mēģinot pastāstīt stāstu, kas derēs visiem. Tieši caur personisko mēs varam ieraudzīt godīgumu.
Ja šis ir godīguma posms Latvijas kino, tad forši. Varbūt tas būs neveikli, jo cilvēki, kuri sāk runāt atklāti pirmo reizi, nu, viņi parasti vēl tikai meklē atbildes.
