"Mātes piens"
Uz kinoekrāniem nonāk Ināras Kolmanes režisētā vēsturiskā drāma "Mātes piens" – Noras Ikstenas autobiogrāfiskā romāna ekranizācija. Ar šo kinodarbu Kolmane no jauna ķeras pie kultūrvēsturiski nozīmīgiem latviešu literatūras darbiem; 2018. gadā viņa ekranizēja Vizmas Belševicas romānu "Bille" – precīzāk, triloģijas pirmo daļu. Abas filmas – tāpat kā to pamatā esošos literāros darbus – vieno kopīga tēma: sievietes, kas navigē cauri sarežģītam laikam un komplicētām ģimenes attiecībām.
Filmā tāpat kā grāmatā redzam brutālas, bezjēdzīgas varas ietekmi pār cilvēku dzīvēm, tā iesūcas itin visā – pat tik personiskās matērijās kā mātes un bērna attiecības.
Kolmane gan Ikstenas radīto stāstu izvēlas stāstīt ļoti bijīgi un pat konspektīvi – hronoloģiskā secībā virknējot ainas no pārsvarā nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem grāmatas varoņu dzīvēs. Šī stāstniecības maniere lielākoties šķiet distancēta, neskatoties uz to, ka aplūkotie notikumi ir ārkārtīgi emocionāli un dažbrīd pat traģiski smagi. Vai tik klasiska stāstniecības maniere spēj iztulkot romāna emocionālo un idejisko esenci? Noskatoties filmu, šis jautājums paliek neatbildēts. Filma kinoteātros no 1. februāra.
"Lielais Indriķis"
Jaunums repertuārā arī no Latvijā vecākās animācijas studijas "Animācijas brigāde" – no 2. februāra būs skatāma pilnmetrāžas animācijas filma "Lielais Indriķis", kas tapusi klasiķa Jāņa Cimermaņa režijā. Šī (pēc "Trīs musketieriem" (2006)) ir studijas otrā pilnmetrāžas filma.
Filmas sižets ir balstīts uz filmu studijas vadītāja Māra Putniņa grāmatu "Mežonīgie Pīrāgi un Lielais Indriķis", kuras pamatā ir stāsts par patriotismu un mīlestību pret savu dzimteni.
"Fabelmeni"
Vēl viena biogrāfija – savā noskaņā, vizuālajā veidolā un, protams, tēmā krasi atšķirīga – ir Stīvena Spīlberga filma "Fabelmeni". Tā būs skatāma kinoteātros no 31. janvāra. Filmā nostalģiskā jaunības entuziasmā ir aplūkoti režisora zēnības un pusaudzības gadi – precīzāk, laika posms, sākot ar pirmās filmas noskatīšanos. Tad režisorā dzimst nebeidzama fascinācija ar kino.
Filmā redzam 50. un 60. gadu Ameriku pārsvarā diezgan bezrūpīgi nostalģiskā atainojumā: te kinoteātri ir vienīgā filmu skatīšanās vieta, un tā ir teju galvenā izklaide piepilsētu bērniem un ģimenēm. Filmā atainotas gādīgas, lai arī brīžiem ļoti sarežģītas ģimenes attiecības, bet, galvenais – tas, kā režisors, kura vārds nu ir sinonīms Holivudas lielbudžeta filmām, pirmo reizi paņēma rokās kino kameru.
Tas gan nav iekļauts filmā, bet, pētot to, kā kritiķi uzņēma Spīlberga pirmo kinofilmu – 1974. gada darbu "Cukurzemes ekspresis" ("Sugarland Express"), izdevuma "The New York Times" kritiķis Stīvens Farbers rakstīja, ka Holivuda tolaik jaunā režisora komerciālo instinktu kļūdaini jaucot ar talantu un ka Spīlbergs filmā atražojot vecus melus. Skatoties gan gadu desmitiem garo Spīlberga filmogrāfiju, gan šo darbu, atliek vien divi secinājumi – Spīlbergs savā kino entuziasmā tomēr ir patiess, vai arī – ja melo, tad to dara ļoti labi.
"Korsete"
Trešais šīs nedēļas kino jaunums arī ir biogrāfiska un vēsturiska drāma. Tā ir austriešu režisores Marijas Kreiceres filma "Korsete". Filma būs skatāma kino no 1. februāra, un tās galvenā varone ir ikoniskā Austrijas imperatore Elizabete jeb Sisī.
Jāpiebilst, 19. gadsimtā dzīvojušās valdnieces gaitas aplūkojuši daudzi kino un televīzijas darbi, tostarp arī Latvijā uzņemtais vācu un austriešu TV seriāls "Sisi".
"Korsete" gan nav manierisma pilna pasaka, bet vērojums par to, ka prasīgums pret sieviešu ārējo izskatu nav fundamentāli mainījies kopš 19. gadsimta. Filma, tāpat kā daudzi citi darbi un sociālie vēstījumi par mūsdienu karaļnamiem, uzsver to, ka būšana princesei vai karalienei nav sapņaina pasaka, bet gan dzīve žņaudzošos ierobežojumos. Elizabetes lomu filmā izcili nospēlē luksemburgiešu aktrise Vikija Krīpsa. Viņa par darbu filmā saņēma arī Eiropas Kinoakadēmijas balvu.
