Dinamika un mainīgums. Saruna ar jauno režisoru Rūdolfu Miķelsonu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Šobrīd man ar kino pietiek. Tas piedāvā pietiekoši daudz dinamikas. Tur veidošanas procesā ir vairākas fāzes, un katra no tām ir citādāka. Man patīk dinamika, man patīk mainīgums," saka režisors Rūdolfs Miķelsons, zināms arī kā Rūdolfs Mings, kura maģistrantūras diplomdarbs – īsfilma "Atgadījums ar pilsoni Zariņu" – 5. maijā piedzīvoja televīzijas pirmizrādi.

Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem. 

LTV7 līdz 26. maijam ceturtdienu vakaros pulksten 22.30 skatāmas Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas jauno režisoru filmas visdažādākajos žanros. Filmas "Atgadījums ar pilsoni Zariņu" galvenais varonis Augusts ir dzīvē stabili iekārtojies cilvēks. Tomēr kāds niecīgs incidents atgādina, ka nav neviena, kurš viņu būtu gatavs uzklausīt. Stāsta gaitā ļauts piedzīvot dramatisku un reizē absurdi komisku vēstījumu par galvenā varoņa dzīves līdzsvara zaudēšanu un tai līdznākošu personības iekšējo revolūciju.

Justīne Vaivode: Kā sākās tava interese par kino?

Rūdolfs Miķelsons: Pirmais kino, ar ko es bērnībā iepazinos, bija amerikāņu, protams, tāds mainstream kino. Tas jau ir ļoti pateicīgs kino bērniem, tas ir draudzīgs kino skatītājiem tādā ziņā, ka tas iedvesmo, "rauj" līdzi, liek sapņot. Tas nav tik lielā mērā intelektuāls kino. Protams, mani tas iedvesmoja. Un tad es pats sāku spēlēties ar kino, bērnībā veidojot savas filmas.

Tu minēji amerikāņu kino, bet vai ir kāda konkrēta filma, kas tev spilgti palikusi atmiņā? 

Filma, uz kuru mēs ar brāli gājām, bija trešais "Gredzenu pavēlnieks". Tā man ļoti palika atmiņā, ļoti. Es biju mazs, un par tādām lietām kā kino valoda, estētika es nedomāju. Toreiz mani negribēja laist uz to filmu vai nedeva naudu. Un man krājkasē bija "melnie" santīmi, un tad mēs ar brāli gājām ar tiem "melnajiem" santīmiem uz kino. Biļete maksāja 80 santīmus, un mums pietrūka divu santīmu. Mums teica: "Sameklējiet tos divus santīmus." Tad mēs bezpalīdzīgi gaidījām pie tās kases būdas, kad tā milzīgā rinda beigsies. Un tad beigās kaut kādas divas meitenītes pienāca mums klāt un iedeva tos divus santīmus. Bet, runājot par filmu, tā bija ļoti gara un ļoti monumentāla. Tajā bija gan mūzika, kas man toreiz ļoti patika, gan visi tie specefekti – es toreiz neko tādu nebiju redzējis. Un arī tagad es uzskatu, ka tā nav novecojusi filma. Tā ir ļoti baudāma un skatāma arī šodien. Toreiz tas mani iedvesmoja.

Vai atceries to mirkli, kad tu nolēmi, ka tu pats sāksi zīmēt, veidot filmas?

Es nezinu. Man liekas, ka tas sākās ar to, ka mums bija tie vecie projektori. Un tur bija kaut kādas tās pasaku filmiņas, ko vakaros mamma mums mēdza dažreiz rādīt pasaku vietā. Man, protams, tas patika, un tad es sāku zīmēt uz čeku ruļļiem. Un tad atklāju, ka es pats varu projicēt uz tā diaprojektora. Bet neko no tā es nedarīju apzināti.

Tā bija tāda spēlīte, es neuztvēru to nopietni. Es ļoti ilgi to vispār neuztvēru nopietni. 

Kad to sāki uztvert nopietnāk?

Nopietnāk es sāku to uztvert tīņu gados, kad negribējās vairs tās filmiņas zīmēt. Tas jau bija noiets etaps. Bija jāsāk filmēt, bet, lai filmētu, vajag cilvēkus dabūt un sākt organizēt, un tad jau tas pats par sevi sāka kļūt nopietnāk.

Bet es par to nedomāju tādā karjeras ziņā līdz pat vidusskolas beidzamajam mirklim.

Un tad, kad beidzu vidusskolu, es pieņēmu lēmumu – ja jau es esmu tā kā mazliet ieskrējies, tad kāpēc gan man neturpināt. Tas likās tāds visdrošākais variants, negribējās baigi ieslīgt pārdomās par dzīves jēgu. Tas likās tāds loģisks, pašsaprotams turpinājums.

Kā rodas tavas idejas filmu scenārijiem? 

Toreiz, kad es biju mazāks, tad jau es vienkārši kopēju kaut kādus iespaidus, ņēmu iedvesmu no ASV kino. Es taisīju tādas kriminālas filmiņas – vienkārši taisīju kaut ko, kas šķita aizraujošs. Piemēram, es uztaisīju vienu filmu ar savu māsu par tādām meiteņu, pusaudžu tēmām. Vēlāk izmantoju klasesbiedrus [filmā], kur 16 gados visi tie tusiņi notiek... Es uztaisīju "Ļaunuma atspulgu". Sižets top ap tiem pieejamiem cilvēkiem. Tā arī tie scenāriji kaut kā tapa.

Un kā ir tagad? Piemēram tavas īsfilmas "Atgadījums ar pilsoni Zariņu" gadījumā?

Filmas "Atgadījums ar pilsoni Zariņu" kontekstā tas viss jau ir citādāk, jo caur studijām bija jāsāk intelektualizēt visi tie procesi scenārija rakstīšanā un veidošanā. Man tas nobrucināja manu sākotnējo intuitīvo sajūtu, pieeju. Tā tiek iznīcināta, ja sāc kritiski domāt. Principā es sāku jau studiju laikā domāt un pievērsties tam, kā būvēt scenāriju, gan arī visam tam, kas ir formālajā kino izglītībā. 

Filma "Atgadījums ar pilsoni Zariņu"
Filma "Atgadījums ar pilsoni Zariņu"

Šoreiz es vienkārši paņēmu notikumu no dzīves. Man bija dzirkstele notikumā, kas atgadījās, sabuktējot auto šiltīti tieši tādā pašā veidā kā filmā. Es tur biju klāt, un tad tur izcēlās lielas domstarpības. Tas bija mazs atgadījums, bet tas cilvēks to pamanīja un uzreiz gribēja cīnīties.

Un es šai filmai gribēju paņemt šo tematiku par to, ka "ā, tu man tā izdarīji", un viņš iet un cīnās, un vēlas nokārtot šo lietu. Tā ir viņam tāda filozofiska problēma.

Es vispār biju jau pamanījis, ka cilvēkiem, bet it īpaši vīriešiem, auto ir tāda vārīgā tēma. Kaut kādā ziņā tur ir kaut kas patoloģisks. Tas kontrastējošais skats, ko var ieraudzīt kaut kādā šrotā vai auto kapsētā, kur vienkārši mašīnas stāv čupām, izsviestas kā vecas, nederīgas zivju konservu bundžiņas. Un var redzēt, ka tieši tādas pašas markas auto vēl var stāvēt uz ielas, un kādam tā mašīna ir tāds baigais rūpju objekts. Un nedod Dievs, to saskrāpēs! Un, ja kāds no malas skatās, kas neko nezina par auto cenām, uzturēšanas izmaksām, ja viņš paskatītos uz to mašīnu daudzumu uz ielas, var rasties iespaids, ka to ir tik daudz, ka – ai! Kas tad tur var notikt, ja to nedaudz iebuktē? Man tas likās ļoti interesanti – uztaisīt filmu par šādu mazu lietiņu, sīkumu. Un tad es "aiznesu" to varoni līdz sakāpinātai pakāpei. Un tas varoņu vecums, man liekas, arī bija organisks, jo man likās, ka aktieris Ģirts Krūmiņš būtu tāda vecuma cilvēks. Ļoti iederīgs tādā lomā mūsu filmas situācijā. Un tā arī bija.

Galvenā varoņa sievas lomai izvēlējies Ritu Lasmani, kas nav profesionāla aktrise. Kāpēc tā?

Šī filma man bija pirmā sadarbība ar profesionāliem aktieriem, pirmo reizi man bija grimētājs, tērpu mākslinieks.

Man pirmo reizi bija darbs ar tik lielu komandu, un es šajā filmā gribēju pilna spektra pieredzi.

Tā kā tas ir mācību darbs, un daudzi resursi ir pieejami par brīvu, tad es gribēju maksimāli piedzīvot visu, ko var piedzīvot. Es gribēju gan profesionāļus, gan amatierus, es gribēju daudz lokāciju. Man bija svarīgi iestudēt sarežģītākas mizanscēnas. Un es gribēju arī amatieraktierus, ne tikai profesionāļus. Tādējādi es gribēju mācīties.

Un par Ritu – es meklēju vairākus tēlus. Sākumā es domāju par profesionālajām aktrisēm, bet tad es sapratu, ka tur vajadzētu vairāk tādu tipāžu, jo mēs tik ļoti tai varonei nepievēršamies. Savukārt profesionālai aktrisei vajag vairāk spēlēt.

Rita Lasmane ir ļoti interesanta personība ar to, ka viņa nebaidās runāt un būt, kas viņa ir.

Es paskatījos "Youtube" viņas intervijas, un mani uzrunāja viņas nosvērtība, jo, ja kaut kādos virsrakstos, par cilvēku neko nezinot, izlasa, ka viņa ir seksa eksperts, tad varētu padomāt, ka viņa ir kaut kāda popkultūras personības, kas ir ārišķīga. Bet viņa tāda galīgi nav. Viņa ļoti mierīgi un konkrēti izklāsta lietas, par ko viņa domā, un tas mani uzrunāja. Es ieraudzīju to tēlu, ka viņa varētu to atveidot.

Filma "Atgadījums ar pilsoni Zariņu"
Filma "Atgadījums ar pilsoni Zariņu"

Iepriekš, veidojot filmas, tu biji gan filmas režisors, gan scenārija autors, operators, gan montāžas režisors. Kāda bija tava pieredze tagad, strādājot komandā?

Ar komandu ir daudz vairāk iespējams izdarīt. Man jau bija bakalauru studiju laikā darbs ar komandu, bet tas tomēr nebija tā, jo toreiz mani projekti nebija tik nopietnā līmenī vēl.

Bet darbs komandā ļauj pievērsties tieši režijai daudz nepastarpinātāk.

Protams, sagatavošanās periodā slodze ir lielāka, ir daudz intensīvāk jāgatavojas, lai sinhronizētu dažādās puses vienā virzienā, lai tas viss strādā. Tas arī ne vienmēr ir viegli. Tur mēdz dažreiz būt liela neziņa. Bet kopumā,

kad tas darbs ir izdarīts – kad gulta ir saklāta, tad tajā iegulties pēc tam jau filmas veidošanas laikā ir daudz patīkamāk. Bet, ja ir tikai ciets klons, kur pašam ir jātiek galā, tad nu ir, kā ir.

Bet arī filmēšana bija ļoti intensīva, enerģiju prasoša. Ļoti enerģiju prasoša.

Jau kopš bērnības tev ir bijis liels entuziasms par kino, bet kādas ir tavas sajūtas, reāli nonākot profesionālajā vidē?

Tīņu gados man jau ļoti ātri pielēca, kad es sāku filmēt ar cilvēkiem, ka tās ir galvassāpes. Ar negarantētu gandarījumu pēc tam. Tas vienmēr ir vairāk darbs, nekā tās ir izpriecas.

Bet tādā pašā ziņā jebkura cita dzīves sfēra ir darbs. Un es esmu dzīvē vairākās vietās strādājis, un man ir izveidojusies sajūta, ka neviens cilvēks nevienā sfērā nevar izbēgt no eksistencialitātes kaut kādā veidā. Un kino nav izņēmums. Es uzskatu, ka tur ir gan praktiskās, gan radošās lietas. Un es izteikti esmu tas radošais.

Man ir šausmīgas grūtības būt neradošam, neradoši kaut ko darīt.

Bet kino – tas ir kaut kas tāds, ko es nesāku darīt kaut kādu ļoti specifisku apsvērumu dēļ. Nekad gan neesmu domājis darīt kaut ko citu. Ir jau multimākslinieki, bet es neesmu no tiem. Es, domājot par citu radošo sfēru, varētu būt kora diriģents, bet tas nav piepildījies. Varbūt, ka tas mainīsies, bet šobrīd man ar kino pietiek. Tas piedāvā pietiekoši daudz dinamikas, tur veidošanas procesā ir vairākas fāzes un katra no tām ir citādāka.

Man patīk dinamika, man patīk mainīgums.

Tev svarīga ir dinamika arī dzīvē? Vai tādēļ pēc vidusskolas devies uz Angliju, lai studētu kino?

Jā, mācījos tur četrus gadus. Tomēr man bija vēlme atgriezties, jo es tur esmu iebraucējs. Es neesmu "iezīdis" to angļu garu sevī. Manī tā nav.

Manī ir latviešu gars. Es saprotu, ja es uz kaut ko varu pretendēt kaut kādas nacionalās piederības un gara padziļinātā izpratnē, tad tā ir latviešu izpratne.

Un mūsdienās kino ir ļoti demokratizējies. Latvijā mierīgi tehniskā ziņā ir iespējams uztaisīt visu tāpat kā ārzemēs. Un man kā autoram, filmu veidotājam nav pievienotās vērtības, ja es esmu Anglijā. Un man šķiet, ka tīri teorētiski tieši tas, ka es esmu Latvijā un veidoju, un rādu pārējai pasaulei mūsu kultūru, tam ir vēl dubultā pievienotā vērtība. Jo cilvēkiem, piemēram, skatoties uz irāņu režisoru Abāsu Kijārostamī – primāri visi ir ieinteresāti tajā kino, ko viņš taisīja par savu zemi, kultūru, un man ir interesanti skatīties gan uz viņa kultūru, gan viņu kā autoru. 

Vai, dzīvojot ārzemēs, tev radās ambīcijas iekarot kino pasaules līmenī?

Pasaules ambīcijas, man šķiet, ir pupu mizas.

Tas ir mārketinga speciālistu uzdevums. Viņiem var būt pasaules ambīcijas uz kaut kādu produktu, ko viņi vēlas pārdot. Tad jau man ir jādomā kā kaut kādam tirgonim vai pārdevējam, ja man ir jāmēģina izpatikt kādam. Es uzskatu, ka tas nav mans uzdevums, par ko domāt. Man ir jākoncentrējas uz to, kur es esmu šeit un tagad, un ir jāskatās vairāk sevī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti