Pa ceļam ar Klasiku

Rīgas Domā skanēs "Bahs un fantāzijas". Studijā - ērģelniece Liene Andreta Kalnciema

Pa ceļam ar Klasiku

Guntis Kuzma par Baltijas apvienoto orķestri: Mums ir samērā līdzīga spēles maniere

Dienas kā skrejlapiņas. Valsts svētkos pirmizrāde Dzintras Gekas filmai par simtgadi

Dienas kā skrejlapiņas. Valsts svētkos pirmizrāde Dzintras Gekas filmai par simtgadi

Kinorežisore Dzintra Geka ar radošo komandu sagādājusi svētkus visiem, kuri 18. novembrī dosies uz kinoteātri "Splendid Palace" – tur būs skatāma viņas unikālās dokumentālās filmas "Katra diena simtgadē. Gadalaiki" pirmizrāde.

Īstenībā var runāt par veselām četrām filmām. "2018. gadā katru dienu filmējām kādā Latvijas vietā, mājā, pilīs un būdiņās – kā es reiz teicu, arī lielos notikumus; mums bija vairāk nekā 400 stundu ilgs materiāls, jo dažas dienas filmējām arī ar divām kamerām," stāsta Geka. "Un tad es sapratu, ka sākotnējā iecere, ka tas viss jāieliek vienā filmā, kas būtu 91 minūti gara un kurā katrai dienai būtu veltītas 15 sekundes, būtu liela vieglprātība un izšķērdība... Tā nu bija iznācis, ka filmējam arī četrus pianistus, kas spēlē Pētera Vaska klavieru ciklu "Četri gadalaiki", un likumsakarīgi nolēmu veidot četras filmas, kas ir četri gadalaiki, kas skatāmas arī pilnīgi atsevišķi."

Režisore uzsver – īpaši interesanti tās būtu skatīties atbilstošā laikā: ""Ziemu" vajadzētu skatīties janvārī vai februārī, kad spēj tā pilnīgi ar to identificēties, kas arī viens no filmas galvenajiem uzdevumiem – ka katrs mēs sajūtamies kā filmas daļa.

Ka ziemā tie esam mēs, kas tur uz kalna slēpo, un es esmu tas cilvēks, kas skatās, kā Daugavā 19. janvārī peldas pareizticīgie – jo es arī gribētu tā peldēt.

Bet tad, kad nāk jau uz pavasara pusi, ir marts, precīzāk, 25. marts, kad ir deportāciju diena... Tas viss ir ļoti interesanti. Tā ka filmas skatāmas arī atsevišķi.”

Taču 18. novembrī būs četri seansi.

Sākot no pulksten 12.00, vispirms būs skatāma "Ziema", tad pulksten 14.00 - "Pavasaris", pulksten 16.00 - "Vasara", bet pulksten 18.00 – "Rudens".

"Un pēc tam sarunas pie vīna glāzes – tikšanās ar filmas varoņiem, kas būs atnākuši uz kinoteātri. Jo katrā no seansiem ir apmēram no 80 līdz 100 cilvēku uzaicināti, kas filmā piedalījās vai kurus mēs varējām atpazīt, jo filmā dalībnieku ir simtiem un simtiem... Neteiktu, ka tūkstošiem - kā "Positivus" vai Dziesmu svētkos. Bet mēs katrs esam viens no viņiem," uzsver režisore.

Vai var sacīt, ka 18. novembrī četros seansos izdzīvosim visu simtgades gadu dažādās epizodēs, dažādās Latvijas vietās un ar dažādiem cilvēkiem? "Tas tā ir, mums pašiem tas liekas neticami – neesmu skatījusies visas sērijas vienu aiz otras, bet man liekas – arī noskatoties kaut divas sērijas vienu aiz otras, ir ļoti iespaidīgi," pauž režisore.

Uz jautājumu, kā vispār radās ideja – ka vajag veidot filmu par Latviju, paskatoties, kāda ir mūsu dzīve, Geka atbild tā: "Doma 2018. gadā filmēt katru dienu radās manam operatoram Viktoram Gribermanim, ar kuru beidzamajos gados veiksmīgi sadarbojos, veidojot filmas "Kurts Fridrihsons", "Meklējot Tisē" un "Ilmārs Blumbergs".

Izaugām Rīgas kinostudijā kā jauni cilvēki, un mums acīmredzot bija daļēji nostalģija un atmiņas par visiem materiāliem, kas filmēti septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados.

"Latvijas Kinohronikā" desmit gadus nostrādāju montāžā – ļoti labi atceros, kā mēs astoņos no rīta nācām uz darbu, un tur jau Aina Adermane, "Hronikas" redaktore, bija apzvanījusi visus laukus un veči ar kamerām uz pleciem gāja “Hronikas” pagalmā, sēdās mašīnās un brauca, daļa jau bija aizbraukusi. Tā kā no tā acīmredzot mums dzima doma, kas sākumā likās diezgan neizpildāma, jo tomēr – lai filmētu 365 dienas, tas ir pietiekami sarežģīti: gan finansiāli, gan arī kino grupu noorganizēt un pacelt – bet nu, tā tas izdevās un rakstījām projektu – bija Kultūras ministrijas simtgades projektu konkurss...

Nevarējām sagaidīt rezultātus, un jau filmējām no 31. decembra vakara, kad Viktors iegāja Dzemdību namā, lai sagaidītu pirmo Latvijas bērnu. Filmējām katru dienu...

Uzaicināju jauno dzejnieci Elīnu Veiru, kas poētiski un dzejiski uzrakstīja scenārija pieteikumu, bet dokumentālajā kino katra diena tev jāpiepilda, un, tā kā mums bija satura mugurkauls un tad bija tas poētiskais virsuzdevums,

bija vēl jāsaprot, ka dienas jāveido kā skrejlapiņas – ir dienas, kad tev ir kas poētisks, un tad atkal ir kaut kas sāpīgs, un tad atkal kaut kas ļoti priecīgs. Līdzīgi kā mūsu dzīve.

Katrā filmā no 90 dienām kādas divas vai trīs dienas arī iztrūkst. Bet mums taču arī ir kādreiz tā, ka diena ir pazudusi..."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti