Latvijas kods 2021
Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu projekts "Latvijas kods. Latvija šodien" skatītājiem piedāvā piecus jaunus stāstus par Latviju 2021. gadā. Šī gada Latvijas kods ir cilvēks un vide.
Filmas galvenajam varonim Dagnim ir sajūta, ka apkārtējie no viņa baidās. Pie vainas ir gandrīz pirms 30 gadiem pieredzētā smagā avārija. Kāpēc tā toreiz notika, nezina neviens. Bet Dagnim ir bijis jāiemācās sadzīvot gan ar invaliditāti un bezmiegu, gan vientulību. Tagad Dagnim gan ir citas rūpes – pirmo reizi mūžā viņa rokās ir videokamera un viņam jātaisa filma. "Caur šo kameru viņš ir ieguvis savu balsi. Mans mērķis bija parādīt Dagņa gaišumu," saka režisore Zane Gargažina, kura pakāpeniski pieņēma invaliditāti pati savā dzīvē.
Aiga Leitholde: Filma ir par Latvijā aktuālu tematu – tā sacīt "neredzamiem cilvēkiem", kas mums ir apkārt, bet par kuriem nerunājam. Kā attīstījās šī iecere? Vai tā ir sen lolota tēma, bet varbūt tas bija mirkļa impulss, ka vēlies par šo stāstīt?
Zane Gargažina: Jāsaka paldies Laurai, kura ir šīs filmas scenārija autore un mana kursabiedrene no universitātes laikiem, viņa man izstāstīja par Dagni. Lauras ģimene bija nopirkusi mazu dzīvoklīti Vaidavā, kur vasarā dzīvot pie dabas. Un viņa stāstīja par šo tēlu – Dagni, kuru Vaidavā zina visi. Bet jocīgi ir tas, ka tajā pašā laikā vietējie izliekas, ka Dagņa nav. Dagņa draugi ir tie cilvēki, kas Vaidavā ir iebraucēji – supotāju komūna pie ezera, Valmiermuižas rezidencē strādājošie. Dagnis ir invalīds jau no bērnības – 8 gadu vecumā viņš piedzīvoja avāriju, kad viņam virsū uzbrauca traktors. Viņš ir pārcietis padsmit operāciju. Dzirdot šo stāstu, man uzreiz bija sajūta – man ar Dagni ir jāiepazīstas.
Zemapziņā savilku paralēles ar sevi. Bērnībā nevienam draugam par savu invaliditāti daudz nestāstīju, jo man bija kauns. Man gribējās būt tādai pašai kā pārējie. Kad iepazinos ar Dagni, manī rezonēja tās pārestības, ko cilvēkiem ar invaliditāti jāpieredz no apkārtējiem. Tas, ka ticis apsaukāts par "vienacainu kropli", tas, ka ar viņu disenēs neviena negribēja dejot. Tagad, apzinātā vecumā, Dagni ik pa laikam kāds piekauj, rīda suņus virsū.
Man šķita, ka esmu parādā pati sev skaidrot sabiedrībai, jo pati kādreiz biju tajā pusē, kas bija pilna ar aizspriedumiem.
Pati nodzīvoju slimnīcās ilgu laiku, sapratu, kā izliekos savu vienaudžu priekšā un tādēļ nevaru būt patiesa. Uzskatīju, ka man vajag stāstīt par šiem atšķirīgajiem bērniem un to, ka es esmu ar viņiem kopā. No malas skatoties var šķist, ka Dagņa dzīve ir vienveidīga, bet viņa iekšējā pasaule un tas, par ko viņš priecājas un kas viņam liekas svarīgs – tas man, pilsētniecei, ļāva paskatīties uz lietām no citas perspektīvas. Viņš daudz dzīvojas dabā, mežā viņš ir iemācījies sasaukties ar putniem. Viņam šajā dzīvē svarīgi ir citi darbi nekā mums, karjeristiem pilsētniekiem.
Dokumentālajā filmā izmantots neparasts paņēmiens, kad varonis ir arī operators. Kā nonācāt pie šādas pieejas?
Tas sanāca tik organiski! Mans dzīvesbiedrs un vadošais operators Mārtiņš Šalmis, ar kuru kopā esam uzbūvējuši šo filmu, ierosināja uz pirmo tikšanās reizi līdzi paņemt mazo rokas kameru. Tā jauši nejauši nonāca Dagņa rokās.
Galu galā šī kamera bija vēl viena Dagņa acs, caur kuru viņš parāda savu pasaules skatījumu.
Katrs Dagņa iefilmētais materiāls ir paralēls stāsts par Latviju un tās kodu. Pirmo reizi manā filmu veidošanas procesā varonis ir bijis tik daudz iesaistīts. Dagnis ir pieminēts filmas titros kā operators.
Vai Dagnis turpinās būt daļa no tavas radošās komandas arī turpmāk?
Režisoriem ar filmu varoņiem ir dažādas attiecības. Ir noteikumi – esam kopā uz gadu, veidojam stāstu un pēc tam šķiramies. Iepazīstoties ar Dagni, jau pirmajā reizē sapratu, ka šīs nav ierastās režisora un varoņa attiecības. Mēs paliksim draugu statusā arī pēc filmas pabeigšanas.
Un tas arī tagad notiek – filma ir pabeigta, bet Dagnis joprojām filmē un mēs viņam atstāsim šo kameru. Caur šo kameru viņš ir ieguvis savu balsi.
Avārijas diena ir ietekmējusi un joprojām viņa dzīvi ietekmē, bet viņš par to nesūkstas. Viņš sev apkārt meklē foršas, pozitīvas lietas.
Tagad mēs ar Dagni bieži sazvanāmies. Viņš saka: "Es jūs ļoti gaidu ciemos! Man ir garlaicīgi." Ja vasaras sezonā Vaidavā kaut kas notiek, ziemas sezonā visi aiziet ziemas miegā. Mēs plānojam drīz braukt ciemos un doties kādā pārgājienā. Kontaktu joprojām uztur arī mūsu ģimenes. Dagnim ļoti garšo kafija, tāpēc mana māsa, braucot darba darīšanās, to viņam ieved. Dagņa ienākumus veido mazie darbiņi, un vēl viņš saņem invalīdu pabalstu. Finanses ir ierobežotas. Labi, ka pēdējā laikā tiek veidotas darbavietas cilvēkiem ar invaliditāti, bet, manuprāt, par to būtu jādomā vēl vairāk.
Svarīga loma cilvēku ar invaliditāti dzīvē ir viņu vecākiem, kuru ticība, atbalsts un iedvesma palīdz cilvēkam noticēt, ka, neskatoties uz savu invaliditātes stāvokli, viņš nav "nabadziņš" un viņam var būt interesanta, laba un veiksmīga dzīve.
Jā, arī no savas pieredzes varu teikt paldies savai mammai. Viņa, neskatoties uz manu nenosakāmo diagnozi, laida parastajā skolā un no manis neiztaisīja "mēģenes bērnu". Protams, fizkultūras skolotājs zināja, ko es nedrīkstu darīt. Mamma pret mani attiecās kā pret normālu bērnu un gribēja, lai es eju dzīvē. Ja viņa to nebūtu darījusi, es nebūtu ne skolu pabeigusi, nebūtu arī iestājusies augstskolā, kur nu vēl strādātu televīzijā, kas ir grūts un stresa pilns darbs. Un arī Dagņa stāstā ir šis mammas faktors. Filmā tas nav iekļauts, bet procesa gaitā mēs aprunājāmies ar medmāsiņu, kura Dagni kopa tūlīt pēc avārijas. Viņa teica, ka Dagņa atlabšana bija "mammas brīnums". Dagņa mamma ticēja, ka dēls nenomirs, un deva savu spēku, lai viņš atlabtu. Arī skolotājas sacīja to pašu – par mammas spēku.
Ar filmu Dagnim tu esi devusi balsi. Kas, tavuprāt, būtu nākamais solis šīs situācijas attīstībā?
Šādi cilvēki kā Dagnis pārsvarā nevis dzīvo, bet gan eksistē. Viņiem trūkst jaunu iespaidu. Protams, skolas laikā Dagnis ir bijis dažādās ekskursijās, bet tieši attiecības ar citiem cilvēkiem dod tos iespaidus un dzīves garšu. Kad viņam iedevām kameru, tagad viņš var attīstīt savu radošumu. Viņam ir, par ko domāt un ar ko nodarboties. Viņš iemācās ko jaunu.
Cilvēkiem vajag justies noderīgiem. Arī Dagnis vēlas būt noderīgs un sajust piederību sabiedrībai, un šādas mazās lietas viņam to dod.
Manuprāt, jo vairāk iedrošināsim cilvēkus stāstīt savus stāstus, veidot savus priekšnesumus, jo mēs tālāk tiksim. Šogad festivālā "Homo Novus" bija performance, kurā bija dejotāja ar invaliditāti. Katra kustība, kuru viņa veica, viņai sagādāja ļoti lielas grūtības un sāpes. Gribēju uz šo performanci atvest Dagni, lai viņš redz, cik dažādi ir stāsti. Un viņa stāsts vēl ir viens no labajiem. Mans galvenais virsuzdevums bija izstāstīt Dagņa stāstu, un ceru, ka mūsu filma arī ļaus aizdomāties par to dažādo. Par mūsu aizspriedumiem sabiedrībā un par atšķirīgā pieņemšanu. No manis nav jābaidās.
Latvijas kods
