Asprātīga komēdija intelektuāļiem ir kas tik rets un unikāls kā augs, kurš uzplaukst vien reizi 25 vai pat 40 gados, kā tas notiek ar krāšņo Amorphophallus Titanum – šis salīdzinājums būtu vietā arī tādēļ, ka galvenā varoņa centrālās erogēnā zonas ir viņa prāts un tik vārais, bet reizē atzinības kārais ego. Lai gan Pola apdzisušais skatiens un paplānie mati, kas – izbīlī no pusmūža – pakāpušies tālāk par galvvidu, nemainīgi neitrālais ietērps, kurā apvienojas nūģisms un komforts, var radīt mānīgu iespaidu, filmas gaitā mēs uzzinām, ka šim mācībspēkam nav svešas arī kaislības.
Borgli ir pavēris priekškaru uz akadēmiskās konkurences safari tik veiksmīgi, kā reti kurš līdz šim kino vēsturē.
Kamēr Pola un viņas sievas dzīvē jūtu straume plūst tik rāmi kā Daugava jūlijā, tikmēr, tiklīdz kā viņam rodas iespēja runāt par savu neiznēsāto bērnu – pētījumu par skudru saprātu jeb "antelligence", ko savā grāmatā iecerējusi izvērst kolēģe, kautrīgais profesors ir gatavs visdažādāko emociju demonstrēšanai, aizstāvot pirmtiesības uz jēdzienu, sākot no agresijas līdz smilkstošai diedelēšanai. Bet kopumā Pols ir tikpat atmiņā paliekošs kā tapetes viņa mājas ēdamistabā. Varbūt ar rakstu, varbūt nē, jeb varbūt tapešu vietā vispār izmantoti koka paneļi. Tādēļ jo pārsteidzošāka ir viņa invāzija visdažādāko cilvēku sapņos. Televīzijas sižetā par Polu kā viens no izskaidrojumiem pēkšņajai "sapņu epidēmijai" tiek minēts "Mandelas efekts" jeb vairāku cilvēku vienādu viltus atmiņu fenomens. Savukārt Pola kolēģiem un draugiem no akadēmiķu vides, malkojot izmeklētu sarkanvīnu un klausoties Bahu, prātā nāk Jungs un viņa kolektīvās bezapziņas teorija.
"Sapņu scenārija" galvenā intriga nebūt nav atrodama izskaidrojumā, kādēļ Pols Metjūzs lavīnveidīgi ieplūst sapņos.
Borgli un arī, nenoliedzami, Astera (turklāt ne tikai šajā filmā) lielāko interesi ir izpelnījušies nevis sapņi, bet indivīda un sabiedrības mijiedarbības labirinti.
Viens pret daudziem. Zviedru režijas superzvaigzne, "Skumju trijstūra" režisors, Rūbens Ēstlunds skaidro, ka viņu kino interesē biheiviorālā perspektīva un socioloģija, kas palīdz izprast cilvēkus. No šī aspekta raugoties, Borgli ir, ja ne Ēstlunda sekotājs, tad domubiedrs gan. Viņu filmās ir lieki meklēt lielos jautājumus. Dzīvība, nāve, dievs – ziemeļvalstu kino lielmeistaru Bergmana un Dreijera filmu vertikāles šobrīd snauž arhīvos, atbrīvojot vietu mūsdienu autoriem tuvākiem atsperīgiem vingrinājumiem sociuma uzvedības novērojumos un to analīzē.
Arī pašu sabiedrību, ja spriežam pēc tiktoka video tendencēm, visvairāk nodarbina cilvēku kategorizēšana pēc dažādām pazīmēm – pēc paaudzes, horoskopa zīmes, auras krāsas, maciņa biezuma un ciltskoka dižciltīguma.
Savās lekcijās universitātē Pols skaidro zebru kontrastkrāsojumu, stāstot, ka šāda dabas rotaļa tulkojama kā adaptīvā maskēšanās stratēģija – tā vietā, lai saplūstu ar vidi, košsvītrotās zebras saplūst ar pārējiem dzīvniekiem barā, radot plēsējam grūtības izvēlēties upuri. "Sapņu scenārijā" ar Polu Metjūzu, kurš visu dzīvi tik izmisīgi ir centies pierādīt sevi akadēmiskajā hierarhijā, notiek ļaunākais – viņš tiek izstumts no "bara". Kristofers Borgli ir profesoru atstājis bez svītrām, radot apjukumu un mulsumu skolotajā prātā.
Profesors, kurš vairākus gadu desmitus ir strādājis vienā un tajā pašā darbavietā, nav mainījis apģērbu veikalu un, visticamāk, arī frizieri, pēkšņi sajūtas kā uz skatuves. Visu acu skatieni ir pievērsti tieši viņam.
Un ne jau par kādiem īpašiem zinātniskajiem nopelniem. Borgli ar krietnu devu atjautības bezkaislīgi gremdē Metjūzu aizvien dziļāk publiskās uzmanības akvārijā, lai soli pa solim atsegtu sabiedrības reakciju stadijas. Atstājot Polu bezsvara, apjukuma stāvoklī, režisors filmā ieved vēl kādu reaģentu – reklāmas vides jaunās haizivis, kompāniju "Domas" ("Thoughts"), kuriem ir dažas svaigas domas, kā šo blāvo pusmūža izstrādājumu izmantot peļņas gūšanai. Pola reakcijas kļūst aizvien histēriskākas, un vēlme integrēties atpakaļ tik ērtajā dzīves un darba šūniņā – izmisīgāka. Ja "Pati sev apriebusies" varone, alkstot slavas mirkļa, bezbailīgi – jeb drīzāk nekaunīgi – bez apstājas balansēja uz pieņemamā robežas, teju izjūtot baudu pašdestruktīvā uzvedībā, tad Pols, lai gan mazliet par vēlu, apjauš prožektoru svelmes negatīvos blakusefektus. Jo, lai gan skudru saprāts ir iepazīts līdz sīkākajai detaļai, līdzcilvēku uzvedība viņam ir visai tumša bilde. Iedzīts stūrī, viņš ķeras pie vienīgā ieroča, kāds viņam pazīstams – paštaisniem apvainojumiem, izsmējīgi norādot meitas skolotājai, ka viņai droši vien ir tikai bakalaura grāds.
Sabiedrībai esot paralizējošo sapņu varā, Keidža atveidotais varonis ļauj mums veikt pieņēmumu, ka viņa skatpunkts ir objektīvā patiesība. Tomēr tad jau sapņi nebūtu neskaitāmu literāro darbu un filmu materiāls, ja tie nedotu iespēju spēlēties ar ideju par objektīvo realitāti. Filmā vairākkārt novērojama palēnināta krītošo lapu kustība reversā, tām lēnām virpuļojot kā bezsvara stāvoklī. Viena no šīm reizēm it kā ir sapnis, vai arī otra – tas paliek brīvai interpretācijai. Pola Metjūza ģimenes māja atrodas klusā privātmāju rajona ieliņā, kuras majestātisko koku dzeltējošās lapas liecina par pirmajiem saltajiem rudens rītiem. Šī mietpilsoniskās idilles ainava ir kā atsauce uz Vesa Kreivena kulta filmu "Šausmas Gobu ielā" (1984) kuras antivaronis Fredijs Krīgers, ugunsgrēka radīts briesmonis, izrēķinājās ar kaimiņmāju jauniešiem tieši netveramajā sapņu līmenī, kur visbiedējošākā bija nespēja noteikt, kur ir sapnis, un kur – īstenība. Vismaz savā pirmajā Holivudas filmā Borgli, kurš ir arī savas filmas scenārists, brīvi spēlējas ar citātiem no kinoklasikas un kultūrvēstures, Kreivena filmu ieskaitot. Polu viņa meitas klasesbiedri sāk saukt par Frediju Krīgeru, bet fotosesijā par godu savas ilggaidītās grāmatas iznākšanai viņam nākas pozēt ar cimdu, kam piestiprināti asmeņi, gluži kā Gobu ielas monstram. Kā sveiciens "Sapņu scenāriju" producējošajai studijai "A24", kas pagājušogad restaurēja Džonatana Demmes "Talking Heads" koncertfilmu "Stop Making Sense"(1984), filmā ievīta vēl kāda asprātīga atsauce. Pola sieva savās erotiskajās fantāzijās vīru redz "Talking Heads" līdera Deivida Bērna gigantiskajā uzvalkā.
Savienība, kas radusies kino debesīs – "A24", Ari Asters, Kristofers Borgli un līdz nepazīšanai atmačiskots Nikolass Keidžs, nav pievīlusi, kopš pirmizrādes novembra sākumā jau atnesot Keidžam "Zelta globusa" nomināciju.
Balvu sezona gan nupat sāk tikai iesildīties, iespējams, sagādājot vēl kādu zeltītu pārsteigumu.
Iesaku atlicināt laiku šai, vienai no labākajām aizejošā gada komēdijām, kas paliks prātā kaut vai kā filma, kurā Nikolass Keidžs ir redzams tik neierastā ampluā, tiesa gan, atsaucot atmiņā vēl vienu viņa lomu, neveiklo scenāristu Čārliju Kaufmanu no Spaika Džonzes filmas "Adaptācija"(2002), kuras sižeta pamatā tāpat bija realitātes un izdomas robežu saplūšana.
