Dārta Ceriņa: "Saule spīd 24 stundas" ir Jura Poškus jaunākā pilnmetrāžas spēlfilma, kas vēsta par pusmūžības pārlaicīgo tēmu – identitātes krīze. Galvenais varonis – viņu atveido Andris Keišs – ir uzņēmējs, kurš nupat veiksmīgi pārdevis savu rūpalu un, draugu motivēts, skubināts, nolemj doties meklēt patiesību uz Ziemeļpolu.
Žulijens Nuhums Kulibali: "Saule spīd 24 stundas aiz polārā loka" – vismaz tāds ir filmas pieteikums, taču galu galā izrādās... nevar pat īsti saprast. (Abi smejas) Lūk, šeit mums ar Dārtu mazliet atšķiras domas. Es skatījos šo filmu, un man tā šķita ārprātīgi smieklīga. Jura Poškus talants tieši darbā ar aktieriem, kas ir absolūti pierādījies viņa filmās "Monotonija" (2007) un "Kolka Cool" (2011), – tur notiek kaut kāda maģija. Andris Keišs šajā filmā ir brīnišķīgs, lai arī tēls, kuru viņš spēlē, ir tik nekonsekvents, tik klišejisks, tik...
Dārta Ceriņa: Es teiktu – kā tēls (nevis tas, kā viņu iedzīvina Andris Keišs) viņš tik ļoti saplūst ar Tiksi. Tiksi ir Krievijas pilsētiņa ziemeļos, kur nonāk filmas galvenais varonis Mārtiņš. Manuprāt, varonis saplūst ar sniegu; no scenārija raugoties, viņš ir tik neizteiksmīgs. Es saprotu Poškus ieceri veidot šo arī kā tādu tipāžu izspēli un kariķēšanu, domājot par to, ar kādām problēmām sirgst turīgā vidusšķira.
Žulijens Nuhums Kulibali: Turīgā vidusšķira, kas dodas sevi atrast uz nabadzīgu...
Dārta Ceriņa: Jā, šī turīgā vidusšķira nedodas uz Varanasi vai uz Bali, bet tieši uz Tiksi sasniegt Ziemeļpolu, atzīmēties un iegūt kristālskaidru pārliecību par dzīves turpmākajiem soļiem. Man gan tev ir jāoponē par darbu ar aktieriem. Šī filma 2016. gadā saņēma Nacionālā kino centra ražošanas atbalstu, un pati iecere ietiecas vēl senākā vēsturē – mēs runājam par aptuveni 10, varbūt vairāk gadiem, kad Poškus ir vēlējies izstāstīt tā saucamo žurku skrējiena stāstu. Manuprāt,
laiks ir kaut kā pārņēmis ideju, savā ziņā attālinot to, ko mēs redzam – šo stāstu –, no tā, kāda ir mūsu sociālekonomiskā, politiskā realitāte.
Žulijens Nuhums Kulibali: Pašlaik? Noteikti.
Dārta Ceriņa: Es nedomāju vien to, ka filmas darbība norisinās Krievijā, ņemot vērā joprojām notiekošo karadarbību Ukrainā. Tas, ka ārkārtīgi negausīgi tiek apspēlēts Krievijas nomales mazpilsētas kolorīts faktiski katrā otrajā ainā, kad Keiša varonis Mārtiņš tur ir nonācis, man rada iekšējas pretdarbības vai pretošanos tam, ko es redzu uz ekrāna; tas man īsti neizvilina smaidu un nedarbojas komēdijas līmenī. Krievu gids, kurš angliski prot četras frāzes un viņa fonētiskā izruna, kas, protams, ir apsmiekla objekts, vai liktenīgā sieviete treniņtērpā ar strīpām un ar suni, ar kuru viņa ir monogāmās attiecībās, vai visi satiktie Ginesa rekorda tīkotāji; it kā dvēseles uzlaušana, atklāšana, ko mēs vienlaikus veicam caur krievu kultūru, caur šo krievu dvēseli (kas, manuprāt, ir tik ļoti paplesta un izmantota) – [tas viss] veido īpatnēju berzi ar to laiku vai situāciju, kurā dzīvo pats skatītājs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Interesanti! Dārta, paldies, ka tu precizēji: filmas iecere ir krietni, krietni senāka. Filma tika pabeigta pirms četriem gadiem un tikai tagad tā ir izlaista. Bet, skatoties šo filmu, mani nepameta bailes, ka šeit varētu nostrādāt tas, ko interneta kultūrā sauc par "Po likumu" [Poe's law], respektīvi, ka kaut kādā absurda situācija vai komēdija, humors tiek pasniegts ar tik nopietnu toni, ka mēs to sākam uztvert kā patiešām reālu vēstījumu. Jo, man šķiet, ka šī filma viennozīmīgi strādā, ja uz to skatās absolūtā absurda līmenī.
Visi tēli man likās tik smieklīgi. Kad es pirmo reizi ieraudzīju kopā Keišu, Rešetinu un Znotiņu... Viņi izskatās kā no anekdotes par lāci, vilku un lapsu, kas ieiet mājā vai mežā.
(Smejas) Tas viss ir tik nejēdzīgi, ka jau kļūst smieklīgi, tā patiesi smieklīgi. Sieviešu tēli šajā filmā ir atsevišķs stāsts, kas man liekas brīnišķīgs. Viņas ir noslēpumainas, runā pagriezušas galvu.
Dārta Ceriņa: Jā, bet viņas ir tās fatālās mīlētājas. Domājot par...
Žulijens Nuhums Kulibali: Bet veči ir stulbie dzērāji.
Dārta Ceriņa: Tas, ka mēriņi netiek smādēti teju vai katrā ceturtajā ainā...
Žulijens Nuhums Kulibali: Iespējams, alkoholiskākā pēdējā laika latviešu filma, tas gan. (Smejas)
Dārta Ceriņa: Jā, bet nav nekāda efekta. (Smejas)
Žulijens Nuhums Kulibali: Dzer un dzer.
Dārta Ceriņa: Un ir tāds pārsteigums ainā, kur tiek lūgta kafija, bet atnes jogurtu, kas izskatās pēc kefīra.
Es tomēr teikšu, ka mēģināju šajā laimes eksistenciālo važu atbrīvošanas uzdevumā saskatīt absurdu, un es to redzēju uz papīra, scenārijā, es to redzēju atsevišķas ainās, domājot par to, kāpēc ir nepieciešams šis tēls vai kāpēc ir šāda veida dialogs veidots – kroņa numurs filmā ir Mārtiņa un viņa partneres saruna par to, ko vēlas viņa zemapziņa, – ...
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas ir brīnišķīgs [dialogs].
Dārta Ceriņa: Es pat teiktu, ka
visa filmas situācija ir mēģinājums atrisināt veiksmes nomocītā tēla problēmas, un visi apkārtējie ir mobilizēti un gatavi to darīt.
Žulijens Nuhums Kulibali: Pusmūža krīze kino ir ļoti labi atstrādāts lauciņš, tas ir trops, tā ir klišeja un tas ir jau seriāls sen, sen, sen.
Dārta Ceriņa: Man ļoti patīk izteikums (tas gan iekļauj to nepatīkamo vārdu "diskurss") "krīze kā diskursīvs stāvoklis."
Žulijens Nuhums Kulibali: Viss ir krīzē.
Dārta Ceriņa: Jā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Katrā gadījumā es teiktu, ka, neraugoties uz to, kā tieši šī filma nolasās, es ticu, ka tā radīs viļņus Latvijas sabiedrībā. Varētu būt tādēļ, ka filmai ir ļoti, ļoti veiksmīga mārketinga kampaņa, respektīvi, to varēs redzēt daudzos reģionālajos kinoteātros. Un es ceru, ka cilvēki arī izmantos iespēju, lai uzsāktu sarunu. Es jau redzu, kā tu met uz mani tādu aci. (Smejas) Bet man tiešām filma likās tik smieklīga, ka es gribu visiem teikt, – jums jāredz šī filma un mums par to ir jāparunā!
Dārta Ceriņa: Manā ieskatā Juris Poškus ir Latvijas kino dzīvais klasiķis, viens no retajiem, kurš tiešām ir izkopis īpašu darba metodiku ar aktieriem, ar improvizāciju kameras klātbūtnē. Domājot par tādiem brīnišķīgiem, izciliem darbiem kā "Bet stunda nāk...", jau pieminētā "Monotonija" vai "Kolka Cool", kas, manuprāt, līdzās [Ivara Zviedra] "Dokumentālistam" ir atjaunotās Latvijas kino folkloras lielākais kumoss (es pati varu citēt vairākus jokus, piemēram, no "Kolkas Cool"), tā atšķirība ir tāda: ja "Kolkā Cool", kur darbība arī norisinās mazpilsētā, ir dīkā dzīve, it kā nekas nenotiek, bet šajā nekā nenotikšanā tomēr tik daudz kas parādās un iegūst krāsu, neskatoties uz to, ka filma ir melnbalta, tad filmā "Saule spīd 24 stundas" rodas pilnīgi pretējs efekts – nekurienē, kur visu laiku kaut kas notiek, manuprāt, pilnīgi tiek pazaudēta dramaturģiskā koloristika, tēli kļūst ārkārtīgi mehāniski, īsti neizprotot, ko viņi vēlas, ko viņi dara. Es saprotu, ka to nevajag uztvert reālpsiholoģijas līmenī, tur ir absurds, bet tas, manuprāt, ir ar tādu ielauztu klibumu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Mans pārmetums ir tāds, ka šī filma savā procesualitātē, gegu virtenēs un absurda mozaīkās īstenībā līdz nekurienei arī neaiziet.
Ja mēs domājam par kaut kādu filmas virsvēstījumu, iespējams, ir jācitē dzīvie klasiķi: "Bēgot no sevis, atbēg atpakaļ pie sevis."
Dārta Ceriņa: Pēc 24 stundām, kad spīd saule, mēs savas pārdomas noslēdzam.
