Sava pirmā pieredze kino industrijā, strādājot pie Ulda Brauna 1967. gada dokumentālās filmas "235 000 000" tapšanas kino režisorei joprojām palikusi spilgtā atmiņā.
"Tad, kad pienāk tādi zīmīgi skaitļi dzīvē, ir labi veikt pārskatu un mazliet padomāt par dzīvi, par to, kas ir izdarīts un kas nav. Es esmu drusku tāds fatālists, un man liekas, ka man ir daudzejādā ziņā paveicies. Viena no lielajām veiksmēm ir tā, ka pēc trešā kursa kino augstskolā Maskavā, Uldis Brauns bija noskatījis un uzaicināja mani vadīt vienu no filmēšanas grupām. Es biju ļoti jauna un enerģiska toreiz," atmiņās dalījās Laima Žurgina.
Viņa uzsvēra, ka tā tolaik bijusi pilnīgi neatsverama iespēja, pirmkārt, tikties ar tā laika kino labākajiem meistariem, protams, ar pašu Uldi Braunu, bet arī filmas scenāristu Hercu Franku.
"Viņš bija filmas scenārists. Viņš bija tāds strukturēti domājošs cilvēks. Tad mūs izmeta ekspedīcijās, un tur bija ļoti daudz tādas improvizācijas, jo tas viss notika ļoti tālu no Rīgas un bieži vien pilnīgi neprognozējamos apstākļos gan filmēšanas organizēšanā, gan izvēlē un informācijas vākšanā. Dažās reizēs bija tā, ka te Rīgā, izlasot informāciju kādā avīzē vai žurnālā, uz vietas izrādījās, ka viss tur ir pavisam savādāk un neatbilst tiem priekšstatiem, kādi mums bija. Līdz ar to tā bija tāda kārtīga gan dzīves, gan profesionālā skola. Nenovērtējama ir tā pieredze, tas bija ļoti svētīgi," stāstīja Žurgina.
Vēlāk, laika posmā no 1977. gada līdz 1986. gadam kino režisore radīja tādas portretfilmas kā "Ceturtā dimensija", "Imants Ziedonis. Portrets locījumos" un "Neglītais pīlēns – cilvēka bērns".
"Pirmkārt, es nosaukšu trīs operatorus, ar kuriem man ir īpaši labs kontakts bijis un tāda bez vārdu saskaņa. Tas ir Jānis Mūrnieks, kas filmēja "Ilgo ceļu kāpās", ar kuru mēs vienā laikā gikā [Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūts – VGIK] mācījāmies. Tas ir Kalvis Zalcmanis, kas nesen aizgāja, ar kuru man arī bija tāds labs kontakts un sadarbība. Un Juris Podnieks, kas tad, kad mēs sākām kopā strādāt, pat nebija gikas students, viņš bija puisis, par kuru tētis bija ļoti norūpējies, ka viņš tāds nevadāms un aktīvs. Viņš strādāja, man liekas, par apgaismotāju kino studijā, tikko pēc vidusskolas," stāstīja Laima.
Žurgina kopā ar Juri Podnieku sāka veidot kino žurnāla sižetus, kas bijuši ļoti parocīgi iesācējiem. Pirmā viņu kopīgā filma bija "Raimonds Pauls".
"Protams, tagad viņš ir jau leģendārs, bet es novērtēju to, ka viņam bija ļoti labā līdzsvarā emocionālais un racionālais, jo kino ir tāda emocionāli racionāla māksla tāpat kā arhitektūra, jo gleznotājs jau var būt visāds. Ar Juri bija vienkārši interesanta radoša sadarbība, un tad mums bija grupā tāda laba gaisotne, savstarpēja apcelšana un tādi jociņi," atminējās Laima.
Filma "Neglītais pīlēns – cilvēka bērns" par Andri Grīnbergu un Mazirbes palīgskolas bērniem savukārt tapa kopā ar Kalvi Zalcmani.
"Ar Andri mēs iepazināmies Rojā, kaut kādos zvejnieku svētkos vai kādā filmu seansā. Aizbraucām pie viņa uz Mazirbi, un visa tā atmosfēra, visas tās viņa metodes un tā situācija mums visiem kaut kā ļoti sapasēja. Tā filma ir radusies un ir aktuāla vēl šodien," vērtēja Žurgina.
Bet portretfilmas "Imants Ziedonis. Portrets locījumos" tapšana ir īpašs uzņēmums, jo galvenais varonis bija arī viens no scenārija autoriem.
"Ziedoņa gadījums ir īpašs. Es vispār atcerējos, ka Imants bija ļoti neapmierināts, kas man nepatika. Viņš bija neapmierināts un izrādīja filmu pirmizrādēs savu citādo viedokli. Tas bija "Pūt vējiņi" un "Puika". Es nodomāju, ka tas nav ētiski, ja tu esi grupā, tev vajag cīnīties par savu variantu, kamēr filma top. Nu jā. Zinot, ka arī filmā par Ziedoni viņam varētu būt visādas pretenzijas, es sākumā runāju ar Vācieti, vai viņš nebūtu ar mieru rakstīt scenāriju. Viņš teica, zini, mēs parasti par rakstnieku lietām cīnāmies kopā, un nebūtu ētiski, ja es par savu kompanjonu rakstītu scenāriju. Tad es domāju, ka jāmēģina viņu pašu iesaistīt, tādā veidā viņu neitralizējot zināmā mērā, lai viņam nav jāsprēgā," stāstīja Žurgina.
Beigās viss izvērties skaistā un vērtīgā radošā sadarbībā, jo gan Laima pati, gan Imants Ziedonis dzīvojuši uz vienas ielas, kas raisījis komunikāciju.
"Kad atbraucām no tām dižkoku atbrīvošanas ekspedīcijām, tad mēs vēl pa to Baznīcas ielu staigājām līdz Esplanādei un atpakaļ, un apspriedām visādas idejas, kāda tā filma varētu izskatīties. Man kaut kā likās toreiz, ka būtu labi to uz tām epifānijām bāzēt, jo tur ir skaistas bērnības ainas, bet viņš kaut kādā brīdī minēja to, ka viņam kā valodniekam, kā filologam varētu būt tāds locījums, izlocīt viņu. Es uzreiz domāju – tas tiešām ir ļoti ziedoniski. Mēs pie tā palikām, un zem tās konstrukcijas tur tiešām varēja palikt jebko apakšā," atminējās Žurgina.
Tas, ka Imants Ziedonis pats radīja filmas tekstu, un tas arī veidots no pirmās personas skatu punkta, viņasprāt, filmai beigu beigās devis papildus vērtību.
"Man liekas, ka tas ir ļoti labi, jo viņam ir ļauts izpausties, lai tiešām tā filma būtu ziedoniska. Ne jau man tur vajag prezentēt visu. Tāds ir tas stāstiņš. Savi varoņi ir jāmīl," pauda Žurgina.
1990. gadā tapa filma "Tie ir arī mani dēli". Šo periodu, no 1986. gada līdz 1991. gadam, režisore dēvē par brīvības caurvēju.
"Bija ārkārtīgi tāda sajūta, ka beidzot var runāt patiesi un arī par tādām neērtām, politiskām tēmām. Mans dēls tolaik mācījās aktieru studijā pie Liniņa un Matīsa, un visi tie jaunieši sēdēja mūsu virtuvē un runāja par visādām tēmām. Bija tādi, kas bija atnākuši no armijas un stāstīja par visām tām šausmām. Manam dēlam arī bija jāiet, un es domāju, ka nekas nav briesmīgāks par ģedovščinu padomju armijā. Tad arī sākās tāda sieviešu, māšu kustība, jo ļoti daudzi puiši mistiskos apstākļos gāja bojā," stāstīja Žurgina.
Apstākļi bijuši tiešām dažādi – nelaimes gadījumi, vardarbība, pašnāvības. Bija daudz motīvu, kas liecināja, ka padomju armija ir sapuvusi no iekšienes. Lai pret to cīnītos, mātes veidoja komitejas gan Maskavā, gan Kijivā, gan Rīgā.
"Es tajā laikā pieteicu filmu, un tā filma vēl dabūja Maskavas finansējumu. Pēc tam, kad tā filma bija gatava, to rādīja Krievijas domē, un bija ļoti daudz tādu cilvēku, kas uzskatīja, ka armija ir steidzīgi jāreorganizē, jo tur ir ieviesušās kriminālas metodes. Tā tā filma sākās. Operators bija Miks Zvirbulis, un mēs tiešām izbraucām dažādas vietas. Tagad, ar šodienas skatu atskatoties, varu teikt, ka ļoti daudz bija upuru tieši ukraiņu vidū. Kaut kādi vēsturiskie konflikti vai nepatika starp krieviem un ukraiņiem pastāvēja droši vien jau daudzus gadus," pauda Žurgina.
Arī šī ir viena no filmām, kas ir aktuāla arī mūsdienās, lai gan Latvijā tas ir viens no vismazāk skatītajiem režisores darbiem.
"Tā filma ir kaut kā palikusi ārpus Latvijas redzesloka, jo tajā laikā Latvijā visiem interesēja politika, par kino vispār neviens daudz neinteresējās," atzina Žurgina.
