Skats uz nacionālo kino
Otrdien, 23. janvārī, uzzināsim ASV Kinoakadēmijas balvu jeb "Oskaru" nominantus, taču skatu ir vērts fokusēt daudz tuvāk – uz pašmāju kino. No 22. janvāra uz kinoekrāniem nonāk daudzsēriju filma "Pansija pilī". Tā ir kopumā 8 sērijas garš darbs, no kurām pirmās septiņas ir Anšlava Eglīša romāna motīvos balstītas, savukārt beidzamā – astotā – ir dokumentāla sērija. Darbu režisējuši Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis un dokumentālo sēriju – Gints Grūbe; scenārija autori ir Tabita Rudzāte un Ivo Briedis.
Notikumi, ko Anšlavs Eglītis aprakstījis savā romānā, risinājušies Inciemā, taču filmā atmosfēras dēļ izvēlēta tieši Padures muiža Kurzemē. Par pili dēvētajā īpašumā ģimene lemj atvērt pansiju, kas pulcē tālaika Latvijas mākslas un kultūras ziedu – gan zināmus māksliniekus, gan literātus, piemēram, Hildu Vīku, Valdemāru Toni, Edvartu Virzu un citus.
Uztur noskaņu, neatstāstot visu
Literārdarba ekranizācija veiksmīgi spēj uzturēt romāna noskaņu, arī mats matā neatstāstot visus notikumus, kā tie aprakstīti grāmatā. Seriālā no Anšlava Eglīša romāna ir saglabāts labdabīgais, no cinisma brīvais humors un krāšņie tēli. Jura Strengas atveidojumā, piemēram, ir atdzīvojies sulainis Mārtiņš, kurš tā arī nav pamanījis baronu laika galu, Kaspars Znotiņš spēlē apsviedīgu, paslinku šeptmani Arnīti, kurš var paveikt lielas lietas, ja vien nav "slims", proti, pārāk baudz baudījis grādīgās dziras, Dace Everss savukārt spēlē Arnīša māti – viņas gatavotās pujeņu sakņu tējas var mierā noguldīt, šķiet, ikvienu. Seriāla ainās, šķiet, ir blīvākā pašmāju aktiermākslas spīdekļu koncentrācija uz ekrāna minūti. Aktieri Vilis Daudziņš un Guna Zariņa spēlē pagalam praktisku veikalnieku pāri, bet Olga Dreģe un Ģirts Jakovļevs Brizgu pāra lomā vāc vietējās kultūras liecības un dara aveņu vīnu, ar ko apskurbina tos, kas ieklīst zīlēšanas salonam līdzīgajā miteklī. Anšlavu Eglīti spēlē Rihards Zelezņevs.
Latvija starpkaru periodā – nacionālā nostalģija
Seriāls ir izdevies kā romantizēts un mundrs vēstījums par Latvijas starpkaru perioda kultūru un laikmeta noskaņu. Gluži tāpat kā, piemēram, starptautiski tik populārajā franču kino lērums nacionālnostaļģisku darbu veidoti par 19. gadsimta vidus un 20. gadsimta sākuma kultūras un mākslas dzīvi, tā aizvadītā gadsimta 20.–30. gadi šķiet kā ideālisma un radošās brīvības caurvīts laiks pašmāju kultūrā, ko vēsturisko drāmu naratīvos labprāt izmanto vietējais kinematogrāfs. Vēsturiski šī perioda izcelšanai ir daudz iemeslu – jaundibināta Latvijas valsts; cerības un ambiciozi plāni uz nākotni; viens karš ir beidzies, otra aizmetņi vēl nav acīmredzami; robežas ir vaļā – un Latvija gluži tāpat kā tagad sevi apzinās kā pilnasinīgu Eiropas daļu. "Pansija pilī" intensīvi izmanto gan šo vēsturiskā perioda noskaņu, gan lērumu ar kultūratsaucēm, tās ievijot gan humoristiskās etīdēs, gan zināmu pašmāju kinodarbu citātos seriāla ainās (domāju, ka acīgākie pamanīs mājienus gan uz Jāņa Streiča, gan Vara Braslas darbiem).
Eglītis – filmu apskatnieks ar karjeru Holivudā
Skatoties filmu, nenoliedzami nāk prātā domas par to kā darbu vērtētu pats Eglītis, kurš nodarbojās ar filmu žurnālistiku. Dzīvojot trimdā ASV, viņš rakstījis filmu apskatus, intervējis dažādas slavenības – par šīm aktivitātēm saglabājušās arī fotoliecības (kur autors redzams, piemēram, ar Tomu Krūzu, Arnoldu Švarcnegeru un citiem). 1972. gadā – desmit gadus pēc "Pansijas pilī", iznāca arī viņa grāmata par darbošanos kino apskatniecībā: "Lielais mēmais: filmu žurnālista piezīmes".
Kinoteātros vienā seansā būs skatāmas vairākas "Pansijas pilī" sērijas:
- 1., 2. sērija – no 22. janvāra
- 3., 4. sērija – no 8. februāra
- 5., 6., 7. sērija – no 22. februāra
- 8. – dokumentālā sērija īpašajos seansos pēc 22. februāra.
ASV un Eiropas kino
Ja kino sāta sajūtu neapmierina "Pansijas pilī" nacionālpatriotiski humoristiskās noskaņas, no šīs nedēļas uz lielajiem ekrāniem skatāmi arī citi darbi – amerikāņu režisora Maikla Manna biogrāfiskā drāma par sacīkstēm, ambīcijām un ātrgaitas auto – "Ferrari" ar Ādamu Draiveru un Penelopi Krusu vadošajās lomās.
Taču krietni interesantāks par holivudizēto piegājienu itāļu kino ir kāds cits šīs nedēļas kinojaunums – franču režisora Tomā Kaijī zinātniskās fantastikas drāma "Dzīvnieku valstība". Tā ir metafora par citādā (ne)pieņemšanu – filmas varoņi dzīvo pasaulē, kuru pārņēmusi slimība: tās upuri kļūst līdzīgi dažādiem dzīvniekiem.
