Dārta Ceriņa: Aplūkosim LMT Viedtelevīzijas seriālu "Kolektīvs". Pirmās četras īsfilmas ir pieejamas un gaidāmas vēl divas. Tātad kopumā būs sešas īsfilmas, kuras veidojuši seši dažādi kinorežisori.
Žulijens Nuhums Kulibali: No 1. jūlija.
Dārta Ceriņa: Kā tu raksturotu, kas šis ir par formātu? Jo es savā ziņā esmu nedaudz samulsusi, ka tiek lietots [apzīmējums] "seriāls".
Žulijens Nuhums Kulibali: Es esmu ļoti laimīgs tieši par izvēlēto formu, jo kopš bērnības antoloģijas formāts – padomāsim, piemēram, par "Kapeņu stāstiņiem" –, ir man ļoti mīļš. Seriāla vai īsfilmu kolekcijas, lai kā mēs to sauktu,
vadmotīvs ir kaut kāda veida sasaiste ar Dziesmu un deju svētkiem; viss pārējais – gan žanriski, gan modāli, gan visādi citādi – ir atstāts brīvā vaļā šo sēriju veidotājiem.
Mēs arī redzam, ka ir četri atšķirīgi veidi, kā tam pieiet, – no komiska līdz pat šausmu žanram.
Dārta Ceriņa: Žanriski darbi ir atšķirīgi, vienojošais ir antoloģiskais rakurss un faktūra, tomēr... Neskatoties uz to, ka šīs īsfilmas par un ap tēmu "dziesmu un deju svētki" ir veidojis Aiks Karapetjans, Edgars Kaupers, Oskars Rupenheits un Papa Chi, man personīgi šķiet, ka galvenā estētiskā modalitāte vai vismaz virziens man sasaucas ar "Kriminālās ekselences fondu" un Oskara Rupenheita rokrakstu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Viscauri?
Dārta Ceriņa: Viscauri, jā. Visa šī pārģērbšanās, sākot ar vēlīno padomju gadu "Gaismas pils" stāstu, kuru risina Edgars Kaupers, ir tāda retro stilizēta. Visa šī krāsu palete (kā Vilis Lācītis aprakstīja – veselīga urīna krāsas sienas), kaut kas iedrūms, sastīvināts. Lai arī īsfilmas notiek dažādos laika posmos, pārģērbšanās maskarāde ir klātesoša. Tā tas ir arī mūsdienu stāstā "Maukurs un Zivs", kuru režisējis Papa Chi. Einars Repše [filmā] ir veidots kā stilizēts retro arhetipiskais kormeistars.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jāsaka, ka kaut kāda Vesa Andersona saule tomēr spīd pār mums visiem.
Dārta Ceriņa: Mēs visi dzīvojam viņa pasaulē.
Žulijens Nuhums Kulibali: Gan interneta vidē, gan kinoteātrī. Es teiktu, ka, iespējams, pie šāda pieskāriena varētu būt vainojams vai arī par to varētu pateikties seriāla producentam Mārim Lagzdiņam no "fon Films". Visas "Piena" īsfilmas, arī nupat iznākušais izglītojošais seriāls par dzimumdzīvi. Kā sauc Kristīni Krūzi [viņas tēlu seriālā]? Špiļi-viļi!
Dārta Ceriņa: Špiļi-viļi?
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā.
Dārta Ceriņa: Viņam bija arī ar Unu Rozenbaumu veidotais seriāls "Paliec negatīvs". Tur gan iespīdēja Vesa Andersona gaismiņas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tur daudz kas iespīdēja un daudz kas diemžēl neiespīdējās. Es savulaik rakstīju par to. Kaut kāda veida karikatūras klātbūtne, iespējams, visās "Kolektīva" sērijās ir. Nav tā, ka tur būtu ļoti mērķēts, vismaz ne pašreiz redzamajās sērijās, uz vēsturiskās patiesības atainojumu vai, nedod dievs, tradīcijas iztirzājumu.
Tas vairāk patiesi ir izklaidējošs produkts (izklaidējošs nenozīmē slikts) ar domu šo mistificēto Latvijas kultūridentitātes daļu, lielo notikumu apvīt ar dažādiem stāstiņiem par to, kas tad varētu būt.
Jo spriedze ir tik liela. Es nezinu, kā tavā dzīvē, bet man apkārt ir pāris cilvēki, kas ļoti aktīvi gatavojas svētkiem, un tur ir degsme.
Dārta Ceriņa: Tu jau šobrīd citē Aiku Karapetjanu un viņa īsfilmas nosaukumu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Te es centos tā viltīgi ieslīdēt pirmajā sērijā. Aiks Karapetjans, tas pats, kurš reiz tviterī nu jau diezgan bēdīgi slavenā tvītā minēja, ka visa tā maršēšana un lāpu gājieni...
Dārta Ceriņa: Viņš runāja tieši par dziesmu svētkiem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, ka tur vispār ir...
Dārta Ceriņa: ...totalitārisma iezīmes, ka kaut kas tur līdz galam nav. Tad viņš palika domīgs. Pagāja gadi un viņš uztaisīja savu refleksiju – īsfilmu "Degsme", kas pietveras deju ansamblim. Šeit mēs redzam (Karapetjans to arī nav noliedzis) atsauces uz mūsu nesen aplūkotā režisora Arija Astera filmu "Saulgriežu kults", skatot patiesībā nenosakāma ģeogrāfiska punkta ienācēju ārzemju latvieti – ne viņš ir austrālietis, ne viņš ir austrietis.
Žulijens Nuhums Kulibali: Sveiciens "Sema ceļojumiem"!
Dārta Ceriņa: Viņš – [filmas "Degsme" galvenais varonis] – mistiskā kārtā nonāk ansamblī un Līgas Zeļģes atveidotā ansambļa vadītāja ar raganīgu prieku viņu pieņem. Turpmākais ir ritualizēšana, upurēšana, ar augstu, augstu seksualizāciju.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, tur ir viss – dejotprieks satiekas ar dzīvotprieku un arī ar nāves prieku. Kopā šis stāsts apspēlē arī vēlmi iederēties un tradīcijas aklo spēku. Tas ir tas, kas bieži vien folk-hororā, folklorizētā šausmu žanrā ir tik šausminošs – stāsts par svešinieku, kurš ienāk spēlē, kuras noteikumus viņš nezina, un mēs kā skatītāji arī tos nezinām, bet nojaušam, ka kaut kas būs. Aika filma, manuprāt, ir labi nostrādāta, raita un ritmiska, un viss tur notiek ļoti labi, bet diemžēl tā ir ne ļoti iedvesmota.
Dārta Ceriņa: Domājot par sižeta shēmu,
līdzīgi kā "Sema ceļojumos", arī "Degsmē" meklējošais ienācējs savā ziņā ir arhetipiskais tēls. Es domāju, ka Aiks ļoti labi jūtas, strādājot ar šāda veida matricām, tēliem. Man personīgi šai īsfilmā pats žanrs izdejoja priekšējā plānā.
Ārkārtīgi seksualizēts tieši Ievas Florences-Vīksnes dejotājas tēls – pavedinātāja, ļoti jutekliska būtne linā ar kaismīgām lūpām un plandošiem matiem, modernā versija par tautumeitu jau tādā ikonogrāfijā. Man šķita ļoti interesanti, ka šie kodi parādās, tie tiek apgūti, bet... Manuprāt, tur ir izstrādāta ikonogrāfija un žanra klātbūtne, bet man ir pretestība pret to, kas notiek iekšējā filmas loģikā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Te gan tomēr ir jāņem vērā īsā metrāža. Iespējams, ka šajā gadījumā Aikam svarīgākais bija parādīt tieši neprāta vai, kā "Melnajā gulbī"...
Dārta Ceriņa: "Neprāta cenu"? Tas ir cits seriāls.
Žulijens Nuhums Kulibali: Es ļoti centos to nepateikt. Domāju – neprāta klātbūtni tradīcijā, šo nekritisko, iespējams, arī bīstamo impulsu piederēt kaut kam, nezinot, kas tad tas īsti ir. Man ir sajūta, ka tur ir tāda arhetipu spēle. Iespējams, tas arī ir tas, ko es minu par neiedvesmotību – it kā jau viss ir skaidrs, bet varēja vairāk. Runājot par vairāk, te mēs varētu aizslīdēt uz otru īsfilmu, kas laikam ir garākā no četrām pašlaik pieejamajām sērijām – Edgara Kaupera režisētā "Gaismas pils".
Dārta Ceriņa: Es varu ieskicēt. Šī, no šobrīd pieejamajām četrām sērijām, ir vienīgā, kas piedāvā atskatu pagātnē, konkrētā vēsturiskā notikumā – 1985. gada Dziesmu svētki, kad Haraldu Medni izsvītroja no virsdiriģentu sastāva, ieviešot konkrētu vecuma cenzu. Koristi, vairāki kolektīvi solidarizējās ar viņu, pauda nepatiku. Tas arī tiek izspēlēts Edgara Kaupera īsfilmā – kā koristi solidarizējās. Izmantojot arhīva filmējumus, Haralds Mednis parādās, un mums top "Gaismas pils". Es pat teiktu, ka
šī īsfilma ir veidota no padomju mazajiem, tekošajiem, pelēkajiem uzvalciņiem, no ierēdniecības puses. Šeit visnotaļ greznā tēlā parādās literāts, žurnālists Toms Treibergs,
kurš atveido funkcionāru Haraldu Braķi.
Žulijens Nuhums Kulibali: Ir tik jauki, tieši "Kultūras rondo" ietvaros, runāt par Tomu, kurš savā lomā ir brīnišķīgs, viņš ir ļoti jauks tipāžs. Es nebūt gaidījis, ka Toma Treiberga aktierspēle ir šādā līmenī. To bija prieks skatīties. Kas man nebija priecīgi – stāsts, otrā plāna sižeta līnija reālam vēsturiskam notikumam, fikcija par to, kā varētu būt bijis, par šausmām, ka ir aizliegts translēt "Gaismas pili", bet tas tomēr notiek un ir spilgts pretošanās moments. Tā aizkulišu darbība ar funkcionāru Braķi, kuram ir uzdots par visiem spēkiem pārtraukt tiešraidi, manuprāt, tomēr mazliet noplaka, ņemot vērā to, ka tas viss ir tik shematiski. Es ļoti labi varu iztēloties, kā izskatās tas scenārijs, jo lielā mērā no filmas laika pusi stabili aizņem Toma Treiberga skraidīšana no viena punkta uz otru, trešo, ceturto.
Dārta Ceriņa: Es piekrītu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas tā arī var būt, tas var būt arī labs gegs, bet man personīgi pietrūka konteksta un vairāk iedziļināšanās pašā notikumā.
Dārta Ceriņa: Ja "Kriminālās ekselences fonds" ir izsvērts, izmeklēts savā faktūrā, tad Edgara Kaupera filmā, kur ir vizuālas līdzības, ne tikai laikmeta dēļ, mēs redzam kaut ko tādu, kas ir pirmais, kas mums ienāk prātā, mēs redzam pilnīgi nekritisku, viengabalainu funkcionāru, birokrātu, kurš tikai ēd pīrādziņus, runā ne to pašu interesantāko tualetē, viņš visu laiku ir izmisīgi pārliecināts par savas rīcības pareizību un ir pilnīga padomju laiku ierēdniecības karikatūra. Visi pārējais, ko mēs ieraugām – atsevišķos gadījumos korists stukačs, ko atveido Marģers Majors, operatori un pārraides režisori.
Pāris varoņi atsedz kaut ko tik klišejisku un jau tik redzētu. Es domāju, ka skaņdarba "Gaismas pils" liktenis un Haralda Medņa stāsts būtu pelnījis nedaudz citu izsvērtību un filigrānumu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Iespējams, vajag teikt paldies par drosmi ķerties klāt pavisam nesenai vēsturei un par šāda vēstures fakta apstrādāšanu. Patiesību sakot, man nebija zināma šāda epizode Latvijas valsts vēsturē un man tā šķita patiešām interesanta.
Dārta Ceriņa: Mēs varētu doties pie nākamās īsfilmas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Pie tās, kas vistiešākajā veidā ir saistīta ar tevis pieminēto "Kriminālās ekselences fondu".
Dārta Ceriņa: Jā, īsfilmu "Frolovas metode" ir režisējis Oskars Rupenheits.
Žulijens Nuhums Kulibali: Oskara Rupenheita rokrakstu mēs labi atpazīstam. Ir patīkami redzēt, ka tas tiešam ir rokraksts. "Frolovas metode" pieskaras stāstam par jaunu diriģentu, kuram tuvojas skate un viss ir ļoti slikti. Viņš pēc kāda ieteikuma dodas proverbiālajā pūķa alā [jeb] pie skaņotājas Frolovas, uzzināt par metodi, kas diriģentiem palīdz remdēt savu uztraukumu un iegūt pārliecību un spēku, lai netrīc rokas. Un tas viss ir saistīts ar Sigvardu Kļavu.
Dārta Ceriņa: Un viņa roku. Tu ļoti jauki ieskicēji filmas sižetiskās aprises un karkasu.
Rupenheita rokraksts nemitīgi no darba uz darbu attīstās, un viņš ļoti konsekventi iet ne tik daudz vizuālās komēdijas, bet verbālās komēdijas ceļu – tur nemitīgi ir dialogu gegi un izspēles.
Kaut kādās situācijas tā ir "screwball" komēdija.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā.
Dārta Ceriņa: Ir, ir. Man šī īsfilma šķita vispareizāk saliktā, visprecīzākā savā uzstādījumā. Tu gaidi kaut ko vienu un to arī sagaidi. Ceļu līdz tam, kad tu saproti, ko varonim Ernestam, kurš vēlas mazināt savu satraukumu, būs jāizdara, tu ļoti izbaudi. Tu ļoti izbaudi ceļu, uzzinot to, ko gaidīji.
Žulijens Nuhums Kulibali: Nav jāsaka, ka sērija ir paredzama.
Dārta Ceriņa: Bet ir gaidas. Tu kaut ko gaidi, un tas arī piepildās, vienalga intuitīvi vai tu esi redzējis, vai tev ir sapratne par žanra uzbūvi vai sintaksi, vai situāciju atrisināšanu. Tas vispār ir visām četrām īsfilmām, ka ir maz neparedzamu sižetisku risinājumu, bet tas nemazina...
Žulijens Nuhums Kulibali: Mēs tūlīt nonāksim līdz pēdējai sērijai, un tur tiešām ir viss kaut kas tiešām negaidīts un arī nesaprotams. Bet runājot par "Frolovas metodi" – jā, patiesi tas ir filigrāni, forši izstrādāts, tas ir supersmieklīgi. Un tie lamumvārdi, tieši Rupenheitam raksturīgās verbālās...
Dārta Ceriņa: Mēs daudzkārt runājām par Vesu Andersonu. Es nesaku, ka Rupenheita stils ir Vesa Andersona filmu stils, katram ir sava estētika, bet tas, kā viņi veido savu filmu pasaules (līdzīgi savā ziņā to arī Aiks Karapetjans dara) – varoņi nonāk līdzīgās situācijās, viņi apdzīvo vienu un to pašu telpu, un ir sajūta, ka tu atkal atgriezies.
Tas man personīgi konkrētu autoru filmu vai darbu skatīšanos padara daudz interesantāku, jo man ir sajūta, ka es atgriežos pie tā, ko es zinu, bet par zināmo es uzzinu vēl kaut ko jaunu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Runājot par teritoriju, kurā spēles noteikumu nav, manuprāt, vājākā no pašlaik pieejamām četrām sērijām ir Papa Chi [īsfilma]. Vai tu jau esi atkodusi, kas ir Papa Chi? Vai tu zināji?
Dārta Ceriņa: Es zināju viņu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Nu redz, es nezināju. Tātad zem pseidonīma Papa Chi slēpjas Aivars Čivželis, kurš ir veidojis vairākus mūzikas videoklipus grupai "Prāta vētra".
Dārta Ceriņa: Īsfilma "Maukurs un Zivs" ir viņa debija spēles kino īsajā metrāžā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas ir apsveicami! Šajā sērijā Einara Repšes attēlotais kora diriģents izdomā, ka viņš varētu aizlāpīt talantu caurumus kopējā kora audeklā, "noīrējot" kora zēnu.
Dārta Ceriņa: Ne velti nosaukumā ir "maukurs". Aktiera Edgara Ozoliņa atveidotais profesionālais mūziķis Nils kļūst par jaunpienākušo Maukuru, kā viņu iesauc vīru dziedoņu kopiena. Klausoties kora sastāva vokālo kvalitāti, viņš drīz vien konstatē, ka Elizabetes Marijas Brantes atveidotā koriste plāta muti. Viņas iesauka ir Zivs. Es domāju, ka mēs neiztirzāsim turpmākās sižeta fineses un virāžas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Es pat domāju, ka no tā nebūtu lielas jēgas.
Man šķiet interesanti, ka faktiski šī filma sastāv no divām epizodēm. Starp šīm divām epizodēm nav tādas acīmredzamas koherences.
Un, lai gan kaut kur es papriecājos līdzi situācijas absurdam un komēdijai, kas rodas no tās, kaut kas tur tomēr nav. Tas vienmēr ir risks, ņemot vienu tēmu kā iedvesmas kodolu un skatoties dažādas interpretācijas, jo ne vienmēr tās saķeps kopā. Tas mazliet ir antoloģijas sēriju lāsts. Ir jāņem vērā, ka katrs no šiem stāstiem ir individuāls.
Dārta Ceriņa: No savas puses noslēdzot par "Maukuru un Zivi", un tas man jau iepriekš šķita izceļams arī Aika īsfilmas saistībā, ir sižeta loģika, uzstājība, ka Maukuram un Zivij ir jābūt kopā. Tur ir ļoti liela vilkme, ka, lai vai kādas nelielas ainiņas ar atelpas brīžiem, kaut kas varbūt ir humora izspēles šaržā, kaut kas ir ar patosu, pietāti pret Dziesmu svētkiem vai ar nacionālā romantisma oreolu, vienalga viņiem ir jābūt kopā, tas būs lielais, grandiozais fināls.
Žulijens Nuhums Kulibali:
Tā ir dabūšanās komēdija. Tas var būt smieklīgi, bet tas ir redzēts un pārizmantots, un nu jau ne ļoti interesants.
Katrā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka, lai režisori un visi pārējie iesaistītie, tai skaitā arī scenāristi, varētu attīstīt savu arodu un iet jaunos, labos virzienos, viņiem kaut kas ir jādara. Līdz ar to liels prieks par Papa Chi debiju.
Dārta Ceriņa: Gaidīsim nākamos darbus!
Žulijens Nuhums Kulibali: Tieši tā!
Dārta Ceriņa: Viņš pirmizrādē teica, ka viss ir pārdomu procesā un viņš ļoti grib filmēt. Gaidīsim. Es ļoti atzinīgi novērtēju iespēju strādāt dažādu paaudžu režisoriem. Šeit mēs runājam arī par Edgaru Kauperu, kurš ir savas karjeras sākumā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Man liekas, ka viņam šovasar būs izlaidums.
Dārta Ceriņa: Jā, Nacionālajā filmu skolā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jāsaka, ka "Kolektīva" stāsts vēl nebūt nav beidzies. No 1. jūlija būs skatāmas vēl divas sērijas, kuru autori ir Marta Elīna Martinsone un Mārtiņš Grauds. Mēs jūs aicinām aplūkot šos darbus. Ar degsmi, un neesiet maukuri, neesiet zivis, pieķerieties pie Frolovas metodes un tiekamies visi mūsu kopīgajā "Gaismas pilī".
