Iesākot sarunu par igauņu un latviešu kopdarbu – aktierfilmu "Kalev" –, basketbola vēstures pārzinātājs Guntis Keisels Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" iezīmē vēsturisko fonu, kuram ekrānstāsts pietuvojas: "90. gadu sākums Baltijā, visā Padomju Savienībā, visā Austrumeiorpā bija politisko pārmaiņu laiks. Tas, protams, ietekmēja arī sporta dzīvi. Jau 1988. gadā bija atjaunota Latvijas Olimpiskā komiteja, tūlīt pēc tam sekoja arī Igaunijas un Lietuvas. Šajās valstīs sākās diskusijas, ko darīt ar turpmāko līdzdalību padomju sporta sistēmā. [..] Sporta komandas, sportisti (viņiem karjera ir tik īsa un viņi to piedzīvoja pārmaiņu laikā, kad īsti nebija skaidrs, kas notiks tālāk, kādas būs pareizākās izvēles), kamēr vēl nebija skaidrība par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas sporta organizāciju atzīšanu starptautiskā līmenī, turpināja piedalīties Padomju Savienības sacensībās, vismaz līdz 1990. gadam, kad lietuvieši pavasarī aizgāja; Latvija, Igaunija turpināja ilgāk. [..] "VEF" komandai bija spēcīga spēlētāju paaudze, kura varēja sasniegt ļoti labas vietas ļoti spēcīgā konkurencē, kāda bija Padomju Savienības čempionātā, kur bija Krievijas, Gruzijas, Ukrainas komandas un, protams, Lietuvas, Igaunijas komandas. Arī igauņiem pēc ilga pārtraukuma – viņiem bija zelta paaudze 50. gados, sudraba paaudze 70. gadu sākumā, un tad viņi ilgu laiku atkāpās ēnā, līdz 80. gadu beigās parādījās virkne labu basketbolistu, un "Kalev" arī pamazām progresēja.
Basketbols jau vienmēr Baltijas valstīs ir bijis uzmanības centrā, ir raisījis sabiedrības interesi."
Keisels spriež, ka par komandu "Kalev" ir tik daudz stāstāmā, ka pietiktu daudzsēriju filmai, bet pamatlietas pērn tapušajā pilnmetrāžas spēlfilmā ir izstāstītas. "Ir paņemts viens stāsts, un tas ir izvilkts cauri kvalitatīvi," viņš vērtē.
Vaicāts, kā Latvijas kino veidotāji līdzdarbojās kaimiņvalsts ekrānstāsta tapšanā, filmu studijas "Ego Media" producents Guntis Trekteris atbild: "Pirmām kārtām, igauņi meklēja vēl aktierus – jaunus, sportiskus, tādus, kuri kaut cik māk spēlēt basketbolu un arī pieprot vairākas valodas, tai skaitā krievu valodu. No mūsu puses piedalījās aktieri Artūrs Putniņš, Jēkabs Reinis, Andris Keišs (viņš tēloja lietuviešu fiziskās sagatavotības treneri) un citi. Plus igauņiem vajadzēja dažas lokācijas – stadionus, viesnīcas un tā tālāk. Viņi brauca uz Latviju un filmēja Daugavas stadionā, Sporta manēžā, Kongresu namā, Dailes teātrī, kas interesantā kārtā pārtapa par lidostu, un sanatorijā "Jantarnij bereg", kādas viņiem pašiem nav.
Mēs viņiem palīdzējām organizēt filmēšanas procesu Latvijā, kā arī mazliet uztrenējām savus aktierus basketbolā un sūtījām uz Igauniju. Mēs piesaistījām arī nelielu līdzfinansējumu Latvijā."
Varētu teikt, ka mums ir izveidojusies aktieru grupa, kuriem basketbols ir teju kā paralēlā profesija. Piemēram, Artūram Putniņam šī ir jau otrā "basketbola filma".
"Manā gadījumā lielu lomu spēlēja tas, ka es agrāk ļoti nopietni, ar profesionālu ievirzi nodarbojos ar basketbolu. Ja pirmajā filmā – latviešu filmā "Sapņu komanda" – man godīgi pateica, ka mēs tevi ņemam tāpēc, ka tu spēlē basketbolu un mums vajag kādu, kas to lietu saprot un māk, tad šeit, pie igauņiem, tas bija vairāk kastinga jautājums," atklāj Putniņš. Līdzība ar basketbolistu Aleksandru Karavajevu pašam bija liels pārsteigums, piebilst aktieris.
Gatavojoties filmēšanai, mūsu aktieri uz basketbola treniņiem Tallinā brauca ik mēnesi. "Šos treniņus vadīja viens no tā laika komandas "Kalev" līderiem Aivars Kūsmā (Aivar Kuusmaa). Tas arī uzreiz iedeva nopietnību, ka viņš tur ir klāt. Kūsmā tiešām bija šīs komandas līderis gan laukumā, gan emocionālā ziņā," teic Artūrs Putniņš.
"Igauņi šo uzvaru uzskata par vienu no saviem Atmodas simboliem. To mums pačukstēja, kad sākās filmēšana."
Viņš pastāsta, ka, lai gan sākumā abi ar Jēkabu Reini starp igauņu kolēģiem jutušies kā ārpusnieki (tas savā ziņā esot palīdzējis lomu atveidē), ar laiku kolektīvā iekļāvušies.
Starp citu, atšķirībā no Putniņa kolēģis Reinis, kurš filmā atveido sportistu Sergeju Babenko, basketbola spēli pirms filmēšanas maz pieprata. "Tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem manā šī brīža kino karjerā. Jo basketbolu es esmu spēlējis tik, cik vidusskolas laikā sporta nodarbībās vai kādreiz ar draugiem vasarās. Lai attēlotu profesionālu basketbolistu – tādu iemaņu man nebija," viņš saka. "Bet veselu gadu man bija privātais treneris Gunārs Gailītis. Es viņam esmu ļoti pateicīgs par to, ka viņš veltīja savu laiku tādam iesācējam kā man. Beigās priekš kino (kā mēs zinām, kino dara brīnumus), es teiktu, ka ir diezgan pieklājīgs rezultāts un pašam nav kauns, ir gandarījums. Esmu priecīgs, ka ar Artūru un arī Andri Keišu esam piedalījušies tik svarīgā filmā ne tikai mūsu brāļiem igauņiem, bet arī visas Baltijas kontekstā."
Igaunijā skatītāji filmu uzņēmuši ļoti labi, uzsver Trekteris:
"Man bija tas gods piedalīties pirmizrādē, kur stāvovācijas ilga apmēram 10 minūtes. Filmu Igaunijā ir noskatījušies aptuveni 120 000 skatītāju."
Lai arī uz tikpat vērienīgu kinodarba skatītāju pulku mūsmājās studijas "Ego Media" producents necer, tomēr "ir forši, ka mēs varam rādīt Igaunijas, Lietuvas filmas Latvijā un arī cerēt, ka viņi vairāk skatīsies mūsu filmas," viņš saka. "Pa vienam mēs esam ļoti, ļoti maziņi – kā kino valstis, kā tirgi –, bet, ja mēs sametamies kopā, tad tur kaut kas jēdzīgs var sanākt." Viņaprāt, labs apliecinājums tam ir arīdzan šī gada Berlīnes kinofestivāls, kur Baltijas valstis atradās Filmu tirgus priekšplānā.
