Bērnībā "Oskaru" nakts bija viens no manas nūģes dzīves gada notikumiem. Kopš mūsu mājās parādījās vācu televīzijas kanāls "Pro 7" un bija iespēja vērot balvas pasniegšanas ceremoniju pilnā garumā, mani vecāki bija padevušies savos mēģinājumos norādīt, ka man jāiet gulēt, jo nevarēšu pēc tam pamosties uz skolu. Jo kuru interesēja skola, ja varēja just līdzi savām mīļākajām filmām un aktieriem? Un vēl baudīt visas tās greznās kleitas un iespaidīgos muzikālos numurus! Jā, manā pusaudzības dienasgrāmatā pat ir atrodama gari un mokoši detalizēta "Oskara" saņemšanas runa. No savas puses biju atļāvusies tādu vaļību, kā pierakstīt arī citu "kino profesionāļu" slavas dziesmas manam talantam. Īsti nav skaidrs, kāds tieši tas bija – aktiermāksla, režija vai scenāriju rakstīšana – bet tas bija sekundāri. Mana prioritāte bija izfantazēt Stīvena Spīlberga apbrīnas pilnos tekstus, kurus viņš kādreiz man veltīs no "Oskaru" ceremonijas skatuves.
Šobrīd, protams, mana apbrīna pret šo pasākumu ir krietni kritusies, un tiešraidi neesmu skatījusies jau gadiem. Bet jāatzīst, ka tāpat sekoju līdzi gan nomināciju izsludināšanai, gan cenšos noskatīties pēc iespējas vairāk no filmām, kuras katrā gadā ir izceltas kā labākās. Un 2022. gads, manuprāt, ir bijis ļoti daudzveidīgs un interesants. No desmit filmām, kuras sacentīsies par gada filmas statueti, neesmu redzējusi tikai divas – Džeimsa Kamerona eposu "Avatars: Ūdensceļš", jo… nu nē. (Tāpat arī nespēju saprast, kāpēc šī filma vispār ir nominēta tik prestižā kategorijā). Kā arī Sāras Polijas "Sievietes sarunājas", kura, kā izskatās, līdz Latvijas kinoteātriem tā arī nenonāks. Tāpēc šo rakstu lielākoties veltīšu tieši kategorijas "Labākā filma" nominantiem, sākot ar filmu, kurai, manuprāt, ir vislielākās iespējas "Oskara" balvu arī saņemt.
"Viss visur vienlaikus"
Dana Kvāna un Denjela Šeinerta neparastā un neprātīgā filma "Viss visur vienlaikus" ir viens no 2022. gada lielākajiem pārsteigumiem. Šī – pēc ASV kino industrijas standartiem – mazbudžeta filma kļuva par negaidītu hitu un kritiķu mīluli. Lai arī šī būtu visai neparasta izvēle "Labākās filmas" balvai, tas ir darbs, kurš ir precīzi uztvēris mūsdienu pasaules haotismu, fragmentēto uztveri, informācijas pārbagātību un to, kā tas viss var ietekmēt garīgo veselību. Stāsts par imigrantu ģimeni, kura nonāk multiversa cīņas epicentrā, ir gan aizkustinošs, gan smieklīgs, gan aktuāls. Turklāt Holivuda ilgstoši ir ignorējusi Amerikas aziātu stāstus, lielākoties viņus izmantojot kā fona tēlus vai aizvainojošas karikatūras. "Viss visur vienlaikus" nav sociāla drāma, kur tiek nekaunīgi izmantoti imigrantu stāsti – tā ir filma par ģimeni, dzīves jēgas meklēšanu un piedošanu. Un visvairāk – par mīlestību.
"Fabelmeni"
Stīvena Spīlberga daļēji autobiogrāfiskā filma "Fabelmeni" šķiet kā radīta tam, lai saņemtu "Labākās filmas" statueti. Tas ir stāsts par Holivudu un mīlestību pret kino, turklāt – atšķirībā no Damjēna Šazela "Babilonas" – daudz konvencionālāks un vieglāk "sagremojams". Holivuda mīl Stīvenu Spīlbergu, un Spīlbergs – Holivudu. Vienīgais iemesls, kāpēc filma varētu nesaņemt zeltīto vīriņu, ir tikai tāpēc, ka tā ir pārāk klasiska un paredzama izvēle.
"Rietumu frontē bez pārmaiņām"
Daudziem negaidīts pārsteigums bija straumēšanas platformas "Netflix" filma no Vācijas – Edvarda Bergera versija par klasisko Ēriha Marijas Remarka romānu "Rietumu frontē bez pārmaiņām". Kara filmām "Oskara" kontekstā vienmēr ir bijusi nozīmīga loma, turklāt šī romāna ekranizācija jau 1930. gadā saņēma balvu kā labākā filma. Bergera filmu, jāatzīst, skatījos trijos piegājienos, jo tā ir tik baisa un bezcerības pilna, ka rada fizisku nelabuma sajūtu. Nav nekā šausmīgāka, kā teikt, ka "Rietumu frontē bez pārmaiņām" šobrīd ir, iespējams, visaktuālākā filma. Kara bezjēdzība un jaunu puišu idiotiskās nāves, kuras ir labi paēdušu un egocentrisku politiķu rokās, ir pārāk tuvu realitātei, lai būtu vēlme par to reflektēt. Taču jāatzīst, ka "Oskara" pasniegšana tieši lentei, kura brutāli parāda kara šausmas un bezjēdzību, būtu gandrīz vai politisks solis. Diemžēl tas neko nemainītu reālajā dzīvē, kur asinskāriem diktatoriem cilvēku dzīvības joprojām ir pilnīgi nesvarīgas.
"Top Gun: Maveriks"
Es nespēju noticēt, ka šobrīd rakstu par Džozefa Kosinska kases grāvēju "Top Gun: Maveriks" kā potenciālu "Oskara" balvas laureātu kategorijā "Labākā filma", bet te nu mēs esam. Taču jāņem vērā, ka Covid-19 pandēmija bija ļoti smags trieciens kinoteātriem un kino industrijai, un "Top Gun: Maveriks" vairāk nekā miljards dolāru lielie kases ienākumi nāca kā cerība Holivudai – jo īpaši filmu izplatīšanai kinoteātros. Turklāt šobrīd internetā redzams video, kurā pats Stīvens Spīlbergs šķietami saka Tomam Krūzam, ka viņš ir izglābis Holivudu. Tāpēc iespējams, "Top Gun: Maveriks" saņems "Oskara" balvu kā pateicību. Un gan jau arī scientoloģijas baznīca kārtīgi aizlūgs par misteru Krūzu. (Šajā pat sadaļā ievietotu arī Džeimsa Kamerona "Avatars: Ūdensceļš" – negaidīts nominants kategorijā, bet… ko var zināt! Arī šis zinātniskās fantastikas eposs bija viens no "kinoteātru glābējiem".)
"Elviss"
Elvisa Preslija milzīgo nozīmi amerikāņu kultūrā ir grūti līdz galam apjaust, dzīvojot Eiropā. Taču Presliju ģimene ASV ir kas līdzīgs mūzikas karaliskajai ģimenei, turklāt salīdzinoši nesen aizsaulē aizgāja Preslija meita Liza Marija. Visu šo apstākļu kopums spēlē par labu, manuprāt, ne pašai veiksmīgākajai Baza Lūrmena filmai – "Elviss". Liels pluss, protams, ir Ostina Batlera aktierdarbs Preslija lomā, par kuru aktieris arī saņēma "BAFTA" balvu. Varbūt Elvisa gars stāvēs blakus Lūrmenam un Batleram, taču šādā gadījumā tas drīzāk būtu cieņas izrādīšanas žests Presliju ģimenei un "rokenrola karaļa" muzikālajam mantojumam nekā liecība par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm.
"Inišerinas Banšī"
Ar skumjām jāatzīst, ka grūti iedomāties, ka "Oskaru" kā labākā filma varētu saņemt mana favorīte – Mārtina Makdonas "Inišerinas Banšī". Šis – līdztekus Šarlotes Velsas "Pēc saules", kura gan šajā kategorijā nav nominēta – ir viens no cilvēciskākajiem un aizkustinošākajiem stāstiem pagājušā gada kino birumā. Mārtina Makdonas neparastie tēli un absurdi asprātīgie dialogi ir ideāla augsne eksistenciālai traģēdijai, kas pievēršas reti apspēlētai tēmai – draudzības beigām. Kā mierinājumu varētu minēt, ka, visticamāk, Makdona varētu saņemt balvu par labāko oriģinālscenāriju (ja vien viņu nepārspēs "Viss visur vienlaikus"), kā arī lielas cerības tiek liktas uz visiem četriem filmas aktieriem, kuri ir nominēti par saviem aktierdarbiem.
"Skumju trīsstūris"
Džunho Bona filma "Parazīts" ierakstīja sevi Amerikas Kinoakadēmijas balvas vēsturē, kļūstot par pirmo filmu svešvalodā, kas saņēma balvu kā labākā filma. Tāpēc šogad nav vairs tik neierasti, ka kategorijā "Labākā filma" nominētas divas filmas svešvalodā – "Rietumu frontē bez pārmaiņām" un Rūbena Ostlunda "Skumju trīsstūris". Lai arī kritiķu iemīļotā filma nešķiet tipisks kandidāts vakara svarīgākajai statuetei, reizēm "Oskari" mēdz izspēlēt kādu pārsteigumu. Un "Skumju trīsstūra" uzvara nudien būtu pārsteigums.
"Tara"
Toda Fīlda drāma par izdomāto diriģenti Lidiju Taru ir lielisks kino, kurā sevi kārtējoreiz izcili parāda Keita Blanšeta titullomā. Taču, lai arī Blanšeta ir viena no ticamākajām pretendentēm uz "Oskaru" kā labākā aktrise, pašas filmas uzvara ir daudz mazāk ticama. Gluži tāpat kā Sāras Polijas drāma "Sievietes sarunājas". Šeit varētu izvērstāk runāt par sieviešu stāstu marginalizāciju un faktu, ka kārtējo reizi labākās režijas kategorijā nominēti tikai vīrieši, bet – teikšu, kā ir – apnicis dzesēt muti. Lai vai kā – filma "Tara" ir izcils kino, kuru ļoti gribētos ieraudzīt arī uz Latvijas kinoteātru ekrāniem.
To, kura filma kļūs par 2022. gada "Oskara" laureāti, uzzināsim jau pavisam drīz, taču tas, cik daudz dažādu filmu šogad ir nominētas šajā kategorijā, man dod cerību. Nē, ne pašai saņemt "Oskaru" no Stīvena Spīlberga rokām, bet par kino nākotni. Jo – atšķirībā no vairākiem iepriekšējiem gadiem, kad "Oskaru" filmu skatīšanās šķita kā mokošs uzdevums, šogad tā bija patiesa bauda. Un tikai no jauna iekvēlināja manu nemirstošo mīlestību pret kino. Pilnīgi neprecīzi citējot Stīvenu Spīlbergu: "Paldies tev, Tom Krūz!"
