Skaties REplay.lv ► Mūsu un jūsu brīvības – personisks filmas «Mana brīvība» apskats

Ilzes Kungas-Melgailes filmas "Mana brīvība" pirmizrāde notika 30. septembrī. Septembra vidū arī tika paziņots, ka filma izvēlēta kā Latvijas piedāvājums ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars". Filmas vēstījums, kas pirmajā plānā izvirza Atmodas laika poļu izcelsmes politiķi Alīciju un kura autore ir sieviete, noteikti tai nesīs pluspunktus. Cits jautājums ir par to, vai ārzemju auditorija, kura filmā neatpazīs nevienu no tās tēlu prototipiem un nebūs uz "tu" ar Latvijai tik izšķirošajiem Atmodas notikumiem, spēs pienācīgi novērtēt filmas stiprās puses? 

Filmā "Mana brīvība" jaušama gan kripatiņa no drāmas, gan no biogrāfiska tēlojuma, gan no vēsturiska žanra filmas, gan arī no road movie. Tās scenārijs ar zināmu vieglumu līkumo cauri galvenās varones Alīcijas (kuru lieliski atveido aktrise Ērika Eglija-Grāvele) personiskās dzīves pagriezieniem un politiskajiem pavērsieniem, katrā situācijā atrodot arī pa kādam gaumīgam jokam, kas palīdz izvairīties no smagnēja stāstījuma. Alternatīva šādai versijai būtu asaraina filmogrāfiska pieminekļa būvēšana izcilai sabiedriskai un politiskai personībai Itai Kozakevičai (Alīcijas prototips), kas mūs atstājusi pārāk agri. Tā vietā galvenās varones dzīve šķiet aizrautības pilna, dažreiz līksma, citreiz konstruktīvu pārdomu un jautājumu piesātināta, patiesībā – diezgan vienkārša. Taču tas nav gulbja kliedziens tuvojošās nāves priekšvakarā.

Filmas scenārijs un mizanscēna ar galveno varoni saglabā respektējošu distanci, ļaujot vietu arī privātai telpai un pārdomām, ne tikai pašam tēlam, bet arī skatītājam.

Vai eksistē "mūsu brīvība"?

Sākot domāt par šo filmu, pirmais solis, kurš bija jāsper, bija saistīts ar pašu jēdzienu "brīvība", kuru bieži izmanto, lai raksturotu spilgtas, spēcīgas, arī radošas personības. Itu Kozakeviču pieminot, bieži tiek atkārtota frāze "Par mūsu, jūsu un viņu brīvību", kuru atspoguļo filmas nosaukums. Jautājumi, kuri urdīja manu, parasta cilvēka prātu bija, vai brīvība vispār ir iespējama? Vai tā ir pieejama cilvēkam? Vai tas nav ļoti skaists un vilinošs lietvārds, kas mums piedāvāts jau kopš bērnudienām, taču kas, līdzīgi kā "vienlīdzība" vai "miers", ir nesasniedzams, gandrīz pasakains ideāls? Vai cilvēks jebkurā gadījumā nav sabiedrības, sava sociālā slāņa, materiālās situācijas, sava ķermeņa, nepārtrauktas rīcību un to seku izvērtēšanas un, visbeidzot, nejaušības ķīlnieks? Kas ir mūsu brīvība, kad saskaramies ar netaisnu medicīnisko diagnozi? Kas ir mūsu brīvība, kad piedzimstam kā cilvēks ar īpašām vajadzībām sabiedrībā, kurā neeksistē infrastruktūra un pienācīga sistēma, lai šādiem cilvēkiem nodrošinātu cieņpilnu dzīvi? Kas ir mūsu brīvība, kad ciešam negadījumā, ko izraisījis iereibis autovadītājs? Kas ir mūsu brīvība, kad nepietiek līdzekļu maltītei? Kas ir mūsu brīvība, kad vesels lērums cilvēku parlamentā balso pret sabiedrības labklājību un labbūtību uzlabojošiem likumiem?

Vai vienīgā brīvība, kas mums patiesi ir pieejama, nav tā, ko atrodam iztēlē, zemapziņā, radīšanas vai iznīcināšanas procesā? Vai brīvība nav vieglāk pieejama, ja to lietojam daudzskaitlī?

Šos jautājumus apspriest un pārdomāt bija pats sākotnējais posms, lai varētu pievērsties pašas filmas analīzei, kas izvērtusies ļoti personiska. Šo jautājumu rezultātā, es nolēmu par filmu domāt, izceļot domu par brīvību daudzkaitlī – "brīvībām".

Brīvība izvēlēties

Pirmā, ko iespējams aplūkot, ir filmas galvenās varones Alīcijas un arī viņas prototipa – Itas Kozakevičas izvēles brīvība. Alīcija un Ita nosliecas par labu politiskajai darbībai, kuras grūtības un laimes brīži ir spilgti izcelti daudzskaitlīgās filmas epizodēs. Tās tēlo viņas darbu poļu kopienā, Tautas frontē un tikšanās ar vēlētājiem. Jāatzīmē, ka Alīcijas un Itas pausto raksturo uzdrīkstēšanās, it sevišķi, ņemot vērā ideoloģiju, kurā viņas dzīvo. Kādā no šaubu brīžiem Alīcija pievēršas domai par politiskās darbības pamešanu, lai nodotos mierīgai ģimenes dzīvei. Tā ir īsa epizode personiskās vētras brīdī, tomēr arī tā raksturo iekšējo cīņu "karjera – ģimene", kas tēlo tik daudzu cilvēku, bet īpaši sieviešu izšķiršanos un ir biežs pašpārmetumu avots. Filma nepievēršas bangojošām kaislībām pašā Tautas frontes iekšienē, to drīzāk tēlojot kā kopienu, kas mērķtiecīgi tiecas uz arvien vairāk un vairāk brīvību izcīnīšanu Latvijas teritorijā.

Brīvība strādāt sabiedrībai

Filma arī pievēršas brīvībai paust sabiedrības intereses. Gan Alīcija, gan arī Kozakeviča savā politiskajā darbībā īpašu uzmanību veltīja darbam ar cilvēkiem. Viņas tuvinieku atmiņās bieži lasāms tas, ka pēc darba Saeimā Ita devusies uz Krāslavu vai Rēzekni, lai tiktos ar saviem vēlētājiem un uzklausītu viņu grūtības un priekšlikumus, iemantojot cilvēku uzticību. Tuvošanās cilvēkiem – tam būtu jābūt par jebkuras politiķes un politiķa ceļakarti arī šodien, kad ticība politiskajiem procesiem Latvijā ir kritiski zema. Alīcijas tēls filmā rāda politiku, kam ir cilvēka seja, kas spēj iedziļināties, izprast savu līdzcilvēku vairāk, nekā veidot  "tēlu", kura pavadībā pēcāk iesēsties vēlamajos krēslos, ceļot uz vajadzīgajiem stāviem un amatiem.

Filma patiesībā diezgan spoži izgaismo to, cik ilgus gadus Latvijas politiskajā vidē šādas Alīcijas vai Itas – cilvēka, kam tiešām rūp citu cilvēku dzīve, nevis šauru interešu un sava tuvākā loka cilvēku turības nodrošināšana, ir trūcis.

Mūsu individuālisma laikmetā šīs gandrīz katoliskās "kalpošanas sabiedrībai" vērtības šķiet pat mazliet vecmodīgas. Tāpēc šī filma, kuras pamatā ir labs scenārijs, interesants, pat apbrīnojams, bet arī vienkāršs un autentisks cilvēks, ir tik saistoša.

Brīvība piedot vai nepiedot

Interesantas bija arī filmas sižetā izvērstās Alīcijas tēla personiskās dzīves nianses. Tajās iespējams redzēt galvenās varones šaubas par savu un sev tuvāko cilvēku rīcību un vērtībām. Tas atrodams mīlas trijstūrī, ko iezīmē Alīcijas, viņas dzīvesbiedra Ilgvara un Tautas frontes cīņu biedra, dzejnieka Normunda attiecības. Ilgvars, dažādu apstākļu dēļ bijis iesaistījies no Alīcijas vērtībām atšķirīgos procesos, piedzīvo gan nomelnošanu, gan reabilitēšanu. Šajā sižeta līnijā varētu runāt arī par brīvību piedot vai nepiedot – pieņemt savu līdzcilvēku izvēles un pagātni vai atteikties to darīt. Domāju, ka tas arī diezgan precīzi raksturo visdažādāko Latvijas cilvēku dzīvesstāstus, ar kuriem mūsu sabiedrībai bija jāsadzīvo pēc neatkarības atgūšanas – no komunistiem par tautfrontiešiem, no čekas aģentiem par draugiem un dzīvesbiedriem vai pat politiķiem un neatkarīgas Latvijas veidotājiem.

Brīvība "režisēt"

Nākamo filmas šķautni, kas runā par vēl vienu no brīvībām, raksturo izvēle tēliem piešķirt jaunus vārdus, lai arī to prototipus – Itu Kozakeviču, Sandru Kalnieti, Knutu Skujenieku u.c. – ir viegli atpazīt. Tā raksturo brīvību, kuru režisore Ilze Kunga-Melgaile sniegusi arī sev un savam darbam.

Tēlu saukšana no prototipiem atšķirīgos vārdos dod iespēju saglabāt interpretācijas un fikcijas iespējamību.

Tas pasargā ne tikai filmu un tās režisori, bet arī pašu filmas prototipu personības. Iespējams, ka tieši šī režisores un scenārista darbā tvertā brīvība ir tā, kas ļauj filmai izvērst interesantu, saturīgu sižetu, kuram skatītājs var viegli ļauties. Filma piedāvā interpretāciju, versiju par atmodas politiķes un sabiedriskās darbinieces dzīvi un darbu, izvairoties no dzelžainas turēšanās pie precīzām biogrāfiskām detaļām. Galu galā mūsu skatījumam paveras spēlfilma, kuras iedvesmas avoti meklējami reālos vēsturiskos notikumos, nevis dokumentālā filma par Itu.

Brīvība neorganizēt uzkodiņas

"Mana brīvība" ir visbeidzot skaists veltījums politiķēm – kuras sižetos par Tautas frontes vēsturi, veidošanas procesu un tajā ietvertajām kaislībām un iekšējiem konfliktiem bieži vien atradušās otrā plānā. Vēl pavisam nesen arī mūsdienu kontekstā saskārāmies ar šokējošām interpretācijām par kāda politiķa-vīrieša "meitenēm" vai "ēnām", raksturojot talantīgas, spējīgas, augsti kvalificētas un kompetentas politiķes. Būtu grūti iztēloties, ka kāds no medijiem virsrakstos uzsvaru liktu uz kādas politiķes (Vairas Vīķes-Freibergas vai Ināras Mūrnieces) "puisēniem", kas nu tikuši pie lieliem amatiem. Tāpēc arī filmas fokuss uz Alīciju, viņas darbu, kuru pavada Kungas-Melgailes izveidotā tēla rakstura iezīmes – iedziļināšanās, precīza izpratne gan par politiskajiem procesiem, gan par latviešu sabiedrību veidojošo dažādo cilvēku sociālajām problēmām un vieglums – ir tik saistošs.

Šķiet, pats ironiskākais filmas brīdis ir tas, kurā Alīcija un Dita – divas jaudīgas politiķes, kuru prototipi sevi pierādījuši gan pagātnē, gan arī mūsdienās, tiek uzrunātas tik bieži dzirdamajā aizbildnieciskajā intonācijā: "Meitenes, mēs varētu noorganizēt kādu galdiņu, kādas uzkodiņas?", jo ieradies slavens vēsturnieks. Varones līdzās skatītājām par to tikai ironiski pasmaida, taču pašā būtībā tas ir dramatisks moments. Šis mirklis arī iezīmē stigmu, ar kuru sievietes ir sastapušās un vēl šodien sastopas arī vēlēšanu procesā, jo pirms aicinājuma gatavot uzkodiņas Dita ir vīlusies, ka nav ievēlēta Augstākajā Padomē.

Varētu jau teikt, ka šodien tas nebūt nemaz nav aktuāli, taču tā gluži nav – 14. Saeimā ir 32 deputātes un 67 deputāti – to nevar saukt par līdztiesību.

Protams, tas ir vairāk, nekā 11 deputātes no kopā 201 deputātu mandātiem Augstākajā Padomē 1990. gadā.

Gatavojoties rakstam, lasīju arī žurnālistes Annikas Kožānas (Annick Cojean) grāmatu "Une farouche liberté" – "Mežonīgā brīvība" – par franču advokāti Žizeli Alimī (Gisèle Halimi), kura bija viena no vadošajām personībām cīņā par abortu legalizāciju Francijā. Brīdī, kad advokāte nolēma par labu politiskajai karjerai, neskatoties uz publisko cīņu par sieviešu tiesībām, viņas vārda atpazīstamību, kā arī labvēlību no Francijas prezidenta, viņai bija nepieciešami vairāk nekā 10 gadi, līdz viņa beidzot tikai ievēlēta parlamentā. Šī titāniskā cīņa, nezaudējot ticību saviem spēkiem un nepieciešamībai strādāt savu un citu tiesību, dzīves uzlabošanas labā ir ne vienas vien politiķes-"meitenes", tāda vai šāda politiķa "ēnas" darba un dzelžainās apņēmības turpināt pamatakmens.

Brīvība, uz kuru tiecamies šodien, – tā varētu nest Itas Kozakevičas un filmā redzamās Alīcijas seju. Tas noteikti būtu ideāls, ko es vēlētos nodot jaunākajām paaudzēm: savas vērtību sistēmas skaidra apzināšanās, dziļa sazobe ar sabiedrību un izpratne par to, kas patiesībā notiek tās dažādajos slāņos, lai kādu tautību cilvēki to veidotu. Tas būtu ideāls, kura pamatā ir fakts, ka nevienam nav jābūt par ēnu vai kāda meiteni vai puisēnu, lai īstenotu, pilnveidotu, liktu pamatus mūsu, jūsu un viņu brīvībām!

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti