Režisore pati to dēvē par sajūtu stāstu, kura centrālā varone būs Līva, sieviete pāri 30 gadiem, ko atveidos Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa. Lai arī tēma ir sarežģīta un nopietna, režisore to cenšas risināt sev ierastajā rokrakstā – caur humora un cilvēcības prizmu.
Kādā Ikšķiles savrupmājā top epizode ar idillisku vakaru ģimenes lokā. Galvenā varone Līva viesojas pie sava drauga vecākiem. Visi sēž dārzā pie galda, sarunājas, šķirsta ģimenes albumus, fonā paveras ļoti skaists skats uz Daugavu.
Epizodes mēģinājuma laikā ierodas vēl viens tās dalībnieks – bišona frizē šķirnes suņuks Kubo. Pareizāk sakot, saimniece viņu atved un gādīgi ieliek galvenās varones Ievas Segliņas rokās. Abi ātri sadraudzējas, Ievai tikai ik pa laikam Kubo ir jāiedod mazs kārumiņš.
"Šī ir viena no nedaudzajām ainām, kur man ir tiešām jājūtas vienkārši labi, ērti un priecīgi. Pārējās ainas lielākoties ir sarežģītas attiecību ziņā, jo šajā filmā pamatā risinātas attiecības starp meitu un tēvu, kurās mīlestība ar dusmām ļoti, ļoti visu laiku savā starpā cīnās, un visam tam pa vidu ir aizvainojumi un traumas. Nenoliedzami tā ir aktuāla tēma manai paaudzei, kas ir 30 plus, bet man liekas, ka mēs esam arī pirmā tāda paaudze, kas par šīm lietām runā, domā un kas šīs lietas sāk šķetināt un meklēt atbildes uz jautājumiem," saka aktrise Ieva Segliņa.
Iejūtoties Līvas lomā, Ieva Segliņa par savu lielo, bet brīnišķīgo izaicinājumu dēvē režisores Alises Zariņas rokrakstam raksturīgo pieeju – par sarežģīto un nopietno runāt viegli, cilvēciski silti un ar smaidu: "Kas man ļoti patīk, ka
Alise Zariņa šīs traģiskās, ārprātīgās situācijas cenšas iznest ar vieglumu un ironiju pašiem pret sevi. Ar tādu skumju smaidu noskatīties pašiem uz sevi. Tas ir ļoti svarīgi un aizraujoši.
Man tas ir kaut kas jauns, jo es tomēr piefiksēju, ka es esmu diezgan dramatiska aktrise, un man ļoti patīk būt šeit un mācīties būt šādā žanrā."
Filmēšanas dienā ik pa laikam uzlīst, kas nav pateicīgs laiks filmēšanai ārā, bet komandai izdodas notvert arī sausākus brīžus. Kā apgalvo aktieris Gatis Maliks, kas atveido galvenās varones draugu Mārci – šāds mazs lietiņš ir tikai nieks vien, jo filmēšana notika arī lielās vētras dienā, arī vides un vietas bijušas visdažādākās: "Mēs esam bijuši visur kur. Mēs esam dejojuši tango Gulbenes slimnīcas gaiteņos, vakardienu mēs iesākām apbedīšanas birojā un pabeidzām Lunaparkā, pirms tam divas dienas iepriekš mēs bijām divos dažādos kapos un, jā, vētras laikā mēs pa mežu dzīvojāmies ar zobeniem.
Kāds ir Mārcis? Viņš ir šķietami harmonisks džeks, kurš ir kopā ar Līvu, viņiem viss it kā ir labi, bet kaut kādu ārēju apstākļu iedarbības rezultātā gan Līva, gan Mārcis sāk pārvērtēt savas dzīves izvēles, un tur rodas kaut kādas kolīzijas."
Filmas darbība pamatā notiek Rīgā un Pierīgā, bet dažādu iemeslu dēļ daļa Rīgas ainu uzņemtas Balvos un Gulbenē, epizodiskās lomās iesaistot arī vietējos iedzīvotājus, kuru līdzdalība filmai piešķir atbruņojošu autentiskumu.
Par viņu atsaucību ļoti pateicīga režisore Alise Zariņa: "Tie cilvēki tiešām bija ārkārtīgi entuziastiski. Man sirds lūza par 80 plus masu skatu dalībniekiem, kuri to maisiņu, kas jāpaceļ, vai roku, kas jāpakustina, ar milzīgu degsmi izpildīja. Tas bija tāds abpusējs jaunatklājēju prieks. Kaut kas ļoti šarmants."
Filmēšanas laikā režisorei vēl vairāk nostiprinājās pārliecība par tēmas aktualitāti, jo, par šo filmu uzzinot, ļoti daudzas sievietes ir atzinušas, ka dzīve bez tēva – tas ir viņu pašu vai arī viņu draudzeņu vai paziņu stāsts.
"Mums ir jārunā un jārisina šīs pagātnes problēmas, man liekas, ka
mēs drīkstam arī dusmoties un mēs drīkstam arī pārmest. Lai nevalda tas mīts, ka īstenībā jau viss bija labi, jo mēs labi zinām, ka nebija gan.
Tādā ziņā man gribas par šīm tēmām parunāt, tās pacilāt, varbūt pēc tam mēs arī tās vieglāk varēsim palaist vaļā," teic režisore.
Alise Zariņa tikko noslēgusi filmēšanas vasaras posmu, palikušas ainas, ko vajadzēs uzņemt ziemā, un plānots, ka ceļu pie skatītājiem spēlfilma "Nospiedumi" uzsāks nākamā gada otrajā pusē.
