Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Mūziķis un etnomuzikologs Valdis Muktupāvels

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Mūziķis un etnomuzikologs Valdis Muktupāvels

Daudz laimes, jubilār! Mūziķis Arnis Mednis

Latviešu Rejs Čārlzs – dziedātājs un komponists Arnis Mednis

"Radio, radio, vai vari atbildēt? Radio, radio, kā dzīvi nospēlēt?" – viens no latviešu popmūzikas lipīgākajiem citātiem, kura mūzikas autors –  leģendārās grupas "Odis" un raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" nedēļas viesis – mūziķis Arnis Mednis. "Dziesma "Radio, radio" ar Normunda Beļska vārdiem – tas bija mūsu grupas pirmais hits," apliecina komponists.

Arnim Mednim šogad – 60! Dzimšanas dienā jubilārs saņem monogrāfiju par Romanu Sutu – "džezmeni  un improvizētāju tēlotājmākslā", kam, tāpat kā Arnim Mednim, patīk "eklektizēt" dažādus stilus. "Jā, tas man ir niķis," smaida Mednis. "Man nedod ēst un dzert, bet iedod sajaukt stilus. Piemēram, viduslaiku instrumenti un elektroniskā mūzika!"

Mūzikā Arnis ir no bērnības, dziedāt sācis 6 gadu vecumā. Un kā gan ne? Viņa vecāki ir profesionāli kordziedātāji. Tēvs – arī vokālais pedagogs. "Tētis jau bērnībā "ielika" man pareizu dziedāšanas mehānismu – elpošanu ar diafragmu, zināšanas. Jo dzied jau ar visu ķermeni, visiem kauliem. Starp citu, es biju ļoti augstās domās par savām dziedāšanās prasmēm. Līdz brīdim, kad dzirdēju, kā dzied Elīna Garanča. Tad es sapratu: man vēl daudz jāmācās," stāsta Arnis un rāda uz savu ķermeni krūšu rajonā. "Šeit ir tumba, rezonators. Otrs rezonators ir galvā. Tev, kā māksliniekam, jāmāk to vius darbināt."

Mājās iegūto izglītību Arnis turpinājis Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur, kā pats saka, esot bijis "intelektuālais terorists". Kopā ar toreizējiem klasesbiedriem – tagad jau atzītu komponistu Valtu Pūci un pianistu Hariju Bašu. 

"Kopā ar šiem abiem ķēmiem terorizējām skolotājus. Ar vārdiem, ar jautājumiem, bet tā viltīgi. Izlikām skolotājiem lamatas, un viņi tajās lielā vairumā gadījumu arī iekrita. Piemēram, vienreiz dabūjām aizrādījumu, ka nepasveicinājām skolotāju. Un tad visas nākamās reizes, kad šī skolotāja mums nāca pretī pa skolas gaiteni, mēs ar Hariju Bašu viņai klanījāmies līdz zemei un lēni teicām – labdien, skolotāj! Pie kādas septītās reizes skolotājas pacietības mērs bija pilns, viņa lielās dusmās iegrūda mūs klasē un brēca – jums dibenus par šo vajadzētu izkrāsot! Un es tūlīt piebildu – jā, ar Ievas jaunajiem flomāsteriem!" ar aktierisku talantu notikumu ilustrē Arnis. Visa klase bijusi teju ekstāzē aiz smiekliem, skolotājas autoritāte putās, par ko "abiem ķēmiem" bijis liels gandarījums.

"Vienīgais skolotājs, ko mēs neuzdrošinājāmies "aizķert", bija ļoti gudrais un inteliģentais Marģers Vestermanis, vēstures skolotājs, kas mūs ātri vien "iebāza maisā". Viņš paredzēja mūsu taktiku jau desmit gājienus uz priekšu. Un mēs paši tikām iztaisīti par muļķiem klases priekšā," turpina stāstīt Mednis.

Dārziņskolas 4. un 5. klasi Arnis nosauc par "indiāņu periodu": "Apmēram ceturtajā klasē sākās, lasījām grāmatas par indiāņiem. Mums savā starpā bija cīņa par vietu ciltī, un mēs lauzāmies uz vingrošanas paklājiem. Valts Pūce bija stiprākais, viņš bija arī lielākais augumā. Es biju kāds trešais, ceturtais. Bet šis periods ātri vien beidzās, jo mums sāka interesēt roks, meitenes un kāds vīniņš."

Nav nekāds brīnums, ka ne Dārziņskolas stāsti, ne arī kāds dzīves laiks pēc tam nemaz tik ļoti nesaistās ar mūziku, – bija tik daudz citu lietu, ko dzīvē atklāt. Atgriešanās notika 1984. gadā, kad Arnis Mednis un Indris Orubs dibināja grupu "Odis". 

Grupa muzicēja Latvijai neraksturīgā soulmūzikas, blūza un fanka stilā. "Tas bija mēģinājums uz kārklu krūma uzpotēt ananasu," rezumē mūziķis. "Tradīciju un auditorijas izpratnes trūkuma dēļ šis eksperiments bija lemts neveiksmei. Bet tas, ka mēs to darījām, bija tikai mūsu trakums. Man pašam vajadzēja ņemties – ideju toreiz bija tik daudz kā sunim blusas pa muguru," Mednis ne brīdi nezaudē pašironiju un humoru.

Tiesa, "Odis" sniegumu novērtēja profesionāļi, grupa ieguva visas galvenās balvas 90. gadu mūzikas pasākumos. 1988. gadā grupai pievienojās Raimonds Macats, kas vēlāk, tāpat kā Mednis, saņēmis "Lielo mūzikas balvu".

"Tas, ka Macats atnāca, bija ļoti būtiski. Viņš mums bija kā kulaks uz acs," sulīgi komentē Mednis. "Spēlēja tajā stilā. Mums bija panākumi Polijā, Zviedrijā, pirmā plate."

Raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" radošā grupa pārsteidz jubilāru – grupas "vecie puiki" Raimonds Macats un Andris Lūkins pārtrauc interviju, ierodoties ar kūku "Napoleons" un sakot: "Mednis atkal slavens!" – "Mednis atkal slavens," apstiprinoši atsmej Arnis, piemetinot: "Viss kā vecos laikos!"

Savukārt Raimonds Macats turpina savu versiju par sadarbības pirmsākumiem: "Mednis atnāca un teica – mēs tev piedāvājam! Un tas bija viss, ko viņš teica. Un tā kā es visu laiku tajā virzienā vingrinājos, tad es no piedāvājuma neatteicos!"

Saprotams, ka sadarbība neaprobežojās tikai ar kopīgu muzicēšanu, viņi kļuva draugi, un bohēma brīžam sita augstu līksmības vilni. "Man bija šaurs gaitenis, dzīvoklis bija Ļeņina ielā. Mums bija viens tāds gaismotājs, viņš nometās četrrāpus un koda meitenēm, kas, starp citu, bija mūsu sievas, kājās. Un tā stipri koda. Meitenes tur kliedza un spiedza," stāsta Arnis.

"Mednis kā jau Mednis. Viņš ne par ko nebrīnījās, ne par panākumiem "Sopotas" festivālā, ne uzstāšanos Amerikā. Viņam tas bija tā – veči, mēs esam Amerikā. Tā ir jābūt!" atceras Raimonds Macats. "Pauls gan reiz jautāja Mednim, kas tas ir par dialektu, kurā tu dziedi? Luiziānas angļu valoda?"

Mednis tūlīt paskaidro: "Angļu valoda man bija, bet, skaidrs, nav jau dzimtā. Un tas uzsvars... Amerikāņi domāja, ka es varbūt esmu no Austrālijas."

Ir prieks skatīties vecos arhīvus, kur skan slavenākie hiti – jau minētais "Radio, radio", "Hei, mazā!", "Šodien ārā saulains laiks"... Mednis atzīst, ka viens no lielākajiem komplimentiem esot bijis tikt nosauktam par latviešu Reju Čārlzu, kam, tāpat kā Mednim, patīk miksēt mūzikas stilus, improvizēt un eksperimentēt. Piemēram, kantri dziesmu pārvērst soulmūzikā, lai tā ieskanas pavisam citā intonācijā.

Lai nu ko, bet profesionālās drosmes trūkumu Arnim Mednim pārmest patiešām nevar. Kad Arņa dēls bija paaudzies un gatavs teātra mākslai, Mednis sakomponēja mūziku izrādei "Pepija Garzeķe". Un ne tikai mūziku vien, arī dziesmu tekstus, tai skaitā – hiphopam. Tas bija mūziķa pirmais mēģinājums teātra žanrā, ko viņš joprojām atceras labprāt: "Uzskatu to par vienu no saviem labākajiem veikumiem vispār. Bet ar komponēšanu ir tā, ka tu gaidi, kad tev atnāks tā sajūta. Un kad sajūta ir klāt, tad tu meklē notis, ar ko to sajūtu izteikt."

Arī filmēšanas studijā ir klavieres. Un Latvijas Televīzijas krāšņais arhīvs seno gadu sajūtas apbēris ar zelta putekļiem. "Man nagi niez," Arnis atzīstas un ik pa laikam kaut ko noskaņai arī spēlē. 

Varbūt tēma kaut kam jaunam? Jo arī 2018. gadā, pēc ilgas slimošanas, Arnis, Latvijas simtgades sajūtas iedvesmots, sakomponējis Rūdolfa Blaumaņa "Tālavas taurētāja" motīvos balstītu opusu: "Es rakstīju cilvēkiem, kas turējuši gaismu. Piemēram, Zilākalna Martai, kam, man šķiet, bija ļoti daudz gaismas, viņa izārstēja tik daudz cilvēku." 

Komponists atzīst, ka pēc smagās slimības ir ļoti mainījies. Atveseļošanas process joprojām turpinās, un Mednis šoreiz runā pavisam nopietni: "Cerību – tieši to es gribētu cilvēkiem nodot. Kamēr bacilis plosās, tā, šķiet, mums ļoti vajadzīga."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt