Tieši viena zirgspēka transportlīdzeklis ir vajadzīgs skolotājam Ivanam Meļņikovam, lai nomaļā ciemā Krievijas republikā Tatarstānā nokļūtu uz darbu un atpakaļ mājās. Veca “Moskviča” korpusu viņš apvienojis ar izturīgo ķēvi vārdā Nočka jeb Naksniņa. Par degvielu tai kalpo siens, un tā viegli pārslēdzas no soļošanas uz riksi.
Lai mašīnas korpusu padarītu vieglāku, Ivans tai noņēmis visu priekšu ar dzinēju un arī interjeru. Taču braucēja ieceres ar to nebeidzas.
“Bagāžniekā es vēlos ievietot sildītāju, lai salonā būtu silts. Un arī pieslēgt mūziku,” stāsta Ivans.
Vietējie iedzīvotāji uz Ivana izgudrojumu sākumā skatījās aizdomīgi, bet tad ātri novērtēja tā ieguvumu. “Saprotiet – ciemati apkārt izmirst, bet mēs ne. Tā vietā mēs plaukstam. Skolas bērni un tūristi brauc uz šejieni ekskursijās, un visus izbrīna viņa izgudrojums. Paldies dievam, mums ir tāds Ivans Nikolajevičs,” saka vietējā iedzīvotāja Ņina.
Ar savu spēkratu Ivans Meļņikovs ikdienā dodas uz darbu skolā trīs kilometru attālumā, taču dažkārt dodas arī tālākos – 10 kilometru – pārbraucienos.
