Pēc raidījuma aicinājuma māksliniece pati izvēlējusies dāvanu – izdevniecības "Neputns" krāšņo izdevumu par režisoru Alvi Hermani. Un kā gan ne? – savulaik Alvis aicināja Indru savā radošajā grupā, taču tad aktrisei sekoja otrs ielūgums – strādāt Dailes teātrī: "Toreiz es aizgāju aprunāties ar Hermani pašu, ko man darīt," atklāj Briķe. "Alvis mani rosināja iet, teikdams, ka tās lielās lomas, ko es spēlēšu Dailē, viņš nekad nevarēs man piedāvāt Jaunajā Rīgas teātrī. Taču grāmatu par Hermani es izvēlējos tāpēc, ka man allaž bijis ļoti interesanti gan tas, ko viņš dara, gan ko saka par aktiera profesiju, par teātri un par procesiem pasaulē kopumā."
Skatuve gultā
Mamma, tētis, brāļi Andris un Juris ir Indras bērnības ģimene. Kāds Latvijas Televīzijas arhīva ieraksts atklāj, ka Indras pirmā skatuve bijusi gultā. Un viens no pirmajiem iestudējumiem savukārt – "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši": "Arī Ziemassvētku laikā mums katram bija loma – mamma bija Salavecītis, brāļi rūķīši, bet es – Sniegpārsliņa. Kopš sevi atceros – apmēram no trīs gadu vecuma – vienmēr esmu zinājusi, ka būšu aktrise," smejas Indra.
Durbe
Durbe esot mazākā Latvijas pilsēta. Ap 500 cilvēku: "Durbē es piedzimu un gāju skolā. Patiesībā es dzīvoju vairākus kilometrus aiz Durbes. Aiz meža, lauku mājās, esmu tāda lauku meitene," mierīgi stāsta Briķe.
"Domas par aktrisi laikam rosināja mamma, jo viņa darbojās pašdarbības teātrī, mājās mācījās lomu tekstus. Kad es paaugos, sākot no gadiem pieciem, mani jau veda uz Liepājas teātri, kur es skatījos izrādes. Visas noskatījos. Un mans sapnis bija: izdzīvot uz skatuves redzētās dzīves. Un ikdienā, dzīvojot dabā, mans sapnis pieauga," telpu, kurā mazās Indras sapnim bija iespēja kļūst lielam, aktrise uzsver kā ļoti svarīgu.
Tētis, kas nepieņēma meitas sapni
"Mans tētis ļoti pretojās manai domai par aktrises darbu kā profesiju. Viņš to kategoriski nepieņēma, viņš pat gribēja no manis atteikties, jo es piecpadsmit gados aizbraucu no mājām uz Liepājas teātri: būšu aktrise!" savu pusaudža laika konfliktu atklāj Indra. "Un tagad, kad pati sen esmu māte, savu tēti, protams, saprotu. Ja mans bērns piecpadsmit gadu vecumā kaut kur aizbrauktu ar domu kļūt par kaut ko, es uztrauktos. Taču galu galā, pēc gadiem, mans tēvs samierinājās un pieņēma manu izvēli. Tas bija pēc filmas "Zobena ēnā" noskatīšanās. Tad viņš man teica: "Labi, meitiņ, lai tā būtu tava profesija, ja tu tā gribi." Viņš saprata, ka tā nav tikai tāda māžošanās, ka tas ir nopietni."
Liktenīgais sludinājums
Piecpadsmit gadu vecumā Indra devās uz Liepājas teātri. Ne gluži ar ambīciju par lomām, bet cerībā izturēt konkursu un tikt kādā no dziedātāju un dejotāju vietām, uz ko teātris avīzes sludinājumā bija aicinājis: "Toreiz es tiešām nevienam mājās neko neteicu, aizbraucu, un mani brīnumainā kārtā uzņēma. Žūrija man gan pajautāja: kur tu, meitiņ, Liepājā paliksi, ja tu esi no Durbes?
Es joprojām brīnos par savu atbildi: man būs, kur palikt! Patiešām, man Liepājā bija radi, bet nekas tur nebija ne runāts, ne domāts. Un galvenais – es biju ļoti kautrīgs, ļoti noslēgts bērns. Tagad es nekad tā neatbildētu, bet toreiz mana iekšējā sajūta bija: tagad vai nekad! Tā bija sajūta, ka tas ir mans liktenis, ka man to vajag!"
Kautrīgums
Indra ir no tām lielajām aktrisēm, kas dzīvē sevi nepauž kā dīvas. Nekas viņas ārienē un uzvedībā neliecina par lielo lomu pieredzi gan Liepājā, gan Dailē, viņas vienkāršība pat mazliet pārsteidz: "Esmu kautrīga joprojām," viņa mierīgi atzīst, taču tai pašā laikā, šķiet, viņai nav robežu darīt visu nepieciešamo, tai skaitā provokatīvas un drosmīgas lietas uz skatuves, ja lomai tas nepieciešams. "Tur jau ir tā lieta, ka aktieri uz skatuves var atļauties paust to, ko dzīvē viņi kautrējas. Tas ir katra aktiera piepildījums – izdzīvot tēla dzīvi uz skatuves. Pilnā mērā."
"Zobena ēnā" – pirmā popularitāte
Filma "Zobena ēnā" atnesa Indrai pirmo popularitāti, viņa kļuva zināma visā Latvijā, – ne velti filmu pamanīja arī aktrises tētis. Režisors Anrijs Krenebergs starp citām jaunajām un talantīgajām aktrisēm – Akvelīnu Līvmani, Aīdu Zaru (Ozoliņu) – izvēlējās Indru, par ko paši filmas viedotāji toreiz izteikušies: "Skaista, ar savu iekšējo pasauli, ne žilbinošiem ārējiem dotumiem." Kaut gan, skatoties filmu, jāsaka: Indras skaistums ir žilbinošs, no viņas grūti novērst acis.
"Toreiz es jau biju teātrī, mācījos 1. kursā, un uz provēm uzaicināja visas kursa meitenes, lai mēs aizbraucam uz kinostudiju nofotogrāfēties. Nebija nekādu lielo cerību, – kā būs, tā būs. Vienkārši – visas devāmies ceļā un tikpat ātri atpakaļ. Tāpēc jo liels bija mans pārsteigums, kad mani aicināja otrreiz – uz provēm kopā ar citām aktrisēm. Tad es izturēju tās un vēl vairākas proves, līdz mani apstiprināja," atceras Briķe. "Man gan toreiz nebija to gaišo, blondo matu, biju tāds pelēks bērns. Bet kaut kas skandināvisks manā izskatā bija, un filmas saturiskā doma bija, ka Latvijai pāri gājis zviedru karaspēks, un ka kaut ko tādu manas varones Maijas izskatā vajag. Domāju, ka filmas veidotāji ieraudzīja manī dabas bērnu ar šo vizuālo skandināvisko piesitienu, jo kā atrise es vēl nepratu neko."
Likteņa atbilde uz jaunas meitenes sapni
"Ļoti savādi, bet Maijas – Turaides Rozes – loma bija tā, par ko es biju sapņojusi, skrienot par savas bērnības pļavām. Es biju noskatījusies Liepājas teātri izrādi "Mīla stiprāka par nāvi" un gribēju izdzīvot šīs jaunās, mīlošās meitenes dzīvi. Taču par šo lomu filmā "Zobena ēnā" es nemaz nesapņoju, jo es biju pilnīgi pārliecināta, ka nedabūšu. Un varbūt tieši tas arī nostrādāja," nosmaida Indra.
Filma ir melnbalta, tādā mazliet sireālā specifikā, gaismēnām un dabai te ir liela nozīme. Filmas vizuālajā dramaturģijā iekarotāju nežēlīgais kontrasts ar jauniešu tīrajām jūtām nozīmē ļoti daudz. Indra atzīst arī, ka abu operatoru – Ivara un Andra Selecku – darbs ir ļoti nozīmīgs.
Filmēšanas process bijis sarežģīts un ilgs, divus gadus: "Savu skolu es nevarēju apmeklēt, mācījos gan Cēsu vakarskolā, gan Imantas vidusskolā. Filmējām arī Sāremas salā – tad es nemācījos vispār, jo man nevarēja dabūt skolotāju. Atceros, ka Ivars Seleckis tajā laikā man smiltīs rakstīja kādas ķīmijas formulas, lai mani izglītotu," smejas aktrise. "Taču filmēšana bija tāds piedzīvojums, ko es atcerēšos visu mūžu. Gan brīnišķīgās lomas, gan arī grupas dēļ. Un to, piemēram, ka mīnus 30 grādu salā, kad visa grupa stāvēja, saģērbusies kažokos, bet es – maisa kleitā un gandrīz plikām kājām... Tie ir jaunības brīži, kad varēja daudz izturēt."
Soņa – pirmā loma Liepājas teātrī
Pirmo lielo lomu režisors Olģerts Kroders Indrai iedeva ļoti ātri – aktrise mācījās tikai otrajā kursā. Soņa Marmeladova Fjodora Dostojevska "Noziegumā un sodā" ir atbildīgs uzdevums ikvienai aktrisei.
"Soņa jau bija izgājusi cauri ellei, bet es vēl biju pavisam nevainīgs bērns, un man vajadzēja visu Soņas pieredzi iztēloties," Indra stāsta. "Kroders mūs veidoja ne tikai studijā, spēlējot kādas etīdes, bet dodot lomas, lielus uzdevums. Tas ir labs veids, kā aktieris izaug. Arī Jāni Makovski, manu partneri šajā izrādē, viņš tā izaudzināja. Līdz Hamletam. Kroderam bija svarīgi, lai aktieris ir personība, viņš pats to arī veidoja. Lai aktieris saprastu, kas notiek ar viņu pašu, kas ar citiem cilvēkiem. Krodera skola ir dzīves skola, liels paldies viņam par to. Daudzi viņu uzskata par savu režisoru. Tas ir ļoti personīgi."
Latvijas Televīzija un "Vēja ziedi"
Televīzijas režisores Dainas Dumpes iestudējums – Jāņa Jaunsudrabiņa "Vēja ziedi" joprojām ir daudzu cilvēku atmiņās kā ļoti smeldzīgs stāts par brāļa un māsas mīlestību, kas paši nezina savu radniecību. Galvenajās lomās režisore aicināja suģestējoši skaisto, talantīgo jauno aktrisi Indru Briķi un jūtīgo Leonīdu Grabovski: "Tas bija pasakains darbs, un vēlāk – daudzos citos iestudējumos mūs ar Leonīdu salaulāja," smejas Indra. "Atceros, mēs braucām filmēt saullēktu, tas bija vasarā, un, tā kā bija jāceļās jau pulksten trijos, tad gulētl nemaz negājām – nebija vērts. Mēs aizbraucām, bet tas mirklis bija tik īss! – saule tik ātri uzausa. Taču tas bija tā vērts. "Vēja ziedi" ir skaists stāsts par pirmo mīlestību."
Pirmā mīlestība
"Es laikam visu mūžu biju iemīlējusies, arī līdz Rasmai no "Vēja ziediem". Tāpēc man bija ļoti viegli šo lomu spēlēt," neko konkrētāk par savu dzīves mīlestību aktrise nestāsta. "Iemīlēšanās sajūta ir gan skaista, gan mokoša reizē. Mīlot es vienmēr biju nelaimīga, bija tāda sajūta, ka tā nav iespējama. Bet tas uzturēja sapņainību," mazliet ironizējot, stāsta Indra. "Tāda es arī jaunībā biju: nopietna, iemīlējusies, nelaimīga un sapņaina."
Joprojām? – Indrai provokatīvi pajautā raidījuma vadītājs Andrejs Volmārs. Taču Indra tikai mazliet pasmaida. Neatbild. Viņa prot izturēt pauzi.
Jaunākā Spīdola kultūrvēsturē
"Es domāju, ka Kroders bija traks, dodams man tādu lomu. Kad mēs sākām mēģināt, man bija tikai 19 gadu," skatoties arhīva ierakstos Raiņa "Uguns un nakts" iestudējumu Krodera režijā, komentē aktrise. "Pēc tam Kroders pats arī atzinās, ka nezinājis, vai kaut kas sanāks. Viņš ļoti riskēja. Bet es biju tik jauna un dumja, ka nebaidījos. Režisors mani ļoti precīzi ievirzīja Spīdolas mainīgajā attīstībā: sākumā viņa ir ragana, tad mīloša sieviete, – katrā Raiņa lugas rindiņā Kroders man ielika saturu no dzīves. Man bija ļoti viegli saprast, kas lugā notiek un vispār – kas dzīvē notiek; viņš man iedeva sapratni visai dzīvei."
Spīts
"Lilitas Bērziņas leģendāro Spīdolu es mazliet biju redzējusi, bet ļoti, ļoti nedaudz. Citas lielās aktrises, kas labi zināja Bērziņas tēlojumu, aizkulisēs mani ļoti aprunāja. Bet manī bija spīts: es vienalga nospēlēšu!"
Indra atceras arī savas bailes, kas viņu pārņēma pirms "Uguns un nakts" televīzijas ieraksta. Toreiz sabrauca ļoti daudz cilvēku: gan filmēšanas grupa, gan daudz gudru autoritāšu: "Es sapratu, kas notiek, cik liela man tagad ir atbildība. Stāvēju, piespiedusies izrādes priekškaram, un ceļi ļodzījās. Garām gāja aktrise un mana mūža draudzene Aina Karele, viņai izrādē bija raganas loma. Un Aina teica: Indra, nospļaujies par to! Tu nospēlēsi, tu esi Spīdola!... Un es kaut kā saņēmos. Izrādē ir aina, kur Spīdola vēl ir ragana un viņa visus bur. Un es domāju: es jūs visus noburšu, man nav bail! Un no tā brīža viss aizgāja. Varbūt tas bija tā naivi, lai sevi nomierinātu. Bet citādi es netiktu ar to lomu galā. Un galvenais, kas palīdzēja: man ticēja Kroders. Un, ja režisors man tic, tad es visu varu!"
Bārbijas skaistums kā pievienotā vērtība
Indras aktrises biogrāfijā ir ļoti daudz lielo mīlētājas lomu, kas ir daudzu aktrišu sapnis. Viena no pašām mīļākajām lomām ir Vaidelote no Aspazijas tāda paša nosaukuma lugas, Skārleta no Mārgaretas Mičelas "Vējiem līdzi", kurā viņa spēlē ar "mūža partneri" Mārtiņu Vilsonu, citās lomās – ar Juri Bartkeviču, kas – tāpat kā Indra – no Liepājas savulaik atnāca uz Daili. Arī Pelnrušķīte, kurā Indra – savā Bārbijas skaistumā – nevilšus iemīlināja daudzus puišus, kas, izauguši par vīriem, aktrisei tajā atzinušies.
Briķes jaunības Bārbijas skaistums – līdzīgi kā Pelnrušķītei – nekad nav bijis pašmērķis, tas nekad nav bijis tukšs: viņas lielās acis runā, katra vingrā ķermeņa kustība pauž gan temperamentu un kaisli, gan noslēpumu un dzīles, kas suģestējoši nelaiž vaļā, noturot uzmanību visu izrādes laiku. Liekot Indras Briķes varonēm dzīvot skatītāju atmiņā vēl gadiem ilgi.
"Tas ir Oļģera Krodera gudrais meistarīgais stils – iedot aktierm sapratni par katru vārdu, ko viņš runā," smalkjūtīgi atrunājas aktrise pati, kas joprojām, arī tagad – ir viena no vadošajām Latvijas skatuves māksliniecēm.
