Teātra un arī kino pasaule Gatim ir pazīstama jau no bērnības – viņa vectētiņš ir izcilais teātra un kino aktieris Luijs Šmits, savukārt vecmāmiņa – lieliskā Jaunatnes teātra aktrise Lūcija Baumane.
Luijs Šmits, vectētiņš
Interesanti, ka 20. gadsimta sākumā dzimušā Luija Šmita īstais vārds bija Teodors Reinholds Šmits. Ārzemniecisko vārdu "Luijs" vienkāršu strādnieku ģimenē dzimušais puisis pieņēma 1920. gadu beigās, pievēršoties teātra mākslai. Un jāsaka: bija vērts, jo viņa vārds ar zelta burtiem ierakstīts Smiļģa laika Dailes teātra vēsturē, aktierim īpašu ievērību gūstot ar spilgtām raksturlomām. Šmits tēlojis lomas arī kinofilmās: Leonīda Leimaņa filmās "Nauris" (1957), "Šķēps un roze" (1959), "Purva bridējs" (1966) un "Pie bagātās kundzes" (1969).
Luija Šmita un Lūcijas Baumanes meita ir erudītā mākslas zinātniece Edvarda Šmite, bet dēls – kokapstrādes inženieris Jānis Šmits, kas ir arī Gata tētis.
"Vectētiņam bija 66 gadi, kad es piedzimu. Un, tā kā viņi ar vecmāmiņu izšķīrās, tad ļoti bieži mēs netikāmies," atceras Gatis. "Ciemojos pie viņa reizi vai divas gadā. Man ir atmiņas par viņa Avotu ielas dzīvokli, atceros avīžu kalnus pie krāsns, ko es tur pētīju, – tā bija mana nodarbošanās.
Mācoties kino un redzot vectēvu filmās, kā arī vēlāk – lasot viņa grāmatu, – es mūsu radnieciskās saites sajūtu vairāk. Starp citu, tagad es dzīvoju netālu no vectēva mājas."
Interesanti, ka Harijs Liepiņš, izcilais Dailes teātra premjers un Smiļģa favorīts, teicis, ka Luijs Šmits viņam esot iemācījis divas lietas: spēlēt teātri un makšķerēt.
Lūcija Baumane, vecmāmiņa
Ciešāki un mīļāki kontakti Gatim Šmitam ir ar vecmāmiņu, kas bija ne tikai Jaunatnes teātra aktrise kopš 1945. gada, bet vēlākos gadus strādāja arī kā režisore.
Filmējusies Rīgas Kinostudijas filmās "Purva bridējs" (1966), "Mērnieku laiki" (1968), "Nāves ēnā" (1971), "Pieskāriens" (1973), "Dunduriņš" (1974) un "Nakts bez putniem" (1979).
"Manā atmiņā vecmāmiņa saistās ar inteliģenci, viņai vienmēr bija savs spriedums, bet tas nekādā gadījumā nesaistījās ar bardzību. Atceros pasākumu Mākslas darbinieku namā, – tas bija laiks, kad parādījās iespējas redzēt kādas amerikāņu filmas, ko es naktī gāju skatīties, – tie bija tādi īpašie seansi. Vecāki nevarēja tikt un tad man, kā puikam, līdzi nāca vecmāmiņa. Viņa to uztvēra kā normu, ka viņai jābūt kopā ar mani, viņa rūpējās ļoti ģimeniski. Ar viņu bija silti, droši. Lūcija bija arī ļoti godīga – tādā principiālā ziņā. Arī darbā ar aktieriem – viņa profesionāli spēja "izķert" melus un apstādināt aktieri, kad viņš gāja pa vieglāko ceļu kādreiz," atceras Gatis Šmits.
Teātris kā ģimenes baznīca
"Vecmāmiņai arī pašai Mākslas darbinieku namā bija izrādes – viņa lasīja dzeju. Un, protams, mēs, visa ģimene, godīgi gājām uz visām pirmizrādēm Jaunatnes teātrī, kur vecāmamma spēlēja. Izrādi "Pavasaris", piemēram, es redzēju piecas reizes, bet leģendāro "Spēlē, Spēlmani!", ar Imantu Skrastiņu galvenajā lomā, visvairāk – veselas septiņas reizes! – uz šo izrādi jau mēs, ģimenē, gājām kā uz tādu rituālu. Joprojām varu nodziedāt jebkuru no šīs izrādes dziesmām," smaida Šmits, bet arhīva fragments no izcilās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" paturpina Gata atmiņu zīmējumu ar vieno no lugā skanējušajām dziesmām: "Vai viņš dzied par meitenēm, kas pretī dzīvo tam un prot tik jautri smiet? Vai par to, cik laime reti iegriežas, bet bieži garām iet…"
Bērnības gleznas
Jautāts par spilgtāko bērnības atmiņu, Gatis Šmits zīmē ļoti kinematogrāfiski: "Diezgan miglaini, bet atceros sevi četros gados: man bija sarkani rūtains mētelītis, un mēs ar mammu ienācām dzīvoklī. Es kategoriski atteicos vilkt mētelīti nost: "Nevilkšu nost un viss!" Un šausmīgi raudāju. Un atceros arī mammas neizpratni viņas acu skatā: "Kāpēc tā?"’
Turpinot par bērnības agrajiem gadiem, Gatis saka, ka daudz lasījis: "No pirmās klasītes atceros grāmatiņu "Skudras nepadodas". Tad nāca "Doktors Dūlitls" – viena no pirmajām grāmatām, ko izlasīju jau pats, un biju lepns par to. Iespaidu uz mani atstāja arī "Brāļi Lauvassirdis"."
No filozofiem uz režisoriem
Patiku uz lasīšanu Gatis kādu laiku paturpināja, mācoties Latvijas Universitātes filozofos, taču tomēr skatuves un kino vilkme izrādījās stiprāka – Šmits iestājās Kultūras akadēmijā, Pētera Krilova apvienotajā aktieru un režisoru kursā.
Skatoties Latvijas Televīzijas arhīva materiālus par savu studiju laiku, Gatis dalās sajūtās: "Laiks ir stiepjams jēdziens, es it viegli varu iejusties tajā, it kā tālajā laikā. Nav sajūtas, ka laiks būtu lineārs, šķiet – viss notiek vienlaicīgi… Vai, cik jocīgi ir šo skatīties! Mēs visi jauni. Toreiz esmu ļoti līdzīgs savam dēlam, viņam tagad ir 14."
Deviņdesmito gadu beigu kurss bija īpašs, tajā mācījās ne tikai Artūrs Skrastiņš un Andris Keišs, bet arī topošie režisori Viesturs Kairišs, Gatis Šmits, Dž. Dž. Džilindžers (toreiz vēl īstajā vārdā – Raimonds Rupeiks), kas izveidoja "Nepanesamā teātra arteli" – jauno režisoru apvienību, kas Kārļa Auškāpa gādībā sagatavoja vairākas neparastas izrādes.
"Galvenā domā bija, ka mēs taisām, kā gribam, cita kopīga uzstādījuma mums nebija,"
tolaik jaunās režisoru apvienības moto raksturo Gatis. ""Arteļa" laikā man bija 23, Džilim – ap 30, Viesturam – pa vidu. Ak, cik mēs visi tur vēl bērnišķīgi izskatāmies!"
"Tad es vēl nebiju noformulējies kā režisors. Par režisoru es tomēr izaugu Amerikā. Toreiz, Kultūras akadēmijā, – tas tāds radošais burziņš vairāk bija. Tā man palicis atmiņā," piebilst režisors.
Gati sveic Viesturs Kairišs
"Domājot par Gati Šmitu, man seja vienmēr atplaukst smaidā. Tas ir ļoti svarīgi – ne tikai es, mēs visi viņu ārkārtīgi mīlam," par bijušo kursabiedru saka Viesturs Kairišs. "Un, starp citu, studiju laikā Gatis bija mans mīļākais aktieris. Iespējams, mantota no vectēva Luija Šmita, Gatim piemīt tāda maģiska, pārdabiska enerģija, vienlaikus gan intelektuāla, gan izsmalcināta. Arī manā pirmajā profesionālajā izrādē "Akmens viesis" Gatis spēlēja Akmens viesi – viņš toreiz tā forši valkājās pa skatuvi. Skaidrs, ka Gatis gribēja kļūt par režisoru, tāpēc mana sadarbība ar viņu kā aktieri tika pārtraukta, viņš pats to strikti nogrieza. Bet to kultūras līmeni, kas nāk viņam paaudžu paaudzēs, – to nevar iemācīties. Tas viņu atšķir no mums pārējiem, kas ir lecīgi ienācēji šajā "dobē"," raksturo Kairišs.
"Tas, kas daudziem no mums Gatī patīk vislabāk – tā ir tāda vājprātīga humora izjūta, – un, kā zināms, humora izjūta var būt tikai vājprātīga, jo pieklājīga humora izjūta vienkārši nestrādā," turpina Kairišs. "Kā režisoru Gati vienmēr interesē attiecības. Savus darbus viņš taisa caur attiecībām – šajā laukā viņš vienmēr ir ļoti smalks un dziļš. Tāpēc arī cilvēkiem patīk viņa izrādes.
Viņš nebāžas virsū ar pamācībām par to, kā pasaulē lietām būtu jānotiek, Gatis nevienu negruzī, viņš pasaules modeli redz attiecībās. Un viņam noteikti ir taisnība."
"Paldies. Mūsu skats uz režiju ir līdzīgs, vēl jo vairāk – mēs abi strādājam ne tikai teātrī, bet arī kino," aizkustināts par Viestura garo apsveikuma runu, atbild Šmits un turpina ar Viestura pieminēto humoru: "Tā kā ir patīkami redzēt smaidošo bārdu tumšajos Dailes koridoros. Un dzirdēt Viestura stāstus par dažādiem Latgales atgadījumiem."
Konfronēts ar Viestura akcentu attiecību nozīmīgumam Gata mākslā, Šmits paturpina: "Es laikam teātrim eju klāt tikai no aktieru puses, respektīvi, es domāju, ka cilvēki uz teātri nāk tādēļ, ka teātrī top kaut kas dzīvs, pie tam – konkrētajā momentā. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar uztaisīt, tikai ļaut tam notikt. Mana attieksme atsaucas vecmāmiņā Lūcijā Baumanē – viņas godīgumā: vienkāršos vārdos izteiktā domā, kas baro iztēli. Režisoram ir jātiek klāt dzīvajam avotam, kas labajās izrādēs vienmēr ir. Kino – tas ir pavisam cits stāsts."
Amerika
1996. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju un ieguvis bakalaura grādu teātra režijā, Gatis pieņem ļoti nozīmīgu lēmumu – viņš dodas studēt uz Ameriku. Četrus gadus Šmits pavada Amerikas vadošajā kino mācību iestādē – Ņujorkas Universitātes Tiša skolā, iegūstot maģistra grādu kinorežijā.
"Aģents iemīlas" – tā sauc Gata filmu, kas vienlaicīgi ir arī viņa diplomdarbs Amerikas skolā. Latvijā tā iegūst "Lielā Kristapa" balvu par labāko režiju (2004) – un tas jau ir spožs lēciens atpakaļ Latvijas kino biznesā.
Amerikā, veidojot diplomdarbu, Gatim nācās iet cauri "visām praktiskām lietām: tu liec aktieru avīzē sludinājumu, uz šo filmu man atsūtīja 800 pieteikumus. Tad taisīju kastingu kādiem 200 cilvēkiem, – ļoti ilgi, ļoti skrupulozi. Starp citu, arī tagad es ļoti ilgi meklēju aktierus, kamēr atrodu tos, ar ko esmu apmierināts. Un tā es atradu savu galveno varoni, kas bija absolūti nevaldāms, pilnīgs ārprāts," darbu pie diplomdarba raksturo režisors. "Pasniedzējs Boriss Frumins, kas trīsdesmit gadus bija šīs skolas vadošais pedagogs, bijušais rīdzinieks, šaubījās, jautājot, vai es tikšu ar šo aktieri galā? Taču mans galvenais varonis bija ļoti enerģētisks, ne velti filma – arī pateicoties viņam – saņēma "Lielo Kristapu"."
Jaunais Rīgas teātris
Gata portfolio ir vēl daudz citu darbu – gan filmu, gan teātra izrāžu, visvairāk Jaunajā Rīgas teātrī, kam, šķiet, režisors ir vispiederīgākais.
Teātra zinātniece Silvija Radzobe savulaik izteikusies, ka "Gatis Šmits ar savām izrādēm Jaunā Rīgas teātra īpašo sajūtu vēl padziļina. Šmita izrādēs ar maz vārdiem, – vairāk aktieru attiecībās – nāk šī sajūta…"
Gatis to apstiprina: "Jūtos piederīgs šim teātrim, jo arī teātra tapšanas laikā mēs kopā ar Viesturu (Kairišu) un Alvi (Hermani), sēžot virtuvē, domājām, kādam šim teātrim būs būt. Kādu laiku es biju prom, Amerikā, bet pēc tam esmu atgriezies diezgan daudzās izrādēs. Man šķiet, ka ļoti nozīmīga un mistiski piesaistoša ir arī pati ēka, Lāčplēša ielā 25: savulaik Smiļģis, tad Šapiro un pēc tam – Hermanis. Tieši šajā, sen neremontētajā ēkā tomēr ir sasniegtas augstākās latviešu teātra virsotnes," Gatis dalās pārdomās un piebilst: "Mēs, starp citu, esam nofilmējuši labu materiālu par teātra ēku pirms pārbūves. Tagad to vajadzētu turpināt, kad ēka jau nāk gatava…"
Laime
Jautāts, kas, viņaprāt, ir laime, – Gatis atbild ļoti vienkārši: "Laime ir būt, pats fakts jau ir laime," piebilstot: "Dievs vienmēr man stāvējis tuvu blakus, esmu bijis ļoti pasargāts."
Jautāts, kur viņš gribētu dzīvot, – Gatis vēlreiz demonstrē savu vīrišķīgo stoicisma un pazemības filozofiju, kas balstās spējā apzināties to, kas pieder ikvienam no mums: "Kur dzīvot? – es gribu vienkārši dzīvot. Viss, kas man dzīvē ir vajadzīgs, tas ir manī. Tas nav saistīts ar ģeogrāfiju. Pašlaik es taisu izrādi Daugavpilī, tur arī es dzīvoklī dzīvoju. Un ir labi. Izņemot to, ka nav, ko vakaros darīt vienam pašam," režisors nosmaida.
