Saulīt, mana māmuliņa
Saulīt, mana māmuliņa,
Parādiesi sudrabāi,
Parādies sudrabā,
Pašā Jāņa rītiņā.
Kas to saka, tas meloja,
Ka ir gara Jāņa nakte -
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalā.
Kā to Jāni sagaidīja,
Tā to Jāni pavadīja:
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.
Jāņa diena sagaidīta,
Jāņa diena pavadīta,
Nepaguvu dziesmu pūru
Līdz pusīti nodziedāt.
*
Jāņuguns jāiededz, pirms saule norietējusi, lai nepārtrūkst gaismas pavediens līdz saules lēktam.
Celies, brālīti
Celies, brālīt, aunies kājas,
Iesimi Jānīti ielīgot.
Celies, saimniece, aunies kājas,
Jau tavi kaimiņi ciemos aicina.
Kopā, kopā, kaimiņu sievas,
Kopā, kopā, kaimiņu vīri,
Iesim Jānīti ielīgot,
Iesim Jānīti padaudzināt.
Klausies, Jānīt, kur tevi daudzina:
Ozolu mežā, tur tevi daudzina.
Tur tevi daudzina,
Vainagus pinot.
*
Nosaluši pēc nakts peldes, jāņabērni lec pāri ugunskuram – uguns un dūmi vēlreiz attīrīs no visa ļaunā, šķīstīs un sasildīs. Saulgriežu ugunij pieskāries cilvēks iemanto veselību visam gadam.
Ai, jūs puiši, ai, jūs meitas
Ai, jūs puiši, ai, jūs meitas,
Jāņa nakti neguļat,
Kas gulēja Jāņa nakti,
Visu gadu snauduļoja.
Kas gulēja Jāņa nakti,
Veldrē rudzi, veldrē mieži,
Veldrē rudzi, veldrē mieži,
Veldrē visa labībiņa.
Kas gulēja Jāņa nakti,
Sasien kājas, sasien rokas,
Sasien kājas, sasien rokas,
Iemet nātru krūmiņā.
Jauni puiši, jaunas meitas,
Jāņa nakti neguļat,
Kas gulēja Jāņa nakti,
Tas mūžiņu nogulēja.
*
Īpašs spēks Jāņos piemīt ūdenim, tāpēc ar jāņuguni rokās jāiet uz tuvējo dīķi vai ezeru peldēties, lai jāņubērni visu laiku ir jāņuguns svētības lokā. Var peldēties kaili, apjozties ar papardēm un citām jāņuzālēm. Ar nodomu – būt veseliem un auglīgiem – ved peldināt arī zirgus un citus mājlopus.
Jānīt’s kliedza, Jānīt’s brēca
Jānīt’s kliedza, Jānīt’s brēca
Pašā dīķa viducē.
Sanākat, Jāņa bērni,
Velkat Jāni maliņā,
Izvilkuši maliņā
Svētīsim Jāņa dienu.
*
Deja ap zaļojošu koku simbolizē augšanas spēku. Sevišķi sargā un godā vecus kokus. Tiem var ziedot alu, sieru, maizi.
Ozoliņi, ozoliņi
Ozoliņi, ozoliņi,
Tavu lielu resnumiņu,
Trīs dieniņas saule tek,
Nevarēja aptecēt.
Ozoliņi, ozoliņi,
Tavu lielu kuplumiņu,
Trīs dieniņas irbe tek,
Nevarēja aptecēt.
Ozoliņi, ozoliņi,
Tavu lielu diženumu,
Meitas nāca dziedādamas
Vainagiem zarus lauzt.
Ozoliņi, ozoliņi,
Tavu lielu vecumiņu,
Es piedzimu, tev atradu,
Es nomiršu, tu paliksi.
*
Jāņos viesi jācienā – ar ķimeņu sieru, alu un rupjmaizi!
Jāņa māte sieru sēja
Jāņa māte sieru sēja
Deviņiem stūrīšiem,
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Jānīšam viducītis.
Jāņa bērni zemi dala,
Vainagiem mērīdami,
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Jānīšam viducītis.
Līgo, Jāni, līgo, Jāni,
Nu tā tava diena nāca,
Siesim sieru palagos,
Turēsim Jāņa dienu.
Dar, bāliņi, miežu alu,
Dod Jānim padzerties,
Lai aug mieži griezdamies,
Lai rūgst alus putodams.
Jānītim klaipu cepu
Triju rītu malumiņu,
Ne deviņi nevarēja
Smagā klaipa kustināt.
*
Jāņi – stipruma, jaudas un spara apmaiņas laiks: daba dod cilvēkam un cilvēks – dabai. Jāprot gan dot, gan ņemt – Jāņos dziedot, dancojot, plūcot jāņuzāles, vijot vainagus, vārtoties rasā, nakti neguļot un sagaidot saulīti!
Jānīt’s brauca katru gadu
Jānīt’s brauca katru gadu,
Atved ziedu vezumiņu.
Šim saujiņa, tam saujiņa,
Lai zied visa pasaulīte.
Visa laba Jāņa zāle,
Ko plūc Jāņa vakarā.
Ko plūc rīta saulītē,
Tā vairs lieti nederēja.
*
Agrāk vasaras saulgriežu svētkus devēja par ziedu svētkiem, jo daba ir pilnbriedā.
Ai, Jānīša vakariņis
Ai, Jānīša vakariņis,
Ozoliņu tērētājis,
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņu vainadziņi.
Kas tās manas lievenītes
Ar sudrabu nobārstīja,
Jāņa bērni nobārstīja,
Jāņa nakti staigādami.
Jāņa māte izpušķoja
Ar apsēm istabiņu.
Vai tev trūka bērzu, kļavu,
Vai kuplāi ozoliņa?
*
Jāņuguns vietā vīri velk garas kārts galā darvas mucu, sauktu pār pūdeli, pundeli vai raganu. Un sien salmu raganu ar divām sejām, no kurām viena vērsta atpakaļ uz pagājušo pavasari, bet otra pretī vasarai. Kā latīņu saulgriežu veidots Jānuss ar divām sejām. Ja nav bail no raganām, tad Jāņu ugunskuru var iededzināt šāda mitoloģiska salmu būtne.
Kuriet augstu Jāņa guni
Kuriet augstu Jāņa guni
Pašā Jāņa vakarā.
Jāņa bērni nosaluši,
Jāņu zāles lasīdami.
Šķil uguni, pūt uguni
Pašā Jāņa vakarā,
Pūt ārā ienaidiņu
No maliņu maliņām.
Dedzi gaiši, Jāņa gune,
Pār deviņi novadiņi,
Pār deviņi novadiņi,
Līdz saulīte rotāsies.
Cik gaismiņa atspīdēs,
Tik ļautiņi svētīsies,
Tik ļautiņi svētīsies,
Jāņa nakti līgojot.
*
Ja pagalmā vidū aug liepa, tās zaros neprecētās meitas met savus vainadziņus, tā zīlējot preciniekus. Der arī ozola, ābeles un cita žuburota koka zari. Arī ūdenī var mest vainadziņu un zīlēt.
Met, meitiņa Jāņa nakti
Met, meitiņa Jāņa nakti
Liepiņā vainadziņu:
Ja palika zariņos,
Vedīs tevi šoruden.
Ja nokrita zemītē,
Vedīs tevi citugad’.
Metiet, meitas Jāņa nakti
Upē savu vainadziņu;
Kam ar straumi aizpeldēja,
Vedīs meitu šorudeni.
Kam nogrima dibenā,
Tā bez vīra šorudeni.
*
Dziedot dziesmas pret skauģiem un burvjiem, atmuguriski jāvelk pīlādža koks. Ar pīlādzi var apiet dzīvojamo ēku, kūti, pirti, dārzu, arī izbakstīt kurmja rakumus, lai tie nerakā laukus. Kad viss apstaigāts, pīlādzi iesprauž pagalma viducī.
Skrien, skauģīti
Skrien, skauģīti, šķērsu gaisu,
Manu sētu neieskriesi!
Mana sēta dzelžiem kalta,
Izkaptēmi spāres celtas;
Izkaptēmi spāres celtas,
Adatām jumti jumti,
Izkaptēmi nosagriezt,
Adatāmi nosadurt.
*
Lai saimnieki pārtikuši, augstu jāmet jāņuzāles, no vissīkākā zaļumiņa līdz plašajiem tīrumiem un dārziem viss jāapdzied!
Ieiedama istabāi
Ieiedama istabāi,
Augstu metu ābuliņu, ābuliņu,ē!
Lai tas auga, lai ziedēja
Līdz citiemi Jānīšiemi, Jānīšiem, ē!
Metam zāles istabāi,
Lai nesnauda vērpējiņa,
Lai nesnauda vērpējiņa,
Linu kreklu audējiņa.
Iemetami Jāņuzāles
Jauna puiša gultiņāi,
Dievs dod viņam citu gadu
Klātu jaunu gulētāju.
Metam zāles laidarāi,
Lai telītes vairojāsi,
Cik zālīšu, tik telīšu
Jāņa mātes laidarāi.
Augstu metu Jāņa zāles,
Lai telītes lielas auga,
Lai telītes lielas auga,
Lai tā pulka piena deva.
Aitiņ, mana bārbaliņa,
Pušķo manu augumiņu,
Es pušķoju tavu kūti
Jāņa dienas vakarā.
*
Jāņa sētā cienastu saņems tikai tad, ja Jāņa bērni būs apstaigājuši un apdziedājuši labības laukus un dārzus.
Iesim ļaudis, skatīties
Iesim ļaudis, skatīties,
Vai ir vārti appušķoti,
Vai ir vārti appušķoti?
Vai ir dārzi izravēti.
Labvakari, rudzu lauks,
Kā Dieviņis tev līdzēja?
Kā Dieviņis tev līdzēja
Baltiem ziediem noziedēt?
Lec, Jānīti, kur lekdamis,
Lec kāpostu dārziņā,
Lai aug balti kāpostiņi
Kā Jānīša cepurīte.
Lec, Jānīti, kur lekdamis,
Lec lopiņu laidarā,
Izmin usnes, izmin nātres,
Tīri manu laidariņu.
*
Ejot pie kaimiņiem, svarīgi daudzināt Jāņa māti un Jāņa tēvu.
Labvakari, Jāņa māte
Labvakari, Jāņa māte,
Labvakar, Jāņa tēvs,
Redzēsimi, redzēsimi,
Vai būs mūsu gaidījuši?
Vai būs savu pagalmiņu
Ziediņiem kaisījuši?
Vai būs sieru sasējuši,
Saldu alu darījuši?
Nāc pretīm, Jāņa māte,
Samīsim jāņzālēmi,
Tev magones, papardītes,
Man vībotnes, vērmelītes.
Nāc pretīm, Jāņa tēvs,
Samīsim alutiņu,
Tev no rūgtu apenīšu,
Man no salda medutiņa.
Jāņa bērni, Jāņa bērni,
Dariet savu vecu tiesu:
Uzliecieti saimniekam
ozollapu vainadziņu.
Jāņa bērni, Jāņa bērni,
Dariet savu vecu tiesu:
Metiet zāles pagalmā,
Lai vesela Jāņa māte.
*
Kad visi saposušies goda drānās, galvā vainagi un rokās jāņuzāles, pagalmā ar dziesmu daudzina Jāni, lai tas neaizjāj garām!
Jānīt’s jāja gad’ apkārti
Jānīt’s jāja gad’ apkārti,
Atjāj Jāņa vakariņu.
Norīb zeme atjājoti,
Noskan pieši nolecoti.
Jānīt’s sēdēj kalniņā,
Vara bungas mugurā.
Sit, Jānīti, vara bungas,
Lai ceļas Jāņa māte.
Sit, Jānīti, vara bungas,
Vārtu staba galiņā,
Lai klausās tie ļautiņi,
Kam nav sava bungotāja.
*
Sievām un meitām no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags galvā ir kā burvju aplis, kas padara tās skaistas, gudras un auglīgas.
Viena pati Jāņu zāle
Viena pati Jāņu zāle
Deviņiem žuburiem,
Devītā žuburā
Vainadziņu darināju.
Vainadziņu darināju
Trejdeviņu ziediņiem:
No rozīšu, magonīšu,
Sarkanā āboliņa.
To uzliku galviņā,
Jāņu nakti līgodama.
Tev, liepiņa, platas lapas,
Apsedz manu vainadziņu.
Jāņu nakti lietiņš lija
Sudrabiņa lāsītēm,
Tas nebija lietutiņš -
Tās bij Jāņa asariņas.
*
Ai, Jānīti, Dieva dēls
Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepurīti.
Auga mieži, auga rudzi
Apakš tavas cepurītes.
Pērn bij Jāņi, šogad Jāņi,
Citu gadu atkal Jāņi;
Tēvs bij Jānis, dēls bij Jānis,
Manam dēlam atkal Jānis.
Paldies saku māmiņai,
Kas Jānīti vārdā lika.
Kad atnāca Jāņadiena,
Visi Jāni daudzināja.
*
Kas tie tādi Jāņa bērni
Kas tie tādi Jāņa bērni,
Nelīgoja, nedziedāja.
Es dziedāju, man skanēja,
Man Jānīts palīdzēja.
Visu gadu dziesmas krāju
Sudrabiņa vācelē,
Pašā Jāņu vakarā
Izbārstīju pagalmā.
*
Es jums saku, Jāņa bērni
Es jums saku, Jāņa bērni,
Metat kokus no celiņa.
Jās Dieviņis, brauks Laimiņa,
Kritīs Laimas kumeliņis.
Zāļu dienu pirti kūru
Ar ozola zariņiem,
Lai peras tie ļautiņi,
Kam bij kaula kažociņis.
*
Līgo pļavas, līgo lauki
Līgo pļavas, līgo lauki,
Savas dienas gaidīdami.
Kad atnāca Jāņa diena,
Visiem ziedu seģenītes.
Ziedēj pļava, ziedēj nora,
Ziedēj visas mežmalītes.
Kas to ceļu nopēdoja
Basajāmi kājiņāmi,
Jāņa bērni nopēdoja,
Jāņa zāles lasīdami.
*
Īsa, īsa Jāņa nakte
Īsa, īsa Jāņa nakte,
Aiz visām naksniņām,
Vienu malu tumsa nāca,
Otru malu gaisma ausa.
Kas to saka, tas meloja,
Ka ir gara Jāņa nakte,
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalā!
*
Jānīt’s nāca pār gadskārtu
Jānīt’s nāca pār gadskārtu
Savus bērnus apraudzīti,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
Gan tie ēda, gan tie dzēra,
Gan Jānīti daudzināja.
*
Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2014. gada 3. jūnijā.