Pudeļu birstītes kompānijā
Andris televīzijas ļaudis uz sarunu aicinājis ārā, sava sievastēva, mākslinieka Visvalža Asara dārzā, kur neformālu sarunas formātu iezīmē ne tikai plaukstošie koki un vīterojošie putniņi, bet arī vismazākais mākslinieka ģimenes loceklis – šunelītis Hugo: "Mazā pudeļu birstīte, jā! Drīz viņam būs viens gads – jubilārs esmu ne tikai es," nosmejas Andris.
"Labvēlīgais tips"
"Es grupai pievienojos 1992. gadā. Viss sākās Mūzikas akadēmijas kafejnīcā, kas vēl tagad tur ir, bet, šķiet, ka toreiz bohēma bija lielāka. Mēs ar Kasparu Tīmani dzērām kafiju, kad sākās saruna par to, ka "Labvēlīgajam tipam" mūzikas ierakstam vajag trompetistu un trombonistu, kas mēs abi bijām, un tā tas aizgāja padsmit gadu garumā. Kaut kā ļoti jautri tas viss sākās," atceras Andris. "Visas grupas, kas toreiz, deviņdesmitajos, radās, arī "Prāta vētra", kam mēs ar Kasparu arī esam iespēlējuši gana daudz ierakstus ar puišiem, – mēs visi viens otram blakus arī darbojāmies."
"Cilvēks zvēru pasaulē"
"Cilvēks zvēru pasaulē" – tā sauca Andra mammas, Latvijas Televīzijas redaktores Renātes Ābelītes veidotu raidījumu. Par dzīvniekiem. Arī Andris ir piedalījies kādos mammas raidījumos: "Ja kādreiz bija vajadzīgs kaut ko piespēlēt vai nodziedāt, mēs ar puišiem labprāt piedalījāmies. Tas mums likās gan simpātiski, gan jautri – kāpēc gan nē? Mums bija tāda grupa "Mākoņi", kur sāku spēlēt 17 gados. Mēs spēlējām dejas Iļģuciema kultūras namā, īpatnējā angļu valodā es dziedāju kaut ko no Elvisa Preslija. Tas bija jautrs laiks. 1995. gadā es atgriezos no trompetes papildu studijām Luksemburgā, un visa Latvijas elpa tā uzrunāja: viss zied, tā vien gribas muzicēt, sajust dzīvi – mēs traki braucām ar mašīnām, labi, ka izdzīvojām. Jaunības laiks!"
Sportam zudis talants
Andra tētis Juris Ābelīte savulaik bija izcils vieglatlēts, sprinteris, Latvijas čempions, tāpēc nav nekāds brīnums, ka sportā gribējis ievirzīt arī dēlu: "Sporta nodarbībās bumbiņu metu labi, granātu arī. Tēvs vadāja pa visādām sporta nometnēm, viņš gribēja, lai esmu šķēpmetējs. Kaut kāds talants man uz to bija – es metu divreiz tālāk nekā citi," tā Andris Ābelīte.
"Es apbrīnoju sportistus, jo samērā šaurā jomā tu ilgstoši ieguldi, ieguldi, ieguldi! Man palika garlaicīgi, es aizgāju uz cīņām. Ušu trenējos un karatē, mainīju tos sporta veidus. Un ...kļuvu par mūziķi," nosmejas Ābelīte.
Tētis gan par to bēdīgs neesot. Pēc sporta karjeras strādājis ar sporta jomu saistītos administratīvos amatos "un kādu brīdi – arī Dzemdību namā. Tur gan ar sportu – nekas kopīgs," smejas Andris. "Tā kā tētim ir inženiera tehniskā izglītība, tad viņš tika aicināts saimnieciskā direktora amatā, kur viņš nostrādāja līdz pensijai."
No stingrās disciplīnas Bruņoto spēku orķestrī līdz dzīvei mašīnā
Andra muzicēšanas pieredzē stāstu ir daudz, savulaik bijis arī Nacionālo Bruņoto spēku orķestra ierindnieks: "Tas bija tas pats 1992. gads, kad šis orķestris radās. Atkal sākums bija konservatorijā. Pie tam – maksāja naudu, un studentam naudiņu vajag! Konkursa nebija, bet kārtība gan stingra. Armijas orķestrī lietas neapspriež – tur nedrīkst būt frizūra, ne drēbes, kādas tu iedomājies. Mums arī nebija nojausma par to, kā ir jāmaršē, kā tie instrumenti ir jātur. Visi skaņdarbi bija jāzina no galvas. Atceros, ienāca pulkvedis Klovāns un lauzītā latviešu valodā mums teica: "Nu, puiki, jums ir darbs, ir forma, ir frizūra, šitā citādi nevar!" Pēc gada es aizgāju. Jo tad parādījās citi piedāvājumi, pūtēju orķestris "Rīga", "Labvēlīgais tips" – slodze bija tāda, ka es, var teikt, dzīvoju mašīnā. Vakarā koncerts Jēkabpilī, no rīta jau mēģinājums Liepājā, un nākamajā vakarā – atkal koncerts citā Latvijas vietā! Jaunībā jau tās negulētās naktis nejūt, paballējies, divas stundas paguli un brauc tālāk," nosaka mūziķis.
"Kas liek man labi justies mūziķu kolektīvā? Tie ir cilvēki orķestros, kur tagad esmu. Un, protams, ļoti svarīga ir skaņa, kādu mūziķis ir izkopis savam instrumentam. Žanrs nav noteicošs: vai tas ir džezs vai akadēmiskā mūzika, man abi ļoti patīk, bet iepriekš minētie aspekti gan ir no svara."
"Scorpions"
Viena no aktīvākajām un veiksmīgākajām rokmūzikas industrijas hārdroka grupām "Scorpions" Latvijā koncertējuši vairākārt, savulaik arī kopā ar mūsu orķestrantiem: "Tas, protams, bija milzīgs spēks, un simfoniskais orķestris vēl papildināja "Scorpions" visiem labi zināmos hitus," atceras Ābelīte. "Mums, mūziķiem, tas bija ļoti nozīmīgi. Pirmo reizi divu metru attālumā ieraugi cilvēku, ko pirms tam esi redzējis tikai kādos ārzemju mūzikas ierakstos vai klipos. Grupas bundzinieks mums sēdēja vistuvāk, tādā stikla būrī. Un kā viņš strādā? – sviedri līst tā, ka visa stikla siena ir slapja!"
"Labvēlīgais tips" – 30 gadus vēlāk
""Tipā" sabiju līdz 2007. gadam, pagājušogad vēl izbraucām grupas 30 gadu tūres koncertus, – paldies, ka mani arī uzaicināja. Un, šķiet, ka mūsu visu savstarpējā komunikācija bija labāka nekā 2000. gadā, piemēram, toreiz, grupas aktīvās darbības laikā. Bet Fredis ir kolosāls," skatoties grupas dziesmas "Trakais" ierakstu, komentē mūziķis. "Laiks ar mums izspēlē vislielākos jokus. Kādreizējie skatītāji-bērni mūsu koncertos izauguši par pieaugušajiem, un arī mēs, pašiem nemanot, esam mainījušies. Labi būtu, ka tās izmaiņas nāktu pa labu, ka mēs ar katru gadu lietas saprastu vairāk un labāk. Bet nu – ne vienmēr tā notiek."
Savu dziesmu izpildītājs
"Tu mana svētā, grēcīgā" – viena no populārākajām Andra Ābelītes dziesmām, kas mūziķi padarījusi pazīstamu visā Latvijā kā popmūzikas komponistu un dziedātāju. Ne velti, paralēli trompetes maģistra grādam, no 1997. līdz 2000. gadam Ābelīte studējis Mūzikas akadēmijas vokālajā klasē pie profesora Arvīda Lustes. Andris ir ļoti daudzveidīgs mūziķis, ne velti ir gaidīts mākslinieks gan Latvijas simfonisko orķestru, gan dažādu popmūzikas grupu kolektīvos.
"Bonaparti.lv"
Normunds Jakušonoks, Zigfrīds Muktupāvels, Kaspars Tīmanis, Andris Ābelīte, Andris Ērglis, Roberto Meloni – ir 6 tenori, kas uzvarēja 2007. gada "Eirovīzijas" atlasē, apvienojoties grupā "Bonaparti.lv". Teju visi tās dalībnieki (izņemot Meloni) bija profesionāļi, akadēmiski izglītoti mūziķi, instrumentālisti, kas viegli spēja balansēt starp dažādiem žanriem.
Stāsts sākās 2006. gadā, kad zviedru tautības komponists Kjells Jenstigs sakomponēja dziesmu "Tomorrow" un iesniedza to 2007. gada Latvijas Nacionālās atlases konkursam. Pēc nolikuma piedalīties drīkst tikai Latvijas izpildītājmākslinieki, – tā nu radās vienība, kurā apvienojās grupu "Labvēlīgais tips", "Bet bet" "Cacao" mūziķi, piesaistot arī Latvijā dzīvojošo itāli Roberto Meloni. Tika nomainīts dziesmas nosaukums un valoda – dziesma "Questa Notte" ("Šonakt") tika izpildīta itāļu valodā un arī žanriski vairāk atgādināja nevis "Eirovīzijas", bet operas cienīgu, triumfāli jaudīgu priekšnesumu, pie tam – tradicionālo trīs tenoru vietā uzstājās veseli seši.
Publikai patika. "Bonaparti.lv" uzvarēja Latvijas "Eirodziesmas" pusfinālā, finālā un pārliecinoši iekļuva superfinālā, kurā uzvarēja ar 49 422 balsīm.
52. starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā Helsinkos grupa aizdziedājās līdz finālam: "Finālā palikām sešpadsmitie, bet daudz ko jau arī nezinājām, visur vajadzīga pieredze. "Eirovīziju" mēdz saukt arī par brīvās pasaules dziesmu svētkiem, kur ir gaidītas visas minoritātes, cilvēki netiek šķiroti, un viņi to tiešām svin. Mūs arī sagaidīja divmetrīgas transpersonas, kas mums bija tāds neliels šoks – mēs ko tādu nebijām ne gaidījuši, ne pieredzējuši. Mēs sapratām, ka "Eirovīzija" ir ne tikai koncerts, bet kustība."
Tētis
Andris savulaik dziedājis un dejojis arī uz Latvijas Televīzijas bērnu popmūzikas festivāla "Saules zaķis" skatuves: "Esmu arī šī bērnu festivāla himnas autors. Manam dēlam Linardam tolaik bija seši gadiņi, un, protams, mēs jau augam kopā ar bērniem," smejas mākslinieks. "Tagad Lincīts jau ir liels izaudzis, viņam ir 26, ir tiesneša palīgs Luksemburgā, nopietns cilvēks."
Otrs dēls Toms Andris vēl mācās skolā un dzīvo Latvijā, un ir laipni piekritis raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" radošās grupas aicinājumam sveikt tēti jubilejā: "Man mūzika vienmēr ir patikusi, un, protams, tēta muzicēšana arī," iesāk Toms Andris, kas arī pats trīs gadus mācījies mūzikas skolā, taču tad mūziku nomainījis pret sportu. "Ikdienā tētis ir ļoti izpalīdzīgs un mīļš. Sportojam, braukājam apkārt kādos ceļojumos. Mans vēlējums ir: paliec vienmēr tikpat pozitīvs, kāds esi vienmēr bijis! Daudz laimes jubilejā un tiekamies ballītē!"
Precējies jūras krastā
"Jā, tā mums abiem ar sievu Baibu gribējās justies tajā dienā, un tā mēs vienojāmies ar mācītāju," savu laulības ceremonijas vietas izvēli raksturo Andris. "Pēc ceremonijas mēs braucām uz Lielo ģildi, Ivars Pētersons dziedāja rokenrolu, paši dziedājām, trompeti gan neņēmu līdzi, lai neaizmirstu mašīnā," smejas Andris. "Atmiņās man viss saistās ar tādu patiesu svētku sajūtu. Abi smejamies, ka mēs esam lidotāji. Lidotāji, sapņotāji, kas ļauj atrauties no rēķiniem, kas visi jāmaksā, protams, bet nu – ar gadiem sapņi jāiemācās piepildīt vai arī atmest."
Sieva priecīgi sveic vīru jubilejā: "Pie jūras bija mūsu pirmie randiņi, tāpēc arī savu savienību gribējās slēgt tur. Andris ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks, kam nepieciešama arī sava daļa egoisma."
"Māksliniekam sava egoisma daļa ir nepieciešama. Ja cilvēks būs atvērts un mīļš pilnīgi visiem, tad radošajai darbībai nekas nepaliks," sievas teikto atbalso Andris.
"Andrim trompete skan fantastiski, un viņam ir daudz tās trompetes! Bet trompete ir sieviete! Un man reizēm tās sajūtas ir tādas – kā pret citu sievieti," smaidot savu sveicinājumu turpina Andra sieva Baiba. "Labi, ka pati esmu māksliniece, kad gleznoju, arī es esmu savā burbulī, tāpēc Andri saprotu. Vēlu, Andri, tev dzīvesprieku, lai tu radi milzīgo nākotnes projektu, kur būs gan tava mūzika, tavi dziesmu vārdi, koncertu, ko es jau redzu savā iztēlē."
