Pusgadsimts Mākslas muzejā
"Es esmu te tik ilgus gadus nostrādājusi, jau vairāk nekā piecdesmit, tāpēc Nacionālais mākslas muzejs noteikti ir manas otrās mājas. Un brīžam pat pirmās," smejas direktore.
"Ļoti grūti pateikt, kāpēc konkrētais mākslas darbs tevi uzrunā," cilvēciskās emocijas priekšā arī tik pieredzējušai mākslas ekspertei ir līdzīgas sajūtas kā ikvienam mākslas baudītājam. "Tāpēc mēdz teikt, ka muzeja kolekciju labāk veidot, kad mākslas darbi jau izturējuši vismaz 50 gadu noilgumu" atzīst direktore. "Bet tas, ka tu esi mākslas procesos iekšā, tas palīdz kolekcijas veidošanā. Un to nekad nenosaka viens cilvēks, tas vienmēr ir kolektīvs lēmums."
Mākslinieku advokāte
Māksliniekus direktore aizstāv, jo "tieši viņi un neviens cits ir vērtības radītāji, mākslas darba autori. Mēs pēc tam ar šo darbu strādājam, bet tās ir viņu domas, viņu izjūtas, – un es viņus visus ļoti mīlu. Protams, ne tikai mākslā, arī raksturos mākslinieki ir atšķirīgi, citreiz sadarbība ir ļoti viegla, citkārt – ārkārtīgi sarežģīta, bet – tā tas ir visur."
Lielais tēvs un mazā mammiņa
"Mani vecāki bija ļoti atšķirīgi, pirmkārt, jau augumos: tēvs bija liels vīrs, mammiņa – maza un trausla," smaida Lāces kundze. "Cilvēku savstarpējā kopdzīve ir izaicinājumu pilna, arī mani vecāki, iespējams, ne tik maz viens otram pāri nodarīja. Taču mana labā sajūta ir par to, ka viņi man neliedza neko. Neliedza darīt to, ko es gribēju. Viņi gan nesaprata, kāpēc es, piemēram, gāju mācīties mākslas vēsturi, jo viņi vispār nesaprata, kas tas ir."
Mīlulīte
Māra Lāce ir jaunākais bērns ģimenē. Un sākumā dzīve noritēja mežsarga mājās, vēlāk ģimene pārcēlās uz Dundagu, lai "mazajai meitiņai nav tik tālu uz skolu jāiet". Māra Lāce precizē, ka "dzīvojām kādu brīdi patiešām mežsarga mājā, bet mans tēvs bija namdaris. Viņš būvēja mājas, mūrēja plītis un krāsnis. Un, jā – pret mani viņš izrādīja lielāku iejūtību nekā pret vecākajiem bērniem. Savā ziņā es biju mīlulīte. Tētis uzcēla māju Dundagas centrā, un tad man līdz skolai bija tikai nieka desmit minūtes," atceras Māra.
Skola Dundagas pilī
"Man ļoti patika tā vieta," savus skolas gadus Dundagas pilī atceras muzeja direktore, nopriecādamās, ieraugot Dundagas pils veclaicīgo kāpņu lenteri Latvijas Televīzijas arhīva fragmentā. "Tā vien gribētos atkal kā senos laikos uzsēsties un nolaisties lejā pa veco koka lenteri, bet nez vai sanāks," viņa nosmejas. "Izspēlējām kādos skolas iestudējumos arī leģendu par pils spoku – Zaļo jumpravu. Un vispār – skola bija foršs laiks."
"Mākslas vēsture – kas tas ir?"
Skolā Mārai daudz labāk par mākslām padevusies ķīmija, zīmēšana sākumā bijusi diezgan vienaldzīga, taču labam skolotājam allaž ir liela ietekme: tolaik Dundagā zīmēšanu pasniegusi izcilās gleznotājas Līgas Purmales mamma, kas arī bijusi māksliniece. Taču ar to likteņa bīdījums mākslas virzienā neapstājās: "Vai tas bija kāds 1969. gads? Pēkšņi mums paziņoja, ka stundu sarakstā būs jauns priekšmets: mākslas vēsture. Neviens, protams, vispār nesaprata: par ko un kas tur būs?" stāsta Lāce. "Līdz tam nebiju bijusi nevienā mākslas muzejā. Literatūras skolotāja mūs bija vedusi uz rakstnieku muzejiem. Bet nu, sākoties mākslas vēstures stundām, zīmēšanas skolotāja Vallija Purmale iepazīstināja mūs ar ilustrācijām, notikumiem, stāstiem par mākslas vēsturi. Mani tas tik ļoti pārsteidza, ieintriģēja, ka es jautāju: vai to var kaut kur mācīties? Jā, varot, – Mākslas akadēmijā. Un tur es arī iestājos. Neklātienē."
Sākums Mākslas muzejā
Mazliet pastrādājusi bibliotēkā pie kartotēkām, kas bijis monotons un garlaicīgs darbs, Māra uzzinājusi, ka Mākslas muzejā atbrīvojusies jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka štata vieta. Tas bijis mērķis ceļam pie toreizējās muzeja direktores Ināras Ņefedovas: "Viņa mani pieņēma darbā, kas īstenībā nozīmēja nevis zinātnisko, bet gida darbu. Man vajadzēja, es atvainojos, caurām dienām ļerkstēt par mākslas vēsturi, vadot ekskursijas," Lāces kundze ironizē par saviem studiju laika darba pienākumiem. "Bet Ināru Ņefedovu mēs, jaunie, ar tādu smaidu saucām par mammu, kas viņa savā veidā arī bija. Lai mēs dziļāk izprastu radošo procesu, viņa mūs veda uz mākslinieku darbnīcām, kas bija ļoti liels pienesums mūsu izpratnei. Protams, Ņefedovas laiks muzejā saistījās ar kādām padomju laika pārmērībām, politisko pieprasījumu, un pienākums viņai bija augstāks par visu, bet muzejam tas nekaitēja. Un es Ņefedovu vērtēju ļoti augstu."
Mākslinieku personību skola
"Te es satikos ar absolūti izcilām personībām, māksliniekiem," un Māra Lāce uzsver – to, visticamāk, var pielīdzināt viņas otrai augstskolai. "Piemēram, Indulis Zariņš, Mākslas akadēmijas prorektors, ārkārtīgi asprātīgs, gudrs cilvēks: jebkura saruna ar viņu vienmēr bija ar jēgu, ļoti interesanta. Viņš arī ļoti atklāti mēdza koķetēt ar mums," nosmejas direktore. "Vai – Boriss Bērziņš, kas visus savus darbus novēlēja muzejam – absolūta vērtība mūsu mākslā. Ojārs Ābols, Džemmas Skulmes dzīvesbiedrs, kas ļoti bieži muzejā iekārtoja izstādes, augstas klases intelektuālis, ar labu humoru. Viņš teica, ka, lai iekārtotu izstādi šeit, muzejā, jānostaigā vismaz 30 kilometri. Un Džemma pati! Atļaušos, ja tā drīkst teikt, – ar Džemmu mums bija attiecību stāsti. Valdonīga personība, bet ļoti piepildīta, harismātiska, šarmanta. "Dieva auss" (Pareizticīgo katedrāle tagad, padomju laikā – kafejnīca – red.) – tā ir vieta, kur esmu pavadījusi ļoti daudz sava jaunības laika. Garās bohēmiskās sarunās par dzīvi un mākslu," stāstu par jaunības laika mākslinieku neformālo ikdienu uzsāk Lāce. "Mums bija ļoti strikti nodalīts: katrs maksāja par sevi. Bieži sēdēju kopā ar plakātistiem, – tas bija laiks, kad Latvijas plakāts bija ļoti augstā mākslinieciskā līmenī: Juris Dimiters, Laimonis Šēnbergs, Georgs Smelters, Gunārs Kirke un vēl daudzi citi radīja mākslu, ko pazina visā Padomju Savienībā un aiz robežām. Jā, – tā bija viena no manām kompānijām."
Arvien jaukās kompānijās
Tagad Māru Lāci priecē cita, ne mazāk jauka kompānija: "Man ir viens dēls, bet veseli trīs mazbērni, par ko es ļoti priecājos," sirsnīgi stāsta direktore – nu jau arī vecmāmiņa.
Dēls Valters ar vecāko mazmeitu Emīliju pārsteidz Māru ar virtuālu video apsveikumu, speciāli jubilejas raidījumam:
"Jāatzīst, ka ar mazbērniem mamma ir pielaidīgāka, ar mani viņa bija tāda nedaudz skarbāka un stingrāka," atzīst dēls Valters. "Mēs tiekamies bieži: gan aizejot pie mammas, gan viņa – pie mums ciemos, kopā ejam uz teātri, uz operu. Man pašam opera patīk, tad mamma mani paņem līdzi," dēls nosmejas.
Starojums, kāds var būt tikai ar vecmāmiņu
"Viņa labi gatavo ēst, kas man ne vienmēr sanāk: piedeg vai sanāk negaršīgi," atzīst mazmeita Emīlija. "Man arī patīk, kā vecmāmiņa sarunājas ar cilvēkiem: ļoti atklāti, droši, – viņa nebaidās no citiem. Ja tētis ar mammu aizbrauc kaut kur, tad mēs, mazbērni, paliekam pie vecmāmiņas. Viņa stāsta par jaunības dienām, rāda bildes foto albumos, viņai ir daudz grāmatu. Reizēm uz operu aizejam. Un starpbrīdī – uz kafejnīcu: apēst kādu kūku un kafiju iedzert. Ja nav ļoti gara rinda," mīļi stāsta mazmeita, kam ir arī novēlējums: "Vēlu, lai mums kopā būtu kāds ceļojums nākotnē: uz Berlīni. Vai uz Londonu. Vai tikpat labi tas varētu būt arī mūsu iecienītais Mākslas muzejs! Daudz laimes, jubilāre!"
