Arī pats Platpers gan ar vīru kori "Absolventi", gan ar Mūzikas akadēmijas Pedagoģijas nodaļas sieviešu kori Latvijai ir atvedis daudz starptautisku "Grand Prix".
Lustīgais līderis
Taču ir vēl viena īpašība, ko nevar nepieminēt Platpera līderības sakarā: viņš ir lustīgs līderis! Viņš domā ātri, asprātīgi, viņš ir stratēģis, viņam allaž ir savs redzējums un problēmas risinājuma piedāvājums, taču viņš ir arī pedagogs, cilvēka psiholoģijas zinātājs un ļoti labi saprot, ka cilvēki lietas labāk sadzird caur joku, asprātību, provokāciju. To novērtējis arī Maestro Raimonds Pauls, abiem mūziķiem bijusi profesionāla sadarbība dažādos projektos: gan ar Platpera vīru kori "Absolventi", gan dažādos Paula sadziedāšanās svētkos, tai skaitā Latvijas Televīzijas veidotajā, saviesīgi dziesmotajā "Krodziņā pie Paula", kur Platpers, ņemot rokās savu akordeonu, arī pats uzdzied Maestro tautā iemīļotās, jau folklorizējušās dziesmas "Iedzersim pa glāzei!" vai "Tā es tevi mīlēšu".
Akordeons – vecais, uzticamais draugs
Akordeons ir Arvīda draugs un sabiedrotais cauri gadiem, ar ko viņš iekarojis daudz vairāk siržu nekā viens otrs ar vārdu plūdiem.
Platpers nesaka "nē", kad raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" komanda lūdz paņemt līdzi instrumentu arī uz filmēšanu – tas bijis kopā ar enerģisko mākslinieku jau kopš jaunības dienām, kad meitas vēl bija mazas, bet ģimenei naudu nopelnīt vajadzēja. Instruments mūziķi pavadījis arī dažādās viesībās un deju plačos. "Nekad neesmu kautrējies no tā, ka esmu spēlējis arī dejas," nosaka Mūzikas akadēmijas profesors, kas allaž piedalījies arī savu studentu aktivitātēs. "Pūlis un lielas kompānijas mani nebaida, man cilvēki patīk," to apliecina arī Latvijas Televīzijas arhīvs, kurā ir daudz brīnišķīgu brīvdabas koncertu ne tikai Mežaparka estrādē, bet arī pie Brīvības pieminekļa, Rīgas 800. jubilejā vai Rīgas kā kultūras galvaspilsētas koncertos. Arī Pasaules koru olimpiādes pasākumos, kuros Platpers ne tikai diriģē tūkstošiem lielu profesionāļu un tautas kori, bet ar savu zemo, vīrišķīgi jaudīgo balsi uzmundrina un iedvesmo ar kādu joku. Šķiet, Platpera harisma telpā aizņem daudz vairāk vietas nekā fiziskais ķermenis.
Un – gods kam gods! – jūs viņu dzirdēsit aizsvilstoties par padarītā nepietiekamu kvalitāti, bet nekad – sūdzoties par dzīves ķibelēm. Stalts, aizrautīgs, vitālu ideju pilns – tāds Platpers ir joprojām.
Sigulda
Arvīds Platpers ir dzimis Siguldā, taču drīz vien ģimene pārvācās uz Rīgu. Tomēr Turaida, Gūtmaņa ala un tās apkārtne saistās ar daudzām agrās jaunības vasarām, jo te dzīvoja diriģenta tēva māsa: "Man ir skaista fotogrāfija, netālu no Gūtmaņa alas – man ir četri gadi, stāvu un turos pie tiltiņa. [Fotogrāfija] man atgādina bērnības gadus. Turaidā man joprojām dzīvo māsīca. Esmu ļoti laimīgs, ka Latvijas Šveicē pagājuši mani jaunības gadi."
Āgenskalns un māja ar 13 numuru
Āgenskalna ielas nams ar numuru 13 un Āgenskalns vispār – tā ir Platpera bērnības un skolas laika vieta: "Nams Āgenskalna ielā ar numuru 13 man ir liktenīgs, – 13 visu mūžu bijis mans laimīgais skaitlis!" smejas mākslinieks.
"Mājai pretī auga vientuļa priede. Pēdējā Āgenskalna priežu priede. Dzīvoju tur ilgi, Melnsila iela meta līkumu apkārt milzīgam kalnam, kur divdesmitā gadsimta sākumā bija bobsleja trase, un es joprojām atceros, cik ļoti mums, bērniem, sāpēja sirds, kad to kalnu raka nost, iznīcinot rotaļu vietu. Vēlāk tur iekārtoja baseina un stadiona vietu, bet līdz galam tas tomēr netika realizēts. Mums par bēdām lielajā laukumā uzcēla daudzstāvu mājas. Nolīdzināja Āgenskalna priedes, šķiet, mēs izpostījām skaistāko Pārdaugavas vietu. Protams, ir vēl Dzegužkalns," skumji nosaka Platpers.
Skola un arhitekta Pētera Blūma šarmantā, muzikālā vecmāmiņa
Raidījumā Arvīdu Platperu ar garu kopīgo atmiņu sarakstu savā briljantajā kultūrvēsturiskā sniegumā sveic arhitekts un pētnieks Pēteris Blūms. Abu bērnības mājas bija teju pretī, un arī skola abiem bija viena un tā pati – Āgenskalna 5. vidusskola.
Agrākās Pētera atmiņas ir par 50. gadiem: "Atceros, kā Arvīds un viņa māsa Antonija nāca pie manas omammas spēlēt klavieres!"
Platpers tūlīt turpina Pētera iesākto stāstījumu: "Tā bija. Mums mājās klavieru nebija, dzīvojām nabadzīgi, bet Pēterim bija. Un viņa šarmantā vecāmāte mācēja spēlēt un ļāva arī mums vingrināties. Esmu mūžu pateicīgs viņu ģimenei. Pēteris bija divus gadus jaunāks par mani, bet šis impulss, ko dzīve piespēlēja, bija liktenīgs man. Ikvienam dzīvē nāk šādi liktenīgi gadījumi, bet svarīgi tos pamanīt. Blakus mājā dzīvoja profesors, medicīnas filozofs Rudzītis. Arī tur man bija iespēja satikties ar cilvēkiem vēl no Latvijas starpkaru laika kultūras."
Staltais tumšmatis ar nostādīto balsi
Skolā Arvīds bijis pamanāms gluži tā paša iemesla dēļ, kāpēc mēs viņu ievērojam šodien: stalts tumšmatis (šodien gan kuplā matu rota ir skaisti nosirmojusi), līderis un nostādītas balss īpašnieks. "Arvīds varētu būt ģenerālis kaut vai tikai balss dēļ vien," seno skolas biedru smejot raksturo Pēteris Blūms. "Neatvairāms meitenēm, pielūdzējas vienmēr bija apkārt. Ar vienu no viņām – Dainu Stepanovu – Arvīds muzicēja kopā skolas ballītēs."
"Paldies Pēterim par manas balss uzteikšanu," Platpers enerģiski komentē. "Man tā balss ir traka, es nekliedzu, vienkārši skaļi runāju. Cilvēki domā, ka es forsēju, bet nē, es emocionāli izsakos."
Jautāts, kā gāja ballītēs, kad tik daudz meiteņu gribēja ar viņu dejot, Platpers nosmejas, ka pie dejošanas ticis daudz mazāk, nekā pašam būtu gribējies: "Protams, man patīk skaistums, bet es allaž spēlēju uz skatuves, vēlāk – arī skolas pasākumos tautas dejas. Citus uzlūdza, es spēlēju un bēdīgs skatījos: cik labi būtu arī tikt dejot…"
Citu priekam, ne savam
Sācis kā muzikants dažādos izklaides pasākumos skolā, vēlāk Platpers to darīja profesionāli, nodibinot savu lauku kapelu, kurā savulaik dziedāja tādas zvaigznes kā Anita Garanča un Egils Siliņš, ar ko kopā izbrauktas dažādas pasaules valstis.
Arī strādājot Ķekavas skolā, Platpera nemiera gars allaž atradis veidu, kā iepriecināt citus. Viņa skolnieks, tagad populārais dziedātājs Uģis Roze, sveicot savu skolotāju, stāsta, ka Platperam arī Ķekavas skolas laikā bijusi rokgrupa, un pats atraktīvais skolotājs dziedājis slaveno Čelentāno "Soli": "Viņš dziedāja tādā vīrišķīgā, mazliet čerkstošā balsī, kas bija ļoti līdzīga Čelentāno balsij, man ļoti patika. Laikam tas bija viens no impulsiem, kāpēc mana profesionālā izvēle vairāk pievērsās mūzikai, nevis sportam, ar ko es tolaik ļoti aizrāvos," smejas Roze.
Latvijas vicečempions daiļslidošanā
Arī Platpers mīlējis sportu un kopš jaunības nodarbojies ar to. Daudzi nezina, ka 1969. gadā viņš ir bijis Latvijas vicečempions daiļslidošanā: "Savulaik esmu startējis Ukrainā, Igaunijā, Maskavā," stāsta diriģents, kura sporta gaitas slaidā auguma dēļ sākotnēji pievērsušās basketbolam.
"Taču, kad es sāku spēlēt basketbola pulciņā, mamma atnāca un treneri atrunāja: "Viņam var sabeigties pirksti!" mamma teica. Četras reizes es gāju un no jauna iestājos, bet nekā. Ar slidošanu bija tā, ka es jau mācēju, bet izlēmu, ka tiklīdz beigšu vidusskolu, iešu trenēties nopietni. Mammai tā arī pateicu, un tā arī notika: kādus 4–5 gadus es trenējos, piedalījos sacensībās. Es gribēju un sasniedzu. Nožēloju tikai, ka nenopelnīju zeltu Latvijai. Man ir bronza un sudrabs, tos es Latvijai varēju uzdāvināt."
Kā tikt līdz sapnim?
Īpašo sajūtu, ko dod slidas, Arvīds atceras joprojām: "Mans ķermenis glabā šīs skaistuma un laimes vibrācijas: tu slīdi pa ledu. Viena no tolaik pasaules labākajām daiļslidošanas trenerēm Čaikovska mani konsultēja, bija arī iespēja braukt uz Maskavu trenēties, bet es iestājos konservatorijā (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). Un es esmu priecīgs, jo es tolaik sapratu un arī šodien mans vēstījums ir: galvenais ir gribēt! Jebko! Arī daiļslidošanu." Šķiet, tāds ir arī Arvīda Platpera harismas noslēpums.
