Jauni «džeki» kantri mūzikā – grupa «Zelta kniede». Saruna ar solistu Silvestru Lorencu

Grupa "Zelta kniede" ir savā ziņā pretarguments visiem skeptiķiem, kuri apgalvo, ka kantri mūzika Latvijā ir rūdītu grupu lauciņš un no jaunajiem nekas labs nav gaidāms. Viņi ir iekarojuši savu vietu paši, un neviens radagabals nav palīdzējis. Pārsteidzoši draudzīgi un pašapzinīgi puiši, kuri mērķtiecīgi dodas izvēlētajā virzienā. Izklausās saldi, bet reizēm nav jāmeklē zemūdens akmeņi, jo tā vienkārši var būt.

Velga Vītola: Kā radās grupa "Zelta kniede"? Grūti noticēt, ka satiekas jauni džeki un nolemj dibināt pop-country grupu?

Silvestrs Lorencs: Viss sākās ap 2011. gadu, kad man uzdāvināja basģitāru, un es ļoti vēlējos spēlēt grupā. Tolaik sirdslieta bija roks. Gāja laiks, šo to ierakstījām, spēlējām, bet galu galā tas viss apnika. No jauna apvienojāmies 2016. gadā, kad mūs uzaicināja uzspēlēt skolas ballē. Nekad nebijām spēlējuši vieglo mūziku latviešu valodā. Uztaisījām pāris mēģinājumus un mums tā lieta iepatikās.

Kas tas bija par sarīkojumu?

Siguldas Valsts ģimnāzijas Ziemassvētku balle.

Kur slēpjas tā jūsu veiksmes atslēga? Atceros to brīdi, kad pirmo reizi no jums saņēmām ierakstu "Latvijas sirdsdziesmā" un bija skaidrs, ka tur kaut kas ir.

Jo vienkāršāka dziesma, jo labāk. Bet uzrakstīt vienkāršu un labu dziesmu ir diezgan sarežģīti.

Laikam jau "Sirdsdziesma" bija jūsu muzikālais tramplīns plašākai publikai radio un TV.

Tā arī ir! Nevis tramplīns, bet katapulta! 2017. gada nogalē es nodomāju – vajadzētu uzrakstīt vienu dziesmu un mēģināt piedalīties. Un tā 2018. gada februārī mēs pirmo reizi veiksmīgi startējām aptaujā ar dziesmu "Kā tevi sauc?". Šo laiku es atcerēšos visu mūžu, jo atceros, ka pēc pirmā raidījuma sāku saņemt zvanus no kultūras namiem un centriem. Būtībā ar to laiku arī mainījās mūsu visu dzīves, jo līdz tam muzicējām vairāk par prieku sev. Vismaz šobrīd visa dzīve vairāk vai mazāk ir pakārtota grupai.

Reizi par visām reizēm jānoskaidro tavi radu raksti ar populāro estrādes dziedātāju un komponistu Zigmundu Lorencu.

Jā, šis ir bijis diezgan populārs jautājums. Lieta tāda, ka nekāda sakara un radniecisku saišu mums nav. Un vispār no vectēva Einara Lorenca puses par radiem zinu diezgan maz.

Zinu, ka ar grupas biedriem esat apmeklējuši šlāgerballītes un jums patīk dejot. Kādu grupu koncertus labprāt apmeklējāt un ko no tā gribat iegūt?

Man ir daži draugi, ar kuriem kopā no pusaudžu gadiem regulāri svinam dažādus svētkus. Posmā starp vidusskolu un "Kniedes" sākumu, mēs bieži braucām uz dažādām ballēm vienkārši izklaidēties un padejot, jo nakts klubi un modernā mūzika mani nekad nav saistījusi, tāpēc ar domubiedriem braukājām uz ballēm. Braucām uz dažādu izpildītāju pasākumiem un ar nosacījumu – jo tālāk, jo labāk. Reizēm pat ļoti aizrāvāmies ar avantūru, braucot uz Latvijas nostūriem ar sabiedrisko transportu, nezinādami, kā viss beigsies. Skaisti laiki bij’! (smejas)

Tomēr vēlētos dzirdēt: kā beidzās tie braucieni?

Vienreiz braucām uz Gulbeni, telefoni bija izlādējušies, sapazināmies ar vietējiem, kamēr lādējām telefonus, pagāja divas dienas …(smejas)

Kur satikt tik līdzīgi domājošus jaunus cilvēkus?

Mūs noteikti vieno tas, ka mums patīk būt kustībā. Ja iekrīt brīva nedēļas nogale, tad ir tāda kā tukšuma sajūta.

Mums katram ir dažāda mūzikas gaume, bet mēs esam raduši vidusceļu, kas apmierina visus. Mēs spēlējam ko gribam, dziesmas, kuras pašiem patīk.

Kādas ir attiecības grupā?

Draudzīgas un koleģiālas. Nav laika domstarpībām, vai strīdiem, jo reāli pavadām ļoti lielu laiku kopā. Protams, kādreiz katram uznāk kāds niķis, bet cenšamies visu izrunāt uzreiz un neko neturēt uz sirds.

Mūzika ir hobijs vai darbs?

Nu jau 5 gadus tas ir gan hobijs, gan darbs.

Cik plašs profesiju spektrs ir pārstāvēts grupā?

Līdz 2019. gadam studēju RSU juridiskajā fakultātē. Bija ļoti interesanti, bet man bija jāizvēlas – kvalitatīvas mācības vai mūzika. Bruno (Silvestra brālis- red.) pārstāv inženiertehniskās zinības, Roberts un Helvijs studē mūziku, Edgars ir skaņu ierakstu meistars, savukārt Madara mūs bieži konsultē par juridiskiem jautājumiem.

Līdzīgi kā "Labvēlīgā tipā" dziesmā tiek noskaidrots, kurš mežā ir galvenais, tā arī es vēlos zināt: kurš grupā ir galvenais? 

Katram cenšamies uzdot kādu darbiņu vai lomu. Vienam jāsagatavo afišu maketi, otram jāslēdz līgumi, trešajam jāielej benzīns, jānomazgā buss. Bet iegājies ir tā, ka zvana man, un gala vārdu parasti dodu es. Bet vienmēr uzklausām viens otru.

Grupas "Zelta kniede" pirmais sastāvs 2011. gadā. No kreisās Bruno (12), Silvestrs (15), H...
Grupas "Zelta kniede" pirmais sastāvs 2011. gadā. No kreisās Bruno (12), Silvestrs (15), Helvijs (14)

Mūsdienās ir populāri sociālie tīkli. Cik daudz vēstuļu tu saņem no klausītājiem? 

Vēstules raksta, protams. Visvairāk, protams, kad ir kādi svētki. Rakstītājas pamatā ir ļoti kulturālas un parasti nenākas sarkt.

Par ko savā starpā diskutējat ārpus mūzikas?

Mēs uz pasākumiem parasti braucam visi kopā un pavadām ļoti daudz laika. Runājam un diskutējam burtiski par visu. Sākot ar transportu, beidzot ar tortēm.

Bet tava aizraušanās arī ir ķimerēšanās ar auto?

Ir tāda lieta, patīk man ziemas vakaros ar tiem lūžņiem darboties – youngtimer auto.

Kas tie tādi?

Tie ir vismaz 30 gadus veci auto.

Tad jau tu esi jaunāks par autiņiem!

Jā! (Smejas)

Tomēr var just, ka grupa ir pāri visam. Kā tu raksturotu, kas ir grupas veiksmes atslēga?

Pārdomāts darbs. Savas oriģināldziesmas. Lai kaut kas notiktu, kaut kas ir jādara. Pārējais jau ir pakārtots, bet pamatā vienkārši darbs pie idejām.

2018. gads. Pirmais “Zelta Kniedes” sastāvs dodas vienā no pirmajiem braucieniem. No kreisās Teodors...
2018. gads. Pirmais “Zelta Kniedes” sastāvs dodas vienā no pirmajiem braucieniem. No kreisās Teodors, Dāvis, Helvijs, Bruno

Kā mainījusies grupa, kad sastāvā ienākusi simpātiska bundziniece?

Mainījies ir tas, ka mums nedaudz vairāk ir jāpiedomā, kā rīkojamies, jo labu bundzinieku ir maz. Attiecīgi, mums jācenšas radīt tādus apstākļus, lai viņai nezustu vēlme muzicēt kopā ar mums (grupas bundzinieks Bruno Lorencs rudenī devās uz ārzemēm- red.).

Kā top dziesmas? Kādā brīdī? Par ko ir vērts rakstīt dziesmas?

Neliekuļošu, stāstot pasakas. Dziesmas būtībā tiek veidotas diezgan sistemātiski. Es apdomāju vēlamo skanējumu un gaidu!

Visbiežāk "īstā" melodija ienāk galvā vēlu vakarā, kad esmu gandrīz iemidzis.

Tad ņemu telefonu un iedungoju. Ja ideja šķiet laba, talkā nāk dators, maza pacietība, un demo ir gatavs. Pēc tam demo ierakstu un nosūtu Edgaram. Edgars savukārt "sakārto" dziesmu, un tad sākam ierakstu. Dziesmu tekstus pats rakstīju grupas pirmsākumu periodā. Vēlāk es sapratu, ka man pašam ne īpaši patīk to darīt, jo es neprotu uzrakstīt dziesmu, par pamatu ņemot dzejoli.

Vienā reizē rakstīju dziesmas tekstu un palūdzu padomu savai mammai Gundegai Tabakai. Un tā viņa iekrita! No tā laika būtībā viņa raksta visus tekstus.

Cik lieliem nākotnes plāniem jābūt, lai taustiņnieks sāktu spēlēt steel ģitāru?

Tas bija 2019. gadā, kad nolēmām, ka mums vajadzētu grupā steel ģitāru. Un tas ceļš bija visai savdabīgs – mēs vispirms nopirkām šo instrumentu un tikai tad meklējām kādu, kurš viņu varētu iemācīties.

Es tolaik Robertu īsti nepazinu, bet zināju, ka viņš agrāk spēlēja klavieres. Tā nu sanāca, ka tas viņam bija liels pluss, jo vispirms viņš apguva repertuāru ar klavierēm un tad sāka mācīties spēlēt šo instrumentu.

Tavas spilgtākās bērnības atmiņas, kas saistītas ar mūziku?

Atceros, ka gribēju mācīties ģitāru, jo tas, lūk, skaitījās baigi stilīgi, bet mani aizsūtīja spēlēt saksofonu. Vēl aizvien saku lielo paldies maniem skolotājiem – Elmāram Rudzītim un Dainim Garūtam! Šogad patiesībā aprit apaļi 20 gadi kopš pirmo reizi sastapos ar mūziku kā tādu. Kā laiks skrien…

Bet saksofonu vēl spēlē Siguldas absolventu orķestrī?

Jā!

Kāpēc ne grupā?

Bet kurš tad spēlēs basu? Varbūt kaut kad…

Silvestrs Lorencs ar ģimeni koncertā
Silvestrs Lorencs ar ģimeni koncertā

Zinu, ka tev ir fantastiska ome. Vai ir kāda gudrība, ko esi no viņas mācījies?

Acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Ir lietas, kuras ir, piemēram, slinkums darīt, vai arī lietas, no kurām pat varbūt īsti nav jēgas, bet tās ir jādara. Droši vien pacietība un mērķtiecība ir lietas, kuras cenšos apgūt, domājot par omi (ome ir Lauma Krastiņa- Vidzemes pusē zināma kā izcila audēja, maizes cepēja- red.).

Kas būtu tās īpašības, ko gribētu ieaudzināt savos bērnos?

Pagaidām manai mazajai Adelīnai būs tikai 2 gadiņi.

Galvenais, manuprāt, bērnos ir ieaudzināt cieņu pret visu apkārtējo. Pret cilvēkiem, pret cilvēku darbu.

Latviešiem ir tāds niķis, ka visur grib saskatīt kaut ko sliktu vai nepareizu. Kāds kaut ko izdomā, uztaisa – uzreiz kādam vajag pateikt kaut ko sliktu. Ir jācenšas savaldīties un paklusēt.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti