Un kā gan nepriecāties? – pirms dažiem gadiem, savā astoņdesmitgadē, Ģirts aicinājumam tikties jubilejas sarunā sev raksturīgajā provokatīvajā stilā vien atjokoja: "Gan jau, gan! – varbūt pēc gadiem 100?" Tas bija periods, ko varētu saukt arī par Jakovļeva publisko klusēšanas laiku, taču tagad Ģirts par sevi ironiski nosmej: "Savos 83 man vēl jāpaspēj sniegt tik daudz interviju, cik iespējams!", nosmaidīdams arī par viņam piedēvēto apzīmējumu "teātra leģenda" – tieši tā aktieris daudzkārt dēvēts arī Latvijas Televīzijas arhīva krājumā, kas sasniedz ap 600 vienību!
"Jau 63 gadus es dzīvoju ar apzīmējumu "elks", "leģenda" un kas tik vēl ne," Ģirts māksloti pompozā ironijā roku paceļ augstā žestā. "Ja sākumā es sevi uzskatīju par tādu nevarīgu aktieri, tad tagad, kad esmu sasniedzis virsotnes, – to apšaubīt būtu naivi un muļķīgi!" savu komentāru noslēdz aktieris, pats apsmiedamies par domu vien viņam veltītos apzīmējumus uztvert nopietni.
Ar vienu aci raudāt, ar otru smiet
Ģirts Jakovļevs ir no tiem lielajiem gariem, kas citiem atklājas cilvēcīgā vienkāršībā un sirsnībā, tāpēc, šķiet, nav cilvēku, kas nevēlētos uzturēties viņa klātbūtnē. Taču tajā pašā laikā viņiem abiem ar Uldi Dumpi, Ģirta tuvāko kolēģi, otru Nacionālā teātra zelta meistaru (kam šogad 80!), piemīt spēja: allaž saglabāt sevi. Tāda vīrišķības pilna patība mīt viņos, kas nemēdz "iztaisīties". Tas, šķiet, būtu pēdējais, kas viņus interesētu.
Tieši otrādi – Ģirts ir no tiem talantiem, kas spēj ar vienu aci raudāt, ar otru smiet.
Vēl gluži nesen – 80. gadu intervijā – jautāts par lomām, ko vēl gribētu nospēlēt, viņš dziļdomīgi atmetis: "Ziniet, es gaidu, kad man piedāvās Hamletu!"
Jakovļeva radošais izjokošanas azarts dzīvo gan fiksētos, gan sen aizmirstos stāstos, par ko aktiera meita, kultūras žurnāliste un muzikoloģe Liene Jakovļeva saka: "Nekad dzīvē neesmu tā smējusies kā bērnībā un agrā jaunībā, īpaši Vecāķu vasaru laikā, kad mēs mazā teātra vasarnīcā dzīvojām kopā ar Ulda Dumpja un Inta Burāna ģimenēm! Arī tagad tētis ir ļoti enerģisks, seko gan kultūras, gan politikas jaunumiem, tomēr agrāk viņa vēlme smieties par sevi un "izāzēt" citus, protams, izpaudās spēcīgāk… Gribētos kādreiz vēl atgriezties tajos laikos!"
Bērnība, Torņakalns
Ģirta bērnības vieta ir Torņakalns. Vienības gatvē ir kāda mājiņa ar dārzu, ko bija cēlis aktiera vecaistēvs. Ģirtu audzināja vecāmāte, mamma ikdienā gāja uz darbu.
Latvijas Televīzijas arhīvs glabā materiālus, kuros Ģirta dēls Reinis intervē savu vecmāmiņu, Ģirta mammu Irmu dēla 50. jubilejas sakarā:
mazais Ģirtiņš esot bijis ļoti paklausīgs, lēns bērns, kas, nosēdināts uz galda, godīgi sēdējis, gaidot, kad viņu atkal nocels lejā.
"Vai tad tev nemaz nav prāta?"
Ģirta mamma, Irmas kundze, stāsta arī, ka nekad neesot dēlu pērusi – vienreiz gan gribējusi, bet Ģirts, piecgadīgs puišelis būdams, viņu pārsteidzis, jautājot: "Vai tad tev nemaz nav prāta?", un – viņa pārdomājusi.
Arī aktieris pats savus bērnus nekad neesot pēris: nevarot iedomāties pacelt roku pret savu bērnu. Taču, klausoties mammas teiktajā un veroties viņas sen neredzētajā sejā, Ģirtam acīs saskrien asaras: "Mamma strādāja Ķuzes fabrikā, es arī tur vairākkārtīgi biju," viņš atceras. "Kādas tik konfektes tur netiku ēdis! Iekšā varēja būt kaut kas gluži vienkāršs, pat necils, bet iepakojamie papīrīši! Cik skaisti un dizainiski noformēti tie bija! Joprojām atceros spožas šokolādes olas, un kas tik viss tur manām bērna acīm nebija, ko redzēt!"
Vecaistēvs – uzņēmējs un tirgošanās
Ģirta tētis strādāja grāmatu tirdzniecības pārvaldē: "Viņš bija kancelejas preču ekspeditors – cilvēks, kas kārtoja sūtījumus pa republiku," stāsta aktieris, atceroties, ka tēvs bijis vīrs ar zelta rokām: "Viņš prata gan koka, gan būvēšanas darbus, nebija lietas, ko viņš nemācētu uztaisīt, – pat ķerru! Jo to visu pie mājas jau vajadzēja," komentē Jakovļevs.
Arī vecaistēvs nekad nemēdzis sēdēt "rokas klēpī salicis" – Torņakalna mājiņa vectēvam bijis tikai tāds pagaidu plāns, viņš gribējis būvēt lielāku, taču karš un okupācija izjaukusi visas ieceres. Taču Ģirts labi atceras vectēva rosīšanos pa dārzu un ceļu uz tirgu, kurā Ģirts bieži devies līdzi: braukuši tirgot ābolus un citas dārzā izaudzētas lietas, kas viņam kā puikam labi padevies: ļoti paticis sarunāties ar pircējiem.
"Skolas gados, ap 10–15, tirgojos Centrāltirgū arī pats, – tēvs audzēja tulpes, es vedu pārdot. Man tur gan citi piedāvājās, ka tirgos, bet es gan negribēju," – aktieris labi sapratis, ka daļa peļņas paliks pie starpniekiem.
Pieaugušā vecumā tirgošanās biznesu turpinājis, braucot ar ķiršiem un upenēm uz Pleskavu. Te Ģirts ātri vien sapazinies ar pārējiem tirgotājiem. Jakovļevs azartiski stāsta, kā blakus viņam reiz tirgojusies kāda tantiņa ar pītiem groziņiem. Ģirtam, veiklam organizatoram, ideja uzreiz bija rokā: viņš pircējiem ieteicis vispirms nopirkt groziņu pie slāvu kundzītes un tad pie viņa paša – ķiršus un upenes, ko ielikt grozā. Pircēji ļāvušies viegli pierunāties, un bizness abiem tirgotājiem gājis no rokas. Lādzīgā tantiņa dienas beigās gluži vai apraudājusies aiz laimes par tādu necerētu pārdošanas veiksmi.
Jakovļevs – miltu krievs
Ģirta ģimene bija ļoti rosīgi cilvēki, daudz strādāja, lai dzīve virzītos uz augšu. Aktieris labi atceras, ka vecaimātei mājās bijuši mazi svariņi ar daudzām mazām atsvaru bumbām, ko viņa izmantoja dažādu garšvielu šķirošanai, ko tirgoja.
Vectēvs tirgojies ne tikai ar dārza labumiem, bet arī ar miltiem: "Viņam Āgenskalna tirgus otrajā balkonā bija miltu stends, un šī iemesla dēļ vectēvs bija iemantojis iesauku "miltu krievs". Redz, cilvēkiem šķita, ka "Jakovļevs" ir krievu uzvārds, bet nav gan!" skaidro aktieris.
"Tas jāsaprot pa zilbēm: "jak" ir vērsis, "ov" – aita un "ļev" – visi zina, ka tā ir lauva. Tā kā tas nav krievu, bet zooloģisks uzvārds."
Teātris, bēgot no matemātikas
Ģirts Jakovļevs beidzis Rīgas 1. vidusskolu, kas "tajos laikos vēl nebija matemātikas skola, tā bija puiku skola, līdzīgi kā 3. vidusskola – meiteņu. Es braucu no Pārdaugavas līdz centram, kāpu no trolejbusa ārā pie Brīvības pieminekļa, kur tam toreiz bija pietura," atceras aktieris. "Skolā mācījos kopā ar Lolitu un Didzi Caukām, Andreju Miglu… Mēs visi kopā spēlējām teātri, jo tur varēja izfīrēties tā, ka mēģinājumu dēļ tikām prom no stundām."
Pēc skolas beigšanas absolvents Jakovļevs bijis nolēmis doties uz kādu tehnisku augstskolu: "Kā vīrietis biju sevi tā iedomājies. Jo mājās gan tētis, gan vectēvs darīja visas tehniskās lietas, ko pie mājas ļoti vajag". Taču, tā kā matemātika pieklibojusi, tad skolas draugs, vēlākais režisors Andrejs Migla pierunājis skatīties teātra virzienā.
Pirmā izvēle bijusi režija, mācījies vienā kursā ar Jāni Streiču, Mihailu Kublinski, Ainu Matīsu, Paulu Putniņu un citiem nākamajiem režisoriem, taču Ģirtam tas neesot īsti padevies: "Dzīvē ir tik daudz negaidītu lietu! Pēc 2. kursa režijā, kur es neko nejēdzu, es tikai spēlēju citu savu draugu režijas gabalos – Putniņa, Streiča ….visiem "pieci", Jakovļevam – "divi"," Jakovļevs ar savu spilgto ironijas zīmuli raksturo režijas studiju gadus, kā likteņa labvēlību tulkodams izcilās aktiermeistarības skolotājas, režisores Veras Baļunas aicinājumu:
"Mazais, vai tu negribi nākt pie manis uz aktieriem?"
Un kāpēc gan ne? Aktiermeistarību izvēlējās arī Jakovļeva skolas biedri, vēlākie Nacionālā teātra kolēģi – brālis un māsa Caukas un Ints Burāns, ceļš nebija jāuzsāk gluži vienam.
Sākums
"Kad mani pieņēma toreizējā Drāmas teātra kadru daļā un mana alga bija 425 rubļi mēnesī, bija arī stipendija – biju bagāts puika,"
atceras Ģirts. "Mani uzreiz iesaistīja Teodora Dreizera "Amerikāņu traģēdijā", kur es spēlēju lifta puiku, un mans aktieriskais uzdevums bija pāris teikumi… Liela cieņa bija pret pieredzējušajiem, piemēram, Osi. Ar savu ļoti mīlēto Alfrēdu Videnieku es biju uz Jūs. Tagad attiecības teātrī ir neformālākas paaudžu starpā…" nosmaida Jakovļevs.
