ĪSUMĀ: 

• Maratona un Dziesmu svētku līdzības.
• Ar ko folklora atšķiras no LSD – latviešu skatuviskajām dejām.
• Cik daudz var īstenot ar aizrautību vien.
• Ko dara "Dandari", un kā tas darbojas.
• Valsts un pašvaldības atbalsts tautas sportam un tautas kultūras ansambļiem.
• Dziesmusvētku ekonomiskais potenciāls.

Dziesmu un deju svētku nedēļā nav tikai koru un deju ansambļu koncerti. Programma un repertuārs ir ļoti plašs – no kokļu ansambļiem, pūtēju orķestriem līdz teātriem, izstādēm, folkloras kopām un kapelām. Svētku piedāvājumā var atrast gandrīz katrai gaumei atbilstošu pasākumu. Dziesmu svētku nedēļa daudziem iekšēji rezonē ar maratona cienīgām sajutām – jāapmeklē daudz pasākumu, dalībniekiem garas mēģinājumu stundas, apkārt dažādi amatnieku tirdziņi, noslēguma koncerti arī nav tie īsākie. Izturība nepieciešama ikvienam svētku norisē iesaistītajam. Tajā pašā laikā jau 17 gadus norisinās īstais Rīgas maratons, kam dalībnieki gatavojas tieši tāpat kā svētkiem, un kādai daļai latviešu maratona skriešana ir tikpat svēts notikums kā citai – Dziesmu un deju svētki.

Aigars Nords uzskata, ka visi esam bijuši ierauti Dziesmu svētku tīklos. Pats Dziesmu svētkos piedalās jau no skolas laikiem, kad spēlējis kopā ar orķestri, dziedājis ar zēnu kori, kā arī bijis līdzdziedātajs sadziedāšanās vakarā pēc noslēguma koncerta. Šobrīd uzsver, ka Mežaparka estrādes jaunais veidols pats par sevi ļoti aicina ievīties Dziesmu svētku tīklu vijā Mežaparkā.

Inga Holsta, lai gan nav piedalījusies īstajā maratonā, tam līdzīgas sajūtas piedzīvo gan aktīvajā "Dandaru" ikdienā, kur kolektīvs darbojas gandrīz katru nedēļu vairākos pasākumos, gan spēlējot un gatavojoties gaidāmajam Dziesmu svētku kapelu maratonam [Esplanādē, Vērmanes dārzā], kas ilgs veselu dienu.

Dziesmu un deju svētki kā daļa no maratona un otrādi

Jānis Daugavietis: Aigar, kā tev šķiet, vai Dziesmu svētki ir lielākais masu pasākums Latvijā?

Aigars Nords: Ja ņem vērā tādu pasākumu, kas vieno visu tautu un notiek reizi piecos gados, tad Dziesmu svētki noteikti ir tāds pamatīgākais, redzamākais un nozīmīgākais pasākums. Iespējams, ka var atrast kādu rokkoncertu vai vēl kaut ko, tikpat labi Rīgas maratons arī ir pulcējis 40 000 dalībnieku, bet

domāju, ka šie svētki ir ļoti īpaši ne tikai ar dalībniekiem, bet arī ar skatītājiem un visu procesu, kā svētki tiek īstenoti.

Inga, vai mandolīna ir Dziesmu svētku instruments?

Inga Holsta:  Jā, noteikti folkloras dienā būs mandolīnas, ne tikai viena vien. Ir tādi mandolīnu orķestri, agrāk ļoti daudz Rīgā tika spēlētas mandolīnas kopā. Šobrīd arī ir folkloras kopa "Tarkšķi", kur spēlē padsmit mandolīnas, man šķiet. "Dandaros" mēs spēlējam trīs līdz četras mandolīnas, tā ka mandolīna ir topa instruments.

Man vairāk, bez šaubām, asociējas ar…

Inga Holsta: Ar Itāliju, Portugāli, Dienvidiem?

Jā, bet vairāk ar kantri. Varbūt es jaucu instrumentus?

Inga Holsta:  Nē, nē, kantri tā arī ir mandolīna, bet tā ir "bluegrass" mandolīna, bišķiņ atšķiras gan izskats, gan skanējums ir nedaudz cits.

Nolasīšu vienu teikumu par kolektīvu, ko tu veido, "Dandariem": "Dandarus" astoņdesmitajā gadā izveidoja horeogrāfs Ernests Spīčs ar mērķi saglabāt un popularizēt latviešu etnogrāfiskās un folkloras dejas. Es jau sākumā minēju mandolīnu, ir cimbole un vēl citi instrumenti, tātad jūs neesat tikai deju grupa. Kā jūs darbojaties?

Inga Holsta: Jā, mēs neesam tikai deju grupa, lai gan sevi pozicionējam kā folkloras deju kopu "Dandari".

Mēs gan dejojam, gan spēlējam mūzikas instrumentus, daždažādākos, lai dejotājiem būtu dzīvā mūzika, kas, manuprāt, ir vissvarīgākais dejai – šī mijiedarbība starp muzikantiem un dejotājiem.

Mēs arī dziedam. Cenšamies no visa nedaudz izdarīt.

Ir viegli dejot un dziedāt vienlaikus?

Inga Holsta: Nav! Daudzi domā – o, rotaļas, tās ir bērnu spēles! Taču, ja tiešām tā kārtīgi lēkā polku un dziedi, pēc pieciem pantiņiem visi pūš un elš. Mēs mazāk, citi vairāk.

Aigar, bieži gadās maratona skrējēji dziedātāji, domāju tādos tautas skrējienos? 

Aigars Nords:  (smejas) Vispār pie sevis Rīgā mēs esam centušies Dziesmu un deju svētku motīvus ienest iekšā. Man pašam vienmēr ir licies, ka tā ir tāda viena mūsu kultūras sastāvdaļa, ko vajadzētu parādīt, īpaši ārvalstniekiem. Tāpēc mums ir bijis, laikam tas bija pirmoreiz 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, taisījām kultūras goda sardzi pie Brīvības pieminekļa. Tur bija vairāki simti dziedātāji un dejotāji, kas apdzied garām skrienošos, kas principā skrien cauri tai dalībnieku jūrai. Pēc tam mēs viņu esam izvērtuši vēl plašāk un plašāk, tagad, manuprāt, tā ir neatņemama sastāvdaļa maratonam.

Kā ar tiem skrējējiem – ir tādi, kas dzied skrienot? Vai skrien tautastērpos, piemēram?

Aigars Nords: Mums bija viens interesants gadījums, kad Latvijas armijnieki, tā, man liekas, bija desmit kilometru distance, viņi tādā vienā ritmā skrēja un visu trasi dziedāja. Tā bija tāda atrakcija, uz ko visi pavilkās – gan paši skrējēji, gan skatītāji. Tā ka gadījumi tādi ir, jā. Taču piekrītu Ingai, ka skriet un dziedāt nav vienkāršākā nodarbe.

Tikko iedomājos, kad notiek lielais Dziesmusvētku gājiens un arī orķestri iet, bieži vien visiem nākas paskriet, nedrīkst jau apstāties. Vai ir nācies ar orķestri skriet un spēlēt?

Aigars Nords: Nē, nav tāda pieredze bijusi.

Kas ir tavs instruments, vai bija?

Aigars Nords: Saksofons. Ir joprojām.

Lielais, mazais? Nezinu, kā vēl viņus dala.

Aigars Nords:  (smejas) Tas tik tiešām pasaka, ka tu neko nesaproti no saksofoniem. Ir soprāns, alts, tenors, baritons. Pamatā man ir bijis alts, bet es spēlēju arī diezgan daudz tenoru. Meita man spēlē soprānu, tāpēc tagad esmu spiests spēlēt arī to.

Inga, vai kāds no "Dandaru" ierakstiem, – jo zinu, ka "Dandari" ir arī ierakstījuši albumus, – kāda no dziesmām, ierakstiem ir atskaņota Deju svētku lielajā uzvedumā? 

Inga Holsta: Vēl nav. Ir iespējas izvēlēties. Mums ir tā, ka šiem ierakstiem nav štata spēles vai tonalitāšu maiņas. Kā mēs sākam spēlēt, tā mēs arī spēlējam. Protams, arī ar kaut kādām aranžijām un improvizācijām. Mums ir gan daudzpāru dejas, gan pāru dejas.

Kādā veidā "Dandari" piedalās Dziesmu svētku procesā un arī pašos svētkos?

Inga Holsta: Parasti folklorai ir viena diena, folkloras diena – sestdiena. Tad šogad mums ir, ja neskaita gājienu, vēl divi ļoti nozīmīgi pasākumi. Mēs piedalāmies tautas mūzikas koncertā kopā ar "Iļģiem" un piedalāmies arī kapelu maratonā pirmo gadu. Es pagājušajos Dziesmu svētkos tur biju, un man ļoti patika, sapratu, ka mūsu muzikanti ir tik spēcīgi, ka mēs arī vēlamies piedalīties šajā brīnišķīgajā notikumā.

Sarežģītā terminoloģija jeb kas ir kas?

Man uzreiz atkal terminoloģisks jautājums, kas ir kapela? Ar ko tā atšķiras, piemēram, no šlāgergrupas, ko mēs nosacīti labi zinām? 

Inga Holsta: Tā varētu arī būt šlāgergrupa, tieši šajā kapelu maratonā būs tautas mūzikas spēlmaņi, kas spēlē mūziku, pie kuras var dejot. Mums ir polka, valsis, eilenders, viņu var arī dziedāt, varbūt ziņģes, tā es to definētu.

Aigaram arī ir zināma pieredze, neteiktu, ka ar šlāgergrupu, kantri varbūt, "Apvedceļš". Aigars ir spēlējis "Apvedceļā" savulaik.

Aigars Nords: Jā, bija tāds laiks.

Vai tajā laikā "Apvedceļš" Dziesmu svētku procesā bija iesaistīts?

Aigars Nords: Nē, pilnīgi noteikti nē. Tad, kad es vēl spēlēju "Apvedceļā", tas bija pats, pats sākums. Tā vēl bija studentu grupa, kas tepat, šīs ēkas [LU Ekonomikas un vadības fakultāte] ietvaros tapa, "Krūms un eži" viņa saucās tajā laikā. Jānis Krūmiņš, kas ir tagadējais "Apvedceļa" līderis, tad no viņa uzvārda tika attapināts "Krūms un eži", un mēs spēlējām studentu ballēs. Pēc tam, kad "Apvedceļš" kļuva nopietnāks, tika izdots pirmais albums, kurā es joprojām spēlēju saksofonu. Mani izmeta par mēģinājumu neapmeklēšanu (smejas), jo "Apvedceļš" jau gāja tajā virzienā, ka viņi daudz spēlē pa ballītēm un tamlīdzīgi. Starp citu, tu pameti labu ideju, varbūt, ka nākotnē ir Dziesmu svētku repertuārs jāpapildina arī ar šlāgergrupām, ne tikai ar klasisku kordziedāšanu vai dejām.

Iespējams, tajā virzienā jau kaut kas notiek – ir ļoti daudz pasākumu Dziesmu svētkos, piemēram, šis kapelu vakars…

Inga Holsta: Maratons, maratons! No rīta līdz vakaram, no vienpadsmitiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, uz divām skatuvēm viss darbosies. Varēs uzdancot.

Te atkal jājautā par terminoloģiju – ir tautas dejas, ir skatuviskās dejas, kādas vēl?

Inga Holsta: Jā, tur ir tik daudz lauzti šķēpi.

Vienā brīdī bija tāds termins "latviešu skatuviskās dejas" – LSD, man ļoti patika šis nosaukums, jo tomēr tautas dejas un folklora, danči, tradicionālās dejas, manuprāt, ir kaut kas cits

– kaut kas tāds, ko mēs vairāk darām, kur ņemts tas materiāls arhīvos un tādā veidā atjaunots. Vai arī no folkloras kopām skatīts. Taču tas, kas uz abām [Dziesmu svētku] skatuvēm, tur, man liekas, ir ļoti daudz visa kā cita.

Pamatā jau izskatās, ka diezgan latviski tie Deju svētki. Teiksim, uzvedumi Daugavas stadionā: visi tautastērpos, stilizētos gan, skan folks, postfolks, un viņi danco pie šiem gabaliem. No malas cilvēkam jau grūti saprast, kur folklora, tradicionālā, autentiskā…

Inga Holsta: Būtu ļoti vērtīgi aiziet uz šo folkloras dienu paskatīties un salīdzināt, kāds izskatās šis lielais uzvedums un kas ir tā folklora.

Man liekas, ka, ja tā ir tautas deja, vajadzētu būt tā, ka arī cilvēki no malas var iesaistīties un piedalīties.

Piemēram, kordziedāšanā arī ir dziesmas, ko varētu visi nodziedāt, bet tiem lieliem uzvedumiem, man liekas, ka būtu ļoti grūti kādam pielēkt klāt un iesaistīties. Varbūt vienīgais tāds uzvedums bija "Līgo danči", tur ir tāds danču popūrijs uztaisīts, to varētu mēģināt nolēkt – "Cūka driķos", "Pankūkas", kaut ko tādu.

Novecojam un dejojam

Pieļauju, ka jūs neesat speciālisti jomā, par ko es jautāšu, bet tomēr. Pēdējos trijos, četros Dziesmu svētkos vairāk par koristiem ir dejotāju. Piemēram, šajos Dziesmu svētkos būs divreiz vairāk tautas deju ansambļu nekā koru. Deju ansambļu cilvēku skaits ir mazāks. Koristi pret dejotājiem – tik liela tā proporcija nav, bet jebkurā gadījumā pēdējos Dziesmu svētkos dejotāju ir vairāk nekā dziedātāju, mūsu it kā dziedātāju tautā. Aigar, kā tev šķiet, kāpēc tas tā varētu būt?

Aigars Nords: Interesants novērojums, un ļoti labs jautājums. Patiesībā pirmo reizi dzirdu tādu statistiku. Mēģinu tagad uzreiz apjaust, ko tas varētu nozīmēt vai nenozīmēt, bet es atteikšos spriest. Man pašam personīgi vienmēr tuvāki ir likušies Dziesmu svētki, negribu nevienu dejotāju apvainot, bet es viņus saucu par Dziesmu, nevis Dziesmu un deju svētkiem. Kāpēc dejotāju vairāk, nezinu, varbūt līdz šim Daugavas stadions bija lielāks, estrāde bija mazāka. Ar jauno estrādi teorētiski vajadzētu arī dziedātajiem būt vairāk.

Inga, kādas tavas versijas?

Inga Holsta: Jā, līdzīgi, es tiešām nezinu, kāpēc. Man pašai vairāk kā dejotajai deja rada lielāku prieku, varbūt vienkārši priekpilnāka nodarbe. Dejošana arī uzlabo veselību, iespējams, tas, arī lielā saliedēšanās kolektīvā. Viņiem [dejotājiem] arī ir ieraksti, ar tiem var dejot, bet korī vajag visas balsis mācīties, kopā sadziedāties, vajag diriģentu, varbūt tāpēc, nezinu. Man tas dejas prieks.

Domāju, ka viens no iemesliem ir tas, ka mēs kā sabiedrība novecojam un arvien atbildīgāka viena daļa no mums domā par sevi, savu veselību. Pusmūža un vecāki cilvēki droši vien izvēlas dejošanu fiziskās aktivitātes dēļ. Tāda stipra tendence ir.

Rokzvaiznes režīms jeb ko ziedojam un ieguldām

Ko "Dandari" dara piecus gadu starp Dziesmu un deju svētkiem, ja mēs vispār ņemam svētkus kā atskaiti?

Inga Holsta: Mums Dziesmu svētki ir viens pasākums gadā, tas nav mūsu piecgades pasākums, protams, viņš ir ļoti būtisks, bet mēs katru gadu piedalāmies visās gadskārtu ieražās – Jāņi, Lieldienas, ziemas saulgrieži, visi tiek svinēti Rīgā vai kaut kur ārpus Rīgas, kur mūs uzaicina. Ir arī festivāli – folkloras festivāls "Baltica", kas bija pagājušogad, ārvalstu festivāli Francijā, Igaunijā, Lietuvā, visur, kur aicina, mēs braucam. Organizējam danču vakarus gan Rīgā, gan ārpus Rīgas. Tā ka mums šobrīd ir ļoti aktīvs periods visu laiku arī bez Dziesmu svētkiem.

Cik apmēram jums ir pasākumu nedēļā vai mēnesī?

Inga Holsta: Šajā gadā, pēc kovida, varbūt bija bišķi mazāk, bet šogad viens līdz divi pasākumi nedēļā, bez diviem mēģinājumiem. Tas tiešam ir ļoti daudz.

Tas izskatās pēc otrā darba. Tev šis varbūt ir pamatdarbs, bet pārējiem droši vien tas nav pamatdarbs?

Inga Holsta: Tāpēc sastāvs tāds, tie, kas tiek uz pasākumiem, tie tiek, ja neviens netiek, mēs pasākumu atsakām, atceļam, bet parasti vismaz kāds tiek un tad kaut vai mazā sastāvā dodamies.

Kā tu teiktu, ja mēs mēģinātu aprēķināt ieguldījumu, ko katrs tavs dalībnieks iegulda finansiāli un ko valsts, pašvaldība iegulda "Dandaros" apmēram, proporcionāli?

Inga Holsta: Oi, kas par jautājumu! Tā proporcija… Cilvēki nāk un atdod savu brīvo laiku, savus vakarus. Man ļoti patika, kā vienai meitenei vīrs teica: tāds rokzvaigznes režīms – mājās tevi vispār neredzu, no viena pasākuma uz nākamo. Cilvēki tiešām dod savas sestdienas, svētdienas, savus brīvos vakarus. Savukārt par finansiālām lietam... nemāku spriest, vairāk tas ir laika jautājums – vai mēs tiekam vai netiekam.

Labi, ja es jautātu tā: kas notiktu, ja valsts un pašvaldība jums neko nedotu, nekādu naudu?

Inga Holsta: Domāju, tāpat viss notiktu, mēs tāpat darbotos un kustētos.

Nespēju iztēloties savu dzīvi bez "Dandariem", ja mēs tā vispārīgi runājam. Tas nav tikai naudas jautājums, tas ir dzīvesveids, tie ir draugi.

Latvieši – ne tikai dziedātāji, bet arī skrējēji

Aigar, kā pagāja Rīgas maratons? Es neesmu joprojām piedalījies…

Aigars Nords: Pagāja brīnišķīgi. Šis bija laikam pirmais gads kopš 2020. gada, kad varējām notikt ar pilnu krūti, jo pat pagājušogad, kad pasākumi bija atļauti, reāli ierobežojumus atcēla mēnesi pirms Rīgas maratona, attiecīgi tas arīneskaitās. Šogad viss bija tā kā esam pieraduši to redzēt  - ar daudz atbalstītājiem, daudz skrējējiem, sākot no pašiem mazākajiem līdz elites skrējējiem. Galu galā, tas mums bija ģenerālmēģinājums pasaules skriešanas čempionātam, kas būs Rīgā rudenī, ko arī mēs taisām. Bija uz ļoti pozitīvas nots.

Cik bija dalībnieku?

Aigars Nords: Mums šogad bija laikam gandrīz 24 000.

Tas man, protams, izklausās ļoti daudz, bet salīdzinot ar pasaules, Eiropas maratoniem, cik tas ir?

Aigars Nords: Tas joprojām ir ļoti daudz. Mums, protams, jāskatās, ir pasākumi, kā, pieņemsim, Ņujorkas maratons, kurā skrien tikai vienu distanci – maratonu, un tur skrien 40 000, bet Ņujorka ir Ņujorka. Ja paskatāmies Baltijas kontekstā vai Skandināvijā, Viļņā, Tallinā, kurās arī ir daudz dažādu distanču vienā pasākumā, tie ir mazāki notikumi. Domāju, mēs būtu vieni no lielākajiem Centrālās, Ziemeļeiropas lielo pilsētu skriešanas notikumiem.

Kā mainās dalībnieku statistika pa gadiem?

Aigars Nords: Kopumā jāsaka, ka mums bija liels uzrāviens pirms kovida un kara. Protams, kovids un karš sportam nodarīja milzu postu, par to nav runa. Daudziem nolaidās rokas, neko nedarīja pa šiem gadiem un aizmirsa, kā tas ir skriet. Lai gan mēs viņus kustinājām ar virtuālo skriešanas klubu, bija tāds uztaisīts, bet varēja just, ka cilvēki bišķi atslābst. Tagad tas viss atkal nāk atpakaļ. Pirms kovida un pirms kara bija rekordliels skaits, gandrīz 40 000 dalībnieku, 5000 ārvalstu dalībnieku tai skaitā, nerunājot par līdzjutējiem. Es gribētu domāt, ka ar šo gadu, sākās tāds ceļš uz atgriešanos. Ar to, ka mums būs pasaules čempionāts, tas arī vēl papildu stimulu iedod.

Protams, domāju par maratona skriešanu, piedalīšanos maratonā līdzībās ar dalību Dziesmu svētkos, korī, tautu deju ansamblī vai kādā citā mazākā, lielākā kolektīvā. Ko tu teiktu, kas motivē cilvēkus skriet maratonu, piedalīties maratona svētkos?

Aigars Nords: Kaut kādā ziņā, domāju ir baigā līdzība starp Dziesmu svētkiem un maratonu, jo skriet kopā – vai tā būtu jūdze vai piecu kilometru, mazākās distances, – tas iedod īpašu kopības sajūtu. Tāpēc man vienmēr ir licies, es arī savējiem saku, ka

latvieši ir sapratuši, ka viņi ir ne tikai dziedātāju tauta, bet arī skrējēju tauta. Jo tajā brīdī, kad Akmens tiltā uzskrien augšā tā milzu jūra ar cilvēkiem – tur ir baigā kopības sajūta.

To arī tu dari brīvajā laikā, daži to dara veselības pēc, daži šīs kopības sajūtas pēc, dažiem, kā man pašam, tā ir rutīna, izskriet, galvu pavēdināt, padomāt vienatnē, tas ir laiks bez bērniem, bez apkārtējiem, kad tu vari paštukot kaut ko. Tā ka katram sava motivācija, bet beigās tas vienojošais elements, kas ir tādā lielā masu skrējienā, tur ir kaut kas interesants, maģisks, narkotisks.

Ja mēs domājam par to skriešanu kopā, mēs droši vien varam arī ieraudzīt, ka tas notiek dažādos mērogos, ka skrien  visi šie 20 000 – 40 000, bet mēs varam arī smalkāk skatīties un noteikti ieraugām – tur skrien darba kolektīvs, tur skrien "Dandari", varbūt ģimene, pāris, protams, arī vientuļie vilki...

Aigars Nords: Jā, tās grupas, kas veidojās, ir superdažādas. Prieks vienmēr bijis redzēt, taisām jau 17 gadus šo pasākumu, ka tajā un tajā gadā mamma noskrēja ar tādu un tādu mazuli ratos. Kaut vai mana dzīves biedre ar meitu ratos noskrēja 2014. gadā, tagad meita skrien jūdzes un bērnu skrējienos piedalās. Tādu stāstu man ir ārkārtīgi daudz, kur tu sāc no pašas mazākās distances un beigās kļūsti par ultramaratonistu, kas braukā pa visu pasauli un meklē, kur vēl izskrieties.

Inga, kādam ideālam jūs tuvojaties, spēlējot, izpildot un dejojot tradicionālo deju, kas ir tas ideāls?

Inga Holsta: Ideāls katram ir savs. Man ideālais "dandars" ir tāds, kurš prot gan dziedāt, gan dejot, gan spēlēt vismaz vienu mūzikas instrumentu; ja ir kāds pasākums vai notikums, viņš ir spējīgs just, ko tur vajag, – novadīt kādu rotaļu vai deju, vai iesākt dziesmas. Nevajag obligāti būt galvenajam, bet jājūt, ko tajā situācijā no tevis prasa un kāds arī pats gribi būt tajā brīdī.

Kāpēc tieši tradicionālā mūzika un dejas, jo ir taču visādas mūzikas, kāpēc tieši šādu ideālu izvēlējāties? Ko tas tev nozīmē?

Inga Holsta: Man "Dandari" tika iedoti mantojumā, savā ziņā man kaut kas bija jāturpina, jo "Dandaros" ir tāds sava veida uzstādījums, ka mēs izpildām tikai Latvijā pierakstītu tradicionālo mūziku un arī dejas. Mēs skatāmies arī citur, lai būtu ko salīdzināt, bet cenšamies tieši tās dziesmas, dejas un rotaļas vairāk popularizēt. Kā Ernests to bija iesācis ar folkloras deju popularizēšanu un saglabāšanu, mēs tā arī turpinām.

Atgriezīsimies pie naudas, jau jautāju par "Dandariem", tagad Aigaram, – kā valsts atbalsta Rīgas maratonu finansiāli, un  pašvaldība droši vien arī, ja atbalsta?

Aigars Nords: Es arī domāju, ka tautas sports ir spējīgs pašorganizēties, tāpēc viņš saucas tautas sports. Valsts atbalsts mums šogad ir nulle, bet pašvaldība gan ir vēsturiski atbalstījusi. Rīgas dome mums ir ļoti labs partneris, jau gadiem viņi mums ļoti palīdz, īpaši, kas attiecās uz lielo izmaksu nosegšanu, kas saistītas ar pilsētu, kaut vai policijas rēķini. Vienmēr esmu uzskatījis, ka tautas sports ir spējīgs piesaistīt privātos sponsorus, bet tur, kur valsts var nākt iekšā, kur pašvaldība var nākt un palīdzēt, – ir īstenot kaut kādus savus mērķus. Piemēram, ievilkt daudz vairāk bērnu iekšā. Mēs tagad, šogad par savu kabatu "velkam" mazos, viņi visi skrien par velti, bērnu dienā vai skolēni skrien par pavisam simbolisku samaksu – 2 eiro. Vēl valsts var nākt, palīdzot pacelt lielākā, starptautiskā līmenī, jau organizējot kā lielus mačus. Mums, piemēram, valsts nāk palīgā pasaules skriešanas čempionāta rīkošanā, nosedzot starptautisko licenču izmaksas un tamlīdzīgi. Domāju, ka nozīmīgam atbalstam tautas sportam ir jābūt, bet tas arī ar tautas sportu vienmēr ir bijis interesanti, neesmu zinājis un nepazīstu nevienu politiķi, kurš neteiktu, ka tautas sports ir prioritāte numur viens, bet brīdī, kad nonāk līdz reālam atbalstam, darīšanai, tad tas viss tur arī beidzas.

Magnēti, kas velk

Inga, kā jums ir ar ieņēmumiem ikdienā, jo minēji – jūs piedalāties, uzstājaties daudzos dažādos pasākumos, gandrīz divreiz nedēļā, kas tie ir par pasākumiem, vai tādi, kas nes arī peļņu?

Inga Holsta: Peļņu īsti ne. Ir arī ienākumi, bet ir arī daudz labdarības pasākumu. Mēģinām to balansu noturēt, ka mēs piedalāmies dažādos pasākumos, arī tādos, kur aizbraucam un ar prieku uzspēlējam, bet, protams, ceļa izmaksas – degviela, tērpu atjaunošana, jauni instrumenti, viss, viss ir nepieciešams, arī honorāri muzikantiem; kad tik bieži nākas darboties, tad arī kaut kas pienāk klāt.

Kas ir publika un auditorija jūsu pasākumos?

Inga Holsta: Ļoti dažādi. Atkarīgs no pasākuma. Sākot no bērniem, bērni ar ģimenēm, protams, kam ļoti patīk rotaļas  un vieglāki danči, bet  arī, pieņemsim, tikko bija Lūznavas kadriļu balle, kur satikās jau ļoti zinoši dejotāji, un mēs viņiem spēlējām; tās dejas, kas ir jāspēlē vai mācam šīs dejas, ārvalstu festivālos, piemēram.

Vai jūs strādājat ar tūristiem?

Inga Holsta: Jā, mēs strādājam arī ar tūristiem. Ko tur liegties, nav vērts..

Kā tas notiek?

Inga Holsta: Kāda tūrisma firma uzaicina, esam arī Brīvdabas muzejā vairākus gadus darbojušies, vienreiz mūs pat viena lietuviešu kompānija uzaicināja, kas bija ļoti interesanti, tādā veidā arī tas notiek. Ap Jāņiem tas ir vairāk, pārējā gadā nedaudz mazāk.

Aigar, kā tev šķiet, ir jēga runāt un domāt par tūristu piesaistīšanu, stāstot viņiem par Dziesmu svētkiem, par pasākumiem, kas šajā nedēļā notiek, šoreiz tās būs desmit dienas. Vai ir jēga?

Aigars Nords: O, jā!

Domāju, ka pasākumi kā tādi spēj ģenerēt milzu tūristu plūsmu uz Rīgu. Tie ir tie magnēti, kas pievelk, vēl viens papildu stimuls, kāpēc kādam būtu uz šejieni jābrauc

– vienalga vai tie būtu Dziesmu svētki vai hokeja čempionāts, vai "Rimi Rīgas maratons" vai pasaules skriešanas čempionāts, vai "Positivus". Domāju, ir jābūt jebkurā sevi cienošā Eiropas galvaspilsētā virknei šādu pasākumu visas sezonas garumā; ne tikai visas sezonas garumā, arī ārpus tipiskās tūristu sezonas, kas velk iekšā cilvēkus, jo savādāk te ir garlaicīgi, te nav ko darīt.

Kā tev šķiet, Aigar, no malas vairāk vai mazāk raugoties, cik labi ir izmantots Dziesmusvētku ekonomiskais potenciāls?

Aigars Nords: Man liekas, viņš ir ļoti labi pašorganizējies, ka mums ir tik kapitāli liela, kaut vai ārvalstu latviešu komūna, ka nepalaiž garām iespēju atbraukt reizi piecos gados uz šejieni. Cits jautājums ir, ka,

manuprāt, būtu Dziesmu svētki jārīko biežāk. Tā ir kapitāla eksporta prece, kāpēc lai mēs to nedarītu biežāk? Kāpēc reizi piecos gados, kāpēc ir tik ilgi jāgaida! Kāpēc?

Un arī pa pieciem gadiem, tas cits jautājums, bet organizatori aizmirst, kā organizēt, cilvēki nomainās, sponsori nomainās. Tas, manuprāt, ir šausmīgi grūti. Es noteikti taisītu biežāk, olimpiskās spēles notiek reizi divos gados. Domāju, ka tas uzlabotu gan pārdošanas, tūrisma piesaistes potenciālu, darbu ar sponsoriem, komandu noturēt utt., tā būtu pilnīgi cita jauda.

Inga, kas ir lielākie regulārie svētki vai festivāli, ko "Dandari" gaida un piedalās?

Inga Holsta: Regulārie svētki būs "Baltica" folkloras festivāls, kas reizi trīs gados notiek Latvijā, tas ir mums tāds svarīgais pasākums. Noteikti Jāņi, tas ir brīnišķīgākais [laiks]. Sanāk principā visu to nedēļu ielīgot Jāņus, gan Rīgā, gan citur, un arī pašiem nosvinēt to divdesmit trešo datumu, ļoti bieži divdesmit trešajā mēs katrs izklīstam pa savām ģimenēm, saviem bariņiem, tā skaisti nosvinam. "Dandaru" dzimšanas diena, ko svinam, kad "Dandari" tika dibināti, 14. novembrī, vienalga vai tā ir pirmdiena vai svētdiena – mēs vienmēr nosvinam savu dzimšanas dienu!

Aigar, kā tev šķiet, kas ir labāki maratonisti – dziedātāji vai dejotāji?

Aigars Nords: Piedod, neatbildēšu uz šo jautājumu, mēs viņus visus mīlam.

Inga, tu esi mēģinājusi maratonu?

Inga Holsta: Maratonu ne, bet ir tāda Ģikšu danču nakts, kas ir kā maratons, tu sāc septiņos vakarā un beidz sešos no rīta, un centies dejas neizlaist un, ja tā paskaitītu tos soļus, ticu, ka tas maratons… nu, padsmit kilometri savāktos mierīgi.

Kā jums šķiet, latvietis var iztikt bez Dziesmu svētkiem?

Inga Holsta: Kā kurš.

Īsts latvietis.

Inga Holsta: Domāju, ka īsts latvietis nevar – vai nu viņš sēž mājās un skatās TV ekrānā, vai piedalās pats, vai viņam kāds no ģimenes piedalās. Tas tomēr ir ļoti būtisks un centrāls notikums.

Aigars Nords: Tas būtu tas pats, kas prasīt, vai īsts latvietis var iztikt bez Rīgas vai latviešu valodas. Dziesmu svētki – mēs esam tā ar viņiem saauguši, tā ir tāda neizbēgam parādība. 

Ir tas slavenais teiciens: divas lietas, no kā tu dzīvē nevari izbēgt – no nodokļiem un no nāves. Latvietim tās ir trīs, – plus vēl Dziesmu svētki.

Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Kultūras centru.