ĪSUMĀ:
- Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošajai pētniecei, etnoloģei Anetei Karlsonei vaicājam, kas īsti slēpjas zem jēdziena "tautastērps".
- Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena stāsta par skates norisi.
- Neiztrūkstošā skates dalībniece, vairāku tautastērpu skašu laureāte, tautas daiļamata meistare Maija Kulakova neslēpj, ka ik svētkus viņa darina jaunu tērpu.
- Izstādes "Mēs" mākslinieciskās koncepcijas autors Mārtiņš Heimrāts ir gatavs piepildīt 900 kvadrātmetru plašu telpu, kurā starp atlasītajiem darbiem būs arī tautas lietišķās mākslas studiju "Zīle" un "Ceplis" darinājumi.
- "Zīles" vadītājs – kalējs Jānis Pūce – atklāj noslēpumu, kāpēc nedrīkst sist pa tukšu kalēja laktu.
- Teātra zinātniece Ieva Struka neslēpj, ka sava tautastērpa darināšanu var salīdzināt ar pasaules radīšanu.
Avots, skola, darītāji
No 1. līdz 30. jūlijam Sporta ielā 2 būs skatāma tautas lietišķās mākslas izstāde "Mēs". Tās mākslinieciskās koncepcijas autors ir tekstilmākslinieks, interjera dizainers Mārtiņš Heimrāts, kurš gatavs piepildīt 900 kvadrātmetru plašu telpu.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kas īsti ir šie "Mēs"?
Mārtiņš Heimrāts: Tas ietver ļoti daudz ko – gan amatniekus, gan dziedātājus, gan visus Latvijas iedzīvotājus. Sporta ielā 2 ir viens liels, 900 kvadrātmetru liels un pilnīgi tukšs angārs, un to piepildīt būs liels izaicinājums.
Kādi bija galvenie atlases principi? Kāda ir jūsu vīzija – ko vēlaties parādīt, ko vēlaties pateikt?
Koncepcijas pamatā ir telpas dalījums četrās daļās. Pirmā daļa ir "Avots". Tas skaidrais avots, no kura mēs smeļam ierosmes amatniecībai, tradīcijām. Apzinoties to, cik svarīgi ir šīs tradīcijas caur skolām un studijām nodot tālāk, nākošā sadaļa ir "Skola". Trešā nodaļa ir "Darītāji" – tur būs uzsvars tieši uz mūsu izcilajām studijām: izcilajiem meistariem, dizaineriem, amatniekiem. Ceturtajā nodaļā uzsvars uz pašiem darbiem: katrā amatniecības jomā ir īpaši žanri, ar kuriem varam lepoties – piemēram, audumos tās ir šatiera segas, rozīšu segas, jostiņu segas. Keramikā – melnā keramika, Latgales svečturi. Ekspozīcijā acīmredzot nevarēsim izvietot visu, ko esam atlasījuši, tāpēc apkārt šai ekspozīcijai būs segu un lakatu ekspozīcija. Ir vēl piektā daļa – tā gan nav izstāde, bet semināru un amatu demonstrēšanas diskusiju telpa, arī neliela bibliotēka.
Kādus darbus mēs varēsim skatīt izstādē "Mēs"?
Ja minam materiālus, tad tie būs audumi, keramika, metāls, rotas, koks. Katrs no šiem materiāliem izpaužas vēl daudzos un dažādos blakus žanros. Meklējot ierosmi šīs izstādes koncepcijas izstrādei, tīmeklī atradu divas interesantas runas, kas mani ļoti iespaidoja. Viena bija Edvarta Virzas uzruna latviešu amatniekiem Aizputes zemnieku svētkos 30. gadu beigās, un Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Latvijas Amatniecības kameras 65 gadu jubilejā, un abās šajās runās pausti amatniecībai ļoti nozīmīgi formulējumi.
Kalējs Jānis Pūce: Pats galvenais ir gribasspēks un pacietība
Parasti, dzirdot jēdzienu "tautas lietišķā māksla", prātā nāk audējas un grozu pinēji, cimdu darinātāji un keramiķi. Bet mums ir arī pašiem savi kalēji! Viens no viņiem ir Jānis Pūce, kurš vada Tautas lietišķās mākslas studiju "Zīle", kas mitinās Iļģuciema Kultūras centra paspārnē.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kalējs – tas 21. gadsimtā skan kā īstena eksotika. Cik Latvijā ir daudz šāda amata meistaru?
Jānis Pūce: Ir, ir. Ir gan jaunieši, gan cilvēki gados. Galvenais ir gribasspēks un pacietība, pārējais jau nāk ar laiku. Visa sākumā ir ideja. Studijā parasti strādājam ar melno metālu – bet re, tur, vienā kaktiņā, ir stūrītis, kur var pastrādāt ar krāsaino metālu: varu, misiņu. Bet studijas galvenais uzdevums ir melnā metāla kalumi.
Un kas rezultātā top?
Darinām dažādas lietas: sākot no nagliņas un beidzot ar kādu lielāku svečturi, kamīna piederumiem, kāds arī grilu izveido.
Kalēji iet līdzi laikam, nav vairs pakavi...
Tur jābūt savām iemaņām: Kultūras nama smēde nebūs īstā vieta, kur zirgu apkalt…
Vai iepazīstināsiet ar savu studiju?
Vienā stūrī ir ēze ar laktām, āmuriem, un otrā stūrī ir gan plaukti ar materiālu, gan instrumentiem. Sākumā ir iekurināšana, un tad tikai karsē dzelzi un kaļ. Pirmā karsēšana ir bišķiņ ilgāka, kamēr siltums tiek iekšā materiālā, pēc tam process iet diezgan raiti. Galvenais ir sekot līdzi, lai nepārkarsētu.
Metālu patiešām var pārkarsēt?
Jā, var!
Bet jūs taču nevarat darīt tā, kā rīkojamies virtuvē: pieduram pirkstu un saprotam – ahā, gurķus vēl vajag pakarsēt! Kā saprotat, ka ir par karstu?
Kad ir par karstu, to var redzēt: ja dzelzs deg ar dzirkstelēm, materiāls ir sabojāts.
Vai kādreiz esat arī mēģinājis pamuzicēt uz laktas? Ir dažas kompozīcijas, kurās izmantota kalēja lakta – Johanam Štrausam, piemēram, ir "Kalēju polka". Varbūt arī no jums kāds orķestris reiz laktu aizņēmies?
Nē, tādi gadījumi mums nav bijuši. Pieturamies pie tā, ka pa tukšo laktu labāk nevajag sist. Par to ir dažādi stāsti un ticējumi.
Ticējumi ar sliktām beigām?
Jā! (smejas) Bet kā nu kurš ticējums. Viens – ka naudas nebūs, bet ir arī citi. Tas ir riskanti arī no drošības tehnikas viedokļa, jo āmurs pa tukšo no laktas atlec kā tenisa bumbiņa, un tur jau daudz nevajag, lai sev pa pieri trāpītu...
Parasti kalēja arodu saistām ar puišiem un vīriem. Bet vai Latvijā ar šo prasmi saistīta arī kāda dāma?
Savā laikā bija. Mums arī uz studiju nāk dāmas! Ar lielo āmuru gan darbība notiek mazāk. Bet, piemēram, viena dāma bija atnākusi izgatavot piespraužamās adatas savam tautastērpam.
Lai ceplis labi deg!
Iļģuciema Kultūras centrs ir mājvieta arī studijai "Ceplis", kur apskatāmas krietni trauslākas lietas. Te saimnieko Vija Vosa.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Pagrabstāvā jums esot pašiem savs ceplis.
Vija Vosa: Jā, protams, jo kāda gan keramika, ja cepļa nav? Ja cepļa nav, arī keramikas nav. Mūsu ceplis ir simt litru liels, un man tam nav jāstāv klāt: es viņam "pasaku", lai tas naktī nodeg ar tādu un tādu režīmu, un tas arī to izdara. Kad to atveru vaļā pēc divām dienām, tas ir atdzisis. Kad dedzinu, lielākā temperatūra ir 1050 grādu.
Vai amata apgūšanas gribētāju ir daudz?
Studijā esam septiņpadsmit. Žāvēšanai ir plaukti, un dažreiz tie ir tik pilni, ka nav kur vēl kādu darbu ielikt.
Vai arī jūsu studijas dalībnieki piedalās Dziesmu un deju svētkos ar saviem darinājumiem?
Kā gan savādāk! Uz šiem Dziesmu svētkiem atlasīja 75% studijas dalībnieku darbus. Divas kastes.
Un nedod, Dievs, ja kaut kas uzgāžas virsū – jūs taču nevarētu pa nakti kaut ko saglābt...
Nē, tik ātri tas nenotiek! (smejas) It sevišķi, ja ir tādi darbi kā, piemēram, svečturis, kas sastāv no vairāk nekā 20 detaļām. Citreiz man jautā – vai varētu uztaisīt svečturi uz kāzām? Es saku – jā, bet kad tās kāzas? Pēc divām nedēļām. Saku – man vajag divus mēnešus, lai es to dabūtu gatavu, jo žāvēšanas process ir lēns.
Ko vajag novēlēt keramiķiem, gaidot Dziesmu un deju svētkus, gaidot jūsu izstādi?
Lai ceplis labi deg!
Tautastērps kā kultūras identitātes simbols
5. jūlija vakarā "Hanzas peronā" norisināsies latviešu tautastērpu skate "Mēnesnīcā". Pirms tam neklātienē būs noritējusi skates pirmā kārta: jau 19. un 20. maijā tautastērpi tiks izvērtēti otrajā kārtā klātienē. Skates koncepcijas autors ir Agnis Kristvalds, bet, lai noskaidrotu, kas īsti ir tautastērpu skate, tiekamies ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci, etnoloģi Aneti Karlsoni un Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperti Lindu Rubenu.
Anete Karlsone: Vispirms būtu vietā pateikt, ko tad mēs īsti saucam par tautastērpu. Tautastērps ir speciāli veidots tautas vizuālās un kultūras identitātes simbols, kas veidojies kopā ar Dziesmu svētkiem: lielā mērā pateicoties tieši Dziesmu svētkiem, mēs šodien pazīstam tautastērpu valkāšanas tradīciju. Veidojoties tautai, veidojoties nācijai, radās nepieciešamība pēc sava vizuālā tēla. Līdz ar to tautastērps ir mūsu kultūras mantojumā sakņots apģērbs, kuru velkam goda reizēs.
Lai gan tas gluži precīzi neatspoguļo materiālu, no kura tas ir izaudzis – vēsturisko apģērbu, ko valkāja latviešu zemnieki –, tautastērpā ir šī apģērba daļas, kuras saliktas komplektā atbilstoši tam, kā pētnieki to ir izzinājuši. Laika gaitā tas mainās, jo vēsturiskā apģērba izpēte visu laiku turpinās.
Tautastērps savā ziņā ir mākslīgs veidojums, bet tas nav no galvas izdomāts, jo balstīts uz reālām vēsturiskām lietām, kuras reiz Latvijā tikušas darinātas, valkātas un godā celtas.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē tautastērpi tika izvērtēti 1931. gadā: lai sagatavotos šim notikumam, tika publicētas īpašas brošūras, īpašas burtnīcas ar pamācībām, kā ir pareizi un kā nav pareizi. Žūrija, kas izvērtēja, bija ļoti nopietna, tostarp Rihards Zariņš, Mērija Grīnberga (seniore), Atis Ķeniņš un vēl citas zināmas personības. Pēc 1931. gadā notikušās skates uz ilgu laiku bija klusums. Starp citu, savulaik par labākajiem tautastērpiem piešķīra pat prezidenta vārdā nosauktu balvu! Tā bija kokle sidraba kalumā, bija arī sidrabā kalta rotaslietu pūra lādīte. Kā tautastērpu skates ideja izskatās šobrīd?
Linda Rubena: No 1998. gada Latvijas Nacionālajā kultūras centrā esam izveidojuši gandrīz jaunu tradīciju – vērtējam tērpus Dziesmu svētku laikā, lai veicinātu tautastērpu darināšanu, saglabāšanu, valkāšanu. Tas ir viens no elementiem, kāpēc vispār Dziesmu svētki ir ierakstīti UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šogad tautastērpus vērtēs Anete Karlsone, Aija Jansone, Ieva Pīgozne, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbinieki – arheoloģe Irita Žeiere un Inita Heinola.
Viens no sākotnējiem mērķiem, 1998. gadā atkal atdzīvinot tautas tērpu skati, bija uzlabot dalībnieku izpratni par tautastērpiem. Vai tas ir izdevies?
Anete Karlsone: Grūti pateikt, bet man liekas, ka ir izdevies, jo tērpu skate ir pasākums, kurā piedalās tie, kuri paši to vēlas un, gatavojoties šai tērpu skatei, papildus meklē materiālus, piestrādā gan pie sava tērpa gatavošanas, gan izzināšanas, kādam tam jābūt. Otra puse ir tērpu skates skatītāji, kuri skates laikā saņem papildu informāciju, jo šīs tērpu skates jau nav tikai plika tērpu parāde – te klāt nāk papildu informācija gan par novadu atšķirībām, gan par laikmeta atšķirībām, gan par tērpu valkāšanas tradīcijām atbilstoši valkātāja vecumam. Tas ir izzinošs process, un domāju, ka tas nesis savus augļus.
Atjaunotā tautastērpu skate notiks jau sesto reizi. Vai šajā laikā kategorijas mainījušās?
Linda Rubena: Tiek vērtēts koru kolektīvu tautastērps un tā kopskats, deju kolektīvu tautastērpi, atsevišķi izceltas arī folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi. Šoreiz ir nosacīti jauna kategorija – koklētāju ansambļi un cita veida vokālie ansambļi. Kā jauna vienība parādījies arī ģimenes pašdarinātais tautastērps. Līdz šim bijuši daži precedenti, kad nāk ģimene, un tad īsti nevar saprast, kā to vērtēt: vai sievu un vīru atsevišķi, vai bērnus atsevišķi, tāpēc šoreiz īpaši izcelta ģimene.
Ļoti sarežģīta kategorija ir "Saglabātais tautastērps". Jo vēl aizvien uzrodas kāds labi noslēpts, saglabāts tautastērps, kuru šajā skatē iespējams parādīt.
Lielāks uzrāviens bija 2003. gadā: kopumā skatē piedalījās ap 50 deju kolektīvu, kori arī bija kādi 30, koklētāju ansambļi līdz šim bijuši mazāk aktīvi, tāpat etnogrāfiskie ansambļi. Bet individuālo meistaru parasti ir ap četrdesmit.
Anete Karlsone: Tautastērps jau nav tikai vizuālais izskats – tas atspoguļo arī saglabātās amatnieciskās prasmes.
Maija Kulakova: Tikai saktu un kurpes neesmu darinājusi pati
Jau sesto reizi, nevienu reizi neizlaižot, 5. jūlijā latviešu tautas tērpu skatē piedalīsies arī vairāku tautastērpu skašu laureāte, tautas daiļamata meistare Maija Kulakova.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kāpēc 1998. gadā pieņēmāt lēmumu, ka jums noteikti ar savu tautastērpu jāpiedalās skatē?
Maija Kulakova: Interese par tautastērpiem un rokdarbiem man bijusi jau ļoti, ļoti sen. Mani allaž saistījuši rokdarbi un tautas māksla, jo gan tehniskajā, gan krāsu ziņā tur var atrast ļoti lielu bagātību. Pamazām tautastērpu biju sākusi darināt, un tad bija skate, ko uzlūkoju kā turpinājumu manai interesei izrādīties, jo viens ir tad, ja tu interesējies un kaut ko dari, bet otrs – ka parādi arī citiem to, ko esi izdarījis.
Protams, saktu un kurpes neesmu darinājusi es pati, bet būtībā viss pārējais ir manis pašas darināts. Reizēm kāda detaļa ir paņemta no iepriekšējā tautastērpa, bet brunči uz katru tautastērpu skati tiek noausti jauni.
Laika un stila ziņā ar saviem tautastērpiem eju uz priekšu: uz šo tautastērpu skati plānoju 19. gadsimta beigu tērpu, kad tautastērps pamazām pāriet jau uz pilsētnieciskā tipa tērpu, kad no austā brunču auduma tiek šūta kostīmkleita.
Skatītājiem no malas šķiet, ko tur vispār vēl var vērtēt – cilvēki savu sirdi ielikuši, darinot skaistu tautastērpu. Vai tiešām vēl vietas jādala?
Nezinu, vai jādala vietas, katrā ziņā – piedaloties visās skatēs, redzu, cik tautastērps kvalitatīvi izaudzis. Visu šo laiku pētīti muzeju fondu materiāli. Mani pašu tautastērpu skatē visvairāk interesē pabūt kopā ar tiem, kuri darina tautastērpus, paskatīties, papētīt un ieraudzīt kaut ko interesantu arī citu darinātajos tautastērpos. Pa gabalu jau tos mēs visi redzam, bet tad, kad tur paši grozāmies, mēģinām, gaidām uziešanu uz skatuves un izrādīšanos, tad jau tuvumā var apčamdīt, apskatīt. Šujot kreklu, ne vienu reizi vien esmu izrēķinājusi, ka, lai sašūtu Krustpils kreklu, caurās vīles vien desmit metru garumā jānošuj!
Kad biju jau pāris skatēs piedalījusies, nolēmu, ka man tā ka pietiek, esmu sevi izrādījusi. Bet tad nākamajai skatei brālītis (komponists Juris Kulakovs – red.) rakstīja muzikālo pavadījumu, un – ja brālītis spēlē, tad māsiņai taču pa priekšu jāgrozās...
Vai jums ir atmiņā visu laiku labākais kompliments, ko esat uzklausījusi par savu darināto tautastērpu?
Daudz labu vārdu ir dzirdēts. Laikam jau labākie ir tie, kas saņemti par rūpīgo darbu, kas ielikts.
Ieva Struka: Sēžot stellēs, bija sajūta, ka nodarbojos ar pasaules radīšanu
Teātra zinātnieci Ievu Struku varam iztēloties teātrī, arī rakstot grāmatas vai recenzijas vai arī intervējot teātra pasaules ļaudis "Klasikas" raidījumā "Šņorbēniņi". Bet to, ka Ieva Struka dzied Rīgas Tehniskās universitātes korī, bet agrā jaunībā labprāt sēdusies stellēs, zinās tikai retais.
Ieva Struka: Tā tas tiešām ir bijis. Ja man kāds jautā, kas ir mans vaļasprieks, tad man tā ir aušana, tikai beidzamajos gados es pie tās netieku, jo tas īsti vairs nav savienojams ar daudzajiem pienākumiem teātra jomā. Bet jaunībā – jā.
Kad pirmoreiz mūžā uzvilku mugurā tautastērpu, kas nebija manējais, sapratu, ka neredzu iespēju, kā tālāk dzīvot bez sava tautastērpa – ka man to vajag! Un tālāk jau vienkārši domāju, kā pie tā tikt. Un viens no ceļiem bija – iestāties aušanas pulciņā un sākt to darināt pašai.
Skolēnu interešu centrā biju jau noaudusi brunčus, un tālāk bija jātiek pie jostas. Turklāt manam tautastērpam vajadzēja nevis ziedaino, bet gan rakstaino jostu, tāpēc iestājos aušanas pulciņā: skolotāja Sarmīte Radziņa teica, ka ikviens, kurš sāk aust, sākot ar ziedaino jostu, uz ko es savukārt teicu, ka šis nebūs mans stāsts, jo man vajag rakstaino. Tas ir daudzkārt sarežģītāk, bet es to izdarīju! Pēc tam jau ķēros pie villaines, bet pēc tam – pie arheoloģiskā tautastērpa.
Un pa vidu arī izšūtais krekls?
Kā nu bez krekla! Protams, ka krekls arī. Bet, ja man jāpasaka, kas ir sarežģītāk – darināt villaini vai kreklu, teikšu, ka laikam tomēr kreklu.
Man ir Rūjienas tautastērps – tie rūtainie brunči. Savukārt arheoloģiskais tautastērps tapa tādēļ, ka tautastērps nāca komplektā ar to, ka gribējās nodarboties ar folkloru, tradicionālo dziedāšanu.
Dziedāju folkloras kopās – vispirms "Dzietos", pēc tam jau šaurākā lokā četratā, kopā ar rotkali Daumantu Kalniņu. Faktiski mēs Latvijā bijām pirmie, kas izveidoja arheoloģiskās villaines rekonstrukciju.
Arheoloģiskā villaine – tā ir tumšzilā villaine no 9. gadsimta, ko savulaik braucām skatīties uz Rīgas pili. Pie zilās villaines, kurai paši krāsojām dziju, nekas cits neatlika, kā uzaust arī ķieģeļkrāsas brunčus. Tad jau kreklu uzšūt ir nieks.
Lai dabūtu zilo krāsu, meklējāt krāsu mēli?
Principā jā…
Un vai gadījumā arheoloģiskajai zilajai villainei nav arī dzelzīši riņķī, kurus liekot, var tikt pie asiņainiem pirkstiem?
Tas jau bija tik sen, ka vairs neatceros, bija asiņaini pirksti vai nebija. Bet tas tiešām ir skrupulozs darbs, jo principā tu šos dzelzīšus ieaud villainē un aizaud ar vilnas dziju.
Sēžot stellēs, bija sajūta, ka nodarbojies ar pasaules radīšanu. Jo zilās villaines darināšana ar bronzas riņķīšu rakstu ir tāda kā zvaigžņu ieaušana...
Ka tu aud to zvaigžņu deķi un pie sevis atceries visas tautasdziesmas par zvaigžņu deķiem kumeļam mugurā un ka tas tiešām ir tas debesu jums, kuru tu aud... Sajūta ir tāda, kas gadu gaitā neaizmirstas.
Etnogrāfisko tautastērpu darināju, mācoties 11. un 12. klasē. Tātad tas bija 1992. gads, un tūlīt pēc tam sākot studēt, paralēli darināju arī arheoloģisko tērpu – tātad no 1992. gada vasaras.
Tas, kas pie aušanas man visu laiku paticis – ka tur neder šodienas cilvēka nervozitāte vai satraukums: tur jābūt pašpārliecinātībai, mieram, arī milzīgai pacietībai un vīzijai – ka tu redzi, kā tas izskatīsies, kad tas būs gatavs, kad tas būs noņemts no stellēm, kad visi diedziņi būs savākti viens otram pretī. Tu nevari padoties pusceļā!
Aužot etnogrāfisko villaini, tā bija vienkārtīga balta vilnas dzijtiņa, kurai, protams, bija visas iespējas trūkt visos iespējamos veidos. Bet nedrīkst būt neviena mezgla! Pēc uzaušanas seko tieši tikpat ilgs laika periods, kamēr savāc katru diedziņu iekšā un padari to par skaistu, gludu, baltu villaini.
Un tad seko tieši tikpat sarežģīts trešais posms, kurā tu to villaini izšuj ar tādu pašu vienkārtīgu vilnas dzijtiņu. Domāju, ka šodien es to nevarētu, bet jaunībā man tam pietika gan pacietības, gan arī gribas – jo tu tiešām gribi, lai tev ir paša austs un darināts tautastērps, nevis nopirkts.
Ja drīkst jautāt: kurš no tērpiem jums ir mīļāks?
Cenšos abus vilkt vienlīdz bieži, jo apzinos, ka darbs un mīlestība, kas tajos ieguldīts, ir vienādi liels.
Mana māņticība arī neļauj vienu izcelt pāri otram, lai viens no tiem neapvainojas un nepiemetas kodes… Protams, ka pirmām kārtām tie ir Jāņi, kuros uzvelku tautastērpu. Kāzās man bija tautastērps. Protams, Dziesmu svētki. Savus tautastērpus turu lielā godā tieši tāpēc, ka tie ir mani.
Un es tiešām aicinu visus izdarīt maksimāli iespējamo, lai mēs – šajā gadījumā visi dziedātāji – visas dziesmas zinātu no galvas, jo nav nekā šausmīgāka par to, kad deguni iedurti grāmatās un tu nevis izbaudi svētku prieku, bet ir tāda mazliet šausmu un stresa sajūta, ka, nedod Dievs, kaut kas notiks vai apstāsies. Svētki reizi piecos gados ir tā vērti, lai mēs dziesmas prastu no galvas.
