Dziesmas ceļš. Dziesmu svētki
LTV muzikālie īsstāsti “Dziesmas ceļš” pievēršas astoņām Dziesmu svētku dziesmām, cenšoties izstāstīt to ceļu cauri gadu desmitiem, no tapšanas līdz kopkora balsīm Mežaparka priedēs, ieklausoties diriģentu un mūzikas ekspertu vērtējumos, koristu un solistu stāstos, iedziļinoties LTV videoarhīvā atrodamajās liecībās, cenšoties atklāt katras dziesmas īpašo sajūtu kodu.
""Pūt, vējiņi!" jau gadiem bijusi tāda kā nerakstītā latviešu himna," saka diriģents Mārtiņš Klišāns. "Tajā ir pašapziņa un lepnums, tie ir galvenie simboli. Vai gan citādi tā būtu Dziesmu svētku izskaņas dziesma, kuru diriģē visi diriģenti. Tā kļuvusi arī par diriģentu parādi svētku izskaņā!"
Mūsdienās ar tautasdziesmu "Pūt, vējiņi!" nešķirami asociējam vienu tekstu ar pazīstamo melodiju (sākas ar kvintas lēcienu, kam seko lejupejoša atgriešanās pie pamatskaņas). Tomēr jāpiebilst, ka pastāvēja prakse ar vienu melodiju dziedāt dažādus tekstus un ar vienu tekstu dziedāt dažādas melodijas.
"Man šķiet, ka pat tie, kas nav izglītoti kora mūzikā, zina visus vārdus šai tautasdziesmai," saka Rīgas Doma kora skolas audzēkne Alma Kalniņa, "Man personīgi šķiet, ka "Pūt, vējiņi!" ir kā tāda ģimenes relikvija, ko nodod no paaudzes uz paaudzi.
Es to Mežaparka estrādē pirmo reizi dziedāju, kad mācījos 3. klasē, man bija 10 gadi.
Doma kora skolas koris allaž piedalās svētkos, tāpēc man ir šī burvīgā pieredze un es atceros to kulminācijas momentu izskaņā, kad visi stāv kājās, dzied "Pūt, vējiņus" un lielajā tribīnē mainās diriģenti! Es gribētu teikt, ka šī dziesma ir mūsu asinsritē un vairs nav jautājuma – vai to dziedāt, – mēs dziedam!"
Viens no latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējiem, atskaņotājmākslinieks (augstāko izglītību guvis ērģeļu, kompozīcijas un mežraga spēlē), komponists, folklorists – Andrejs Jurjāns (1856 –1922) 19. gadsimta 80. gados, 26 gadu vecumā sāka strādāt Harkivas mūzikas skolā, vēlākajā konservatorijā. Ap šo laiku viņš vienlaicīgi veidoja vairākas "Pūt, vējiņu" apdares ar dažādām melodijām. Jāpiemin apdare solobalsij ar klavierēm, kuru veltījis sievai ar parakstu "savai sirds Elzai", komponējis arī simfonisko darbu – barkarolu mežragam un simfoniskajam orķestrim.
1884. gadā tika izdota tautasdziesmas apdare jauktajam korim ar klavieru pavadījumu un šeit pirmo reizi apdare "Pūt, vējiņiem" ir tādā harmonizācijā, kā to pazīstam arī šodien. Muzikologs Arnolds Klotiņš gan norādījis, ka apdare tapusi ne vēlāk kā 1882. gadā.
"Vērtīga ir Irēnas Dunkeles (1916–2014) Stokholmas Universitātē aizstāvētā disertācija (1984) par šīs tautasdziesmas struktūru, izcelsmi un izplatību," stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laura Švītiņa." Šī autore noraida Volfganga Dārziņa pausto un mūsdienās sociālajos medijos izvērsto domu, ka "Pūt, vējiņi!" varētu būt lībiešu (vai pat igauņu) dziesma, – jā, šajās valodās, tāpat kā dažādos dialektos, dziesma savulaik dziedāta. Autore bija sazinājusies ar igauņiem, un viņi apgalvojuši, ka pamatā izpilda Andreja Jurjāna apdari. Tautas, līdzās dzīvojot, varēja izpildīt šo dziesmu, gan variējot vārdus, gan melodijas."
Dziesmusvētku kontekstā ir interesanti, ka jau IV Vispārējos Dziesmu svētkos skanēja "Pūt, vējiņi!" – tikai tā bija Ernesta Vīgnera apdare un tika izmantota cita melodija, savukārt IX Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos dziedāja Emiļa Melngaiļa apdari, bet 2008. un 2013. gadā izskanēja Kanādas latviešu komponista Imanta Ramiņa apdare.
Alma Kalniņa ir dziedājusi Ramiņa apdari, bet uzskata, ka tā ir mazliet sarežģītāka, – citām intonācijām, tajā ir arī solistu partijas, – un ka kopkorim tomēr vairāk piestāv Andreja Jurjāna apdare.
Andreja Jurjāna apdare Dziesmu svētku kopkorī pirmo reizi izskanēja V Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1910. gadā. ("Pūt, vējiņi!" svētkos skanēja 1910.,1926.,1933., 1948., 1950., 1955., 1960., 1973., 1990., 2003. (2008., 2013. – Ramiņa apdare), 2018. gadā.) 2023. gada svētki būs 12. reize, kad kopkorī skanēs Jurjāna apdare, kas kļuvusi par Dziesmu svētku un nacionālo simbolu un iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Taču arī dažos padomju okupācijas gados, kad "Pūt, vējiņi!" nebija repertuārā, izskaņā koris dziedāja šo tautasdziesmu.
Dziesmas versija, kas pievienota šim aprakstam, ir LTV arhīva materiāls no 1977. gada XVII Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, kad "Pūt, vējiņi!" nebija iekļauti repertuārā, bet mēs dzirdam, kā koris svētku izskaņā skandē: "Pūt, vējiņi!,…pūt, vējiņi!," un dzied!
"Man patīk tā diriģentu parāde, kas notiek "Pūt, vējiņu" laikā, jo diriģēšana jau nav tikai roku plātīšana un konkrētā diriģenta dziesmas interpretācija caur tempu un akcentiem dziesmā," saka Alma Kalniņa. "Tā, pirmkārt, ir personība; grūti paskaidrot, es varbūt vēl neesmu tik pieaugusi, lai šo noformulētu, bet man ir sajūta, ka caur dziesmas diriģēšanu es redzu personību, redzu, cik diriģents ieliek no šīs dzimtenes un tautas mīlestības dziesmā, cik viņš vai viņa ir iedziļinājies un kā veido kontaktu ar kori."
Jau vēlāk tiekoties ar diriģenti Airu Birziņu, likās interesanti uzzināt profesionāļa viedokli par Doma kora skolas audzēknes sajūtām, dziedot un ļaujoties diriģentam: "Protams, ka svarīga ir diriģenta personība, šīs lietas nav atraujamas – profesionalitāte un personība, tās viena otru papildina. Diriģenta profesijas neparastā puse ir tā, ka ar neverbāliem žestiem mēs panākam, ka mākslas darbu rada citi – koris! Es kādreiz saviem studentiem saku – zīmējiet ar rokām, ko jūs redzat dziesmā, diriģentam savā darbā ir jāredz tas dziesmas stāsts, jāredz krāsas un smaržas, un tad veidojas tās pieejas un rokraksti.
Esmu vērojusi, kā strādā kolēģi, reizēm šķiet, ka tikai ar pirkstu galiem, pavisam sīkām kustībām, bet koris pamana šis kustības, kora reakcija ir. Tas ir skaisti, jo tas ir arī personības starojums, kas parādās žestā!"
Šodien "Pūt, vējiņi!" ir daudz kas vairāk par Andreja Jurjāna tautasdziesmas apdari vien, tas ir arī Rainis, tas ir Gunārs Piesis, Imants Ziedonis, Imants Kalniņš ar filmu "Pūt, vējiņi!" un arī Kārlis Lācis ar mūziku Liepājas teātra izrādei, tā ir gandrīz himna. Mūsos dzīvo šis divu vārdu savienojums kā simbols, kā piederība tautai, Baltijas jūras krastam un nācijai, kam ir "Pūt, vējiņi!".
