Uz Latviju atveda kormūzika

Volšs-Sinka dzīvo Latvijā kopš 2015. gada vasaras, tikai nepilnus astoņus gadus, taču šie jau ir viņa otrie Dziesmu svētki – pirmajos viņš piedalījās kā dziedātājs 2018. gadā. Uz Latviju viņu atveda tieši kormūzika. 

"Es studēju mūzikas pedagoģiju, jo mans mērķis bija kļūt par vidusskolas kordiriģentu. Amerikā tā kultūra ir savādāka, un tā lielākā virsotne, ko var sasniegt faktiski kā diriģents, ir universitātes kora diriģents, bet pirms tam kādu laiku jākalpo kā vidusskolas kordiriģentam. Tāpēc es arī studēju mūzikas pedagoģiju. Tad kādā brīdī es braucu uz vienu milzīgu konferenci, un toreiz, tas bija laikam 2011. gadā, uz to konferenci brauca jauniešu koris "Kamēr..."," stāstīja Volšs-Sinka. 

Tā bija pirmā reize, kad viņš dzirdēja par tādu valsti kā Latvija, taču, uzzinot par mūsu kordziedāšanas tradīcijām, ar to pietika, lai viņu patiesi ieinteresētu. Vēlāk viņš Latvijā iepazinās arī ar savu sievu Māru. 

"Tas bija kā āķis lūpā, un tad es braucu uz Latviju, lai apmeklētu mēģinājumus, koncertus un tamlīdzīgi. Tas bija tāds sākums. Pirms es satiku Māru, es jau biju Latvijā vienu reizi uz šādiem pasākumiem," norādīja Volšs-Sinka. 

Kordiriģents pauda, ka Latvijā dziedāt vai dejot ir pašsaprotami, taču ASV kultūra stipri atšķiras. 

"Amerikāņi noteikti nav tāda dziedātāju tauta, mums tā kultūra ir savādāka, mēs esam vai nu sporta, vai popkultūras tauta. Tā ir vienkārši cita kultūra, kas ir plaša un dažāda, jo tur ir 150 reizes vairāk cilvēku nekā Latvijā. Tā vienkārši ir cita lieta, bet, manuprāt, lielākā atšķirība starp Ameriku un Latviju ir tā, ka

Latvijā tā saucamā interešu izglītība ir ļoti sistemātiska. Jau no bērnības tu esi vai nu mūzikas skolā, vai hokeja komandā, vai tamlīdzīgi. Tur ierauga kaut kādu talantu, un tad tu esi tajā virzienā kādu laiku.

Amerikā ir vairāk tāda sistēma, ka mēs gribam, lai bērni izmēģinātu maksimāli daudz, un ļoti reti kāds bērns koncentrējas uz kaut ko," vērtēja Volšs-Sinka. 

Kā piemēru viņš minēja, ka Latvijā apgūt diriģēšanu var jau no 14 gadu vecuma, ja ne agrāk, ja esi iestājies Rīgas Doma kora skolā. Viņam ASV pirmā diriģēšanas stunda bija vien 18 gadu vecumā universitātē, vidusskolā tādu iespēju nebija. 

Kopkorī vajag ikkatru

Volšs-Sinka jau iepriekš izteicies, ka

Latvijā ārkārtīgi daudziem cilvēkiem ir mūzikas izjūta un balss nevis no skolas, bet dabas, un tas viņu tiešām fascinē. 

"Jā, tā ir. Varētu būt visādas debates par to, vai muzikālais talants nāk no piedzimšanas vai ir skolota lieta. Varētu piekrist abām šīm domām, bet latvieši izaug šajā atmosfērā. Piemēram,

Amerikā, es teiktu, ka ir 270 miljoni cilvēku, kuri vispār nepazīst nevienu cilvēku, kas dzied korī.

Ja mēs domājam šādā veidā, jo koris ir tāds ļoti rets hobijs.

Latvijā tas vispār nav iedomājams, es domāju, ka jebkurš latvietis zina kādu cilvēku, kas dzied korī vai ir dziedājis korī. Tā ir tā lielā atšķirība, un tas, protams, ietekmē visu koru kultūru, jo tā ir visapkārt, un, ja tev ir vismazākā ideja izmēģināt dziedāšanu korī, tev ir 101 iespēja to darīt," vērtēja kordiriģents. 

Turklāt Latvijā dziedāt iespēja ir visiem, ne tikai tiem, kam ir muzikālā izglītība. Viņaprāt, ir svarīgi, ka Dziesmu svētkos piedalās dažāda līmeņa kori, no kuriem lielākā daļa nav profesionāli. 

"Nesen ir bijušas visādas sarunas par to, vai ir pareizi tas, cik [daudz] mēs koncentrējamies uz labāko līmeņu koriem. Jau no sākuma, tad, kad mēs ar Projektu kori izvēlējāmies iet Dziesmu svētku kustībā, es pateicu, – jo es agrāk dziedāju korī "Kamēr...", man ir pieredze šajā augstajā līmenī, – ka ir diezgan dabiski, ja tev kaut kas labi sanāk, skatīties uz citiem, kam nesanāk tik labi, un justies elitāri.

Es jau no sākuma stāstīju koristiem, ka Dziesmu svētki būtu diezgan garlaicīgi, ja tur būtu tikai 300 labākie dziedātāji. Tas, ka tur ir vislabākie kori, vidēji kori un varbūt ne tik labi kori, – tur ir tā vērtība, vajag ikkatru, manuprāt," pauda Volšs-Sinka. 

Tajā pašā laikā viņš nav pārliecināts, ka Dziesmu svētku skates, kurās koriem tiek piešķirti punkti, ir pareizais veids, kā novērtēt koru līmeni, jo kori ir ārkārtīgi dažādi.

"Piemēram, ar Rīgas Projektu kori es savācu dziedātājus ar milzīgu pieredzi, un viņi nāk uz katru mēģinājumu ar savu vēsturi, prasmēm un tamlīdzīgi. Mans darbs ir ar tiem cilvēkiem kopā veidot identitāti un misiju, un kopskaņu. Tas, ka mans koris dzied ļoti labi, tas ir forši. Varam iedomāties, ka ir kāds cits koris, citā Latvijas pilsētā, un viņiem ir jāsavāc dziedātāji no dažādām jomām, ar dažādām pieredzēm, un viņiem tāds sākuma punkts ir pilnīgi kas cits. Beigās viņi dzied varbūt ne tik labi kā mans koris, bet tas darbs, ko viņi ir ieguldījuši… Kā mēs varam izmērīt to, kāds bija viņu sākuma punkts un kāds rezultāts, salīdzinot ar mani? Manuprāt, nevar. Tas ir neiespējami. Vai vispār ir vērts to darīt, vai ir vērts pavadīt tik daudz laika, analizējot šos punktus? Es teiktu, ka nē," atzina Volšs-Sinka. 

Viņaprāt, daudz svarīgāk ir, lai katram korim būtu sava identitāte un misija, sava unikālā niša, repertuārs vai virziens. Kordiriģents kā piemēru minēja universitātes kori ar senu vēsturi – "Dziesmuvara", kas šogad izdevis albumu, koncentrējoties tieši uz tām dziesmām, kuras savulaik latviešu komponisti rakstījuši tieši šim korim. Savukārt viņa Projektu koris, atšķirībā no citiem, regulāri maina repertuāru, katru reizi gatavojot pilnīgi jaunu koncertprogammu. 

"Tā doma ir, ka katra programma ir kāds konkrēts projekts. Mēs sešas, septiņas nedēļas gatavojamies, dziedam konkrētu repertuāru un tad pieliekam punktu. Tā ir tā projekta lieta. Protams, kad viss aizgāja "Facebook" un "Twitter", un cilvēki analizēja mūsu pozīciju, viņi lasīja vārdu "projektu" un domāja, ka šis ir koris, kas savācas, lai nopelnītu naudu un konkurētu Dziesmu svētkos un neko citu, bet tas īsti nav pareizi," skaidroja Volšs-Sinka. 

Latvieši rada brīnumu

Volšs-Sinka atklāja, ka viņam ir savs tautastērps, kuru nēsāt viņam ir liels prieks, taču kordiriģents bija atklāts, norādot, ka negrib pārspīlēt savu piederības sajūtu latviskajam, jo tomēr nāk no ASV. 

"Mana sieva ir latviete, kad viņa velk tautastērpu, viņa jūt to latvietību. Es visu šo laiku, kamēr esmu Latvijā, esmu ļoti reāli [bijis atklāts] par to, ka es neesmu latvietis, un es negribu pārspīlēt, ka es jūtu kaut kādu dziļu latvietību, jo tā nav. Es domāju, ka pārspīlēt to būtu lieki, bet, protams, es vienmēr esmu pateicīgs par to, cik ļoti šī valsts mani pieņem, un par to iespēju būt daļai no šīs kultūras. Es vienmēr esmu bijis par to pateicīgs, un uzvilkt tautastērpu ir daļa no tā, ka es varu to uzvilkt, iet gājienā kopā ar maniem dziedātājiem, un neviens man nepārmetīs to, ka esmu amerikānis. Tā ir lieliska lieta," pauda Volšs-Sinka. 

Viņš uzsvēra, ka tas nav pārsteigums, ka daudziem ārvalstniekiem ir tik liela interese par latviešu Dziesmu svētku tradīcijām, jo, viņaprāt, tas ir brīnums.

"Es domāju, ka tur nav nekā sarežģīta, tas ir brīnums, ko latvieši dara. Ik pa pieciem gadiem latvieši kopā rada brīnumu, un to viņi dara ar nepārtrauktu darbu caur visiem šiem gadiem.

Uzreiz pēc šiem svētkiem mēs sāksim domāt un gatavoties nākamajiem svētkiem, un, protams, tas ir milzu darbs. Jebkurš cilvēks var redzēt "Youtube" video, kā 15 tūkstoši cilvēku dzied "Lauztās priedes", kas nemaz nav vienkārša dziesma. To ir grūti dziedāt, pat grūti diriģēt. Tas, ka 15 tūkstoši cilvēku var dziedāt šo dziesmu, un tonis neslīd… es nevaru iedomāties lielāku brīnumu," secināja Volšs-Sinka. 

Viņš atzina, ka savos pirmajos Dziesmu svētkos pirms pieciem gadiem raudājis vairākas reizes. Pirmo reizi, kad koncerta sākumā viņš redzēja un aptvēra to cilvēku masu, kas sanāk kopā uz skatuves. Otrreiz, kad noslēguma koncerta beigās skanēja "Pūt, vējiņi!", ko diriģēt uzsāka Terēzija Broka. 

"To diriģē vairāki diriģenti, un pirms pieciem gadiem uz podesta kāpa Terēzija Broka. Ja nemaldos viņai bija 93 gadi, un viņa bija Goda virsdiriģente, bet vecuma dēļ viņai nebija uzticēta neviena dziesma. Tomēr viņa diriģēja to pirmo pantu. Viņa cēla savu roku, un tā sajūta bija vienkārši.. uzreiz raudiens nāca, es netiku ar to galā.

Tur ir tā lieta ar dažiem diriģentiem, kad viņiem ir tik spēcīgs tāds skaņu rokraksts. Viņi var stāvēt priekšā jebkuram kolektīvam ar jebkuru dziesmu, un nāk ārā tā konkrētā skaņa.

Tas tikai un vienīgi notiek, runājot par identitāti, ja tas diriģents vai diriģente tik skaidri zina savu identitāti un savas vērtības. Tikai ar to var dabūt to skaņu ārā," uzsvēra Volšs-Sinka. 

Viņš atklāja, ka ir nolēmis palikt Latvijā un turpināt diriģēt. Diriģents vēlas turpināt Projektu kora iesākto misiju un celt savu dziedātāju latiņu, taču viņa mērķis nav uzvarēt konkursos, bet darīt to, kas viņam sagādā prieku un liekas interesanti.