Kā top spēles un ar ko nodarbojas spēļu dizaineri, stāsta galda spēļu izdevniecības “Brain Games” dibinātājs un spēļu veidotājs Egils Grasmanis un datorspēļu dizainers un datorspēļu tehnoloģiju radītājs Mārtiņš Upītis.
ĪSUMĀ
- Spēļu dizainers – rakstnieks, mākslinieks un programmētājs vienā personā.
- Testēšana – viens no būtiskākajiem spēļu izstrādes procesiem.
- Labākās spēles ir viegli iemācāmas, bet grūti uzvaramas.
- Datorspēļu jomā šobrīd dominē tādas spēles kā “Minecraft”, kurām nav beigu.
- Galda spēlēs pēdējā laikā populārs ir izlaušanās spēļu žanrs.
- Nākotnes tendence – sinerģija starp datorspēlēm un galda spēlēm.
- Ekonomikas un kultūras augstskola – pirmā vieta Latvijā, kur datorspēļu dizainu māca profesionāļi ar pieredzi spēļu veidošanā.
- Spēles arī apmācībai – no aviācijas simulatoriem līdz valodu apguvei.
Jeļena Solovjova: Kā notiek katras spēles pasaules izstrāde?
Mārtiņš Upītis: Viss sākas ar spēļu dizaineru, viņa sapni, ieceri un pasauli. Dizainers kā rakstnieks, mākslinieks un programmētājs vienā personā. Viņš uzraksta scenāriju, līdzīgi kā tas ir ar filmām, un izdomā noteikumus. Tas arī ir sākums.
Egils Grasmanis: Kā ir datorspēlēm, pirmais ir stāsts vai mehānika?
Mārtiņš Upītis: Pirmkārt, tā ir kāda tēma vai problēma, kuru autors vēlas izstāstīt. Otrkārt, spēles loģika un mehānika, kuru viņš ir izdomājis un piedāvā citiem. Datorspēlēm ir vairāki veidi un mērķi.
Viens ir izklaidēt, otrs ir vairāk kā rotaļa un sacensība, un trešais veids ir izglītojošās spēles jeb apmācību simulatori.
Kā ir ar galda spēlēm?
Egils Grasmanis: Galda spēlēs vislielākā nozīme ir spēles mehānikai – tas ir tas, kas atšķir spēli. Jo unikālāka spēles mehānika, jo šī spēle arī iemantos vislielāko popularitāti. Labākās spēles ir tās, kur spēles mehānika ar tēmu ļoti labi strādā kopā. Runājot par spēļu tapšanu, spēļu autori no visas pasaules mums sūta idejas kodolu teksta vai video formā. Mēs arī paši izdomājam spēles, bet pirmā liesmiņa parasti ir ļoti, ļoti neprognozējama. Parasti tas notiek neplānoti.
Vai un kā notiek spēļu testēšana?
Egils Grasmanis: Testēšana ir viens no būtiskākajiem spēļu izstrādes procesiem. Tai ir jābūt tādai, kur vai nu izstrādātājs, vai spēles autors ir atvērts kritikai. Tas ir tas, kā var nonākt pie laba produkta. Ir jāņem vērā testētāju rezultāti un atgriezeniskā saite. Jāņem vērā, kas tas ir viens no laikietilpīgākajiem procesiem. Ir arī gadījumi, kad viss strādā perfekti un nekas mehānikā nav jāmaina.
Mārtiņš Upītis: Precīzi tas pats attiecas arī uz datorspēlēm. Testēšana, atgriezeniskā saite.
Kādi ir pamata kritēriji, kuriem ir jābūt ievērotiem un kurus spēles veidotāji ņem vērā tad, kad viņi strādā pie spēļu izstrādes?
Mārtiņš Upītis: Ir viens likums, kuru zinu. Datorspēļu industrija kompānijas “Atari” dibinātājam Nolanam Bušnelam ir likums – visas labākās spēles ir viegli iemācāmas, bet grūti uzvaramas. Angliski labāk skan: “All the best games are easy to learn but difficult to master.”
Labākās galda spēles ir tās, pie kurām atgriežos vēl un vēl, un šķiet, ka nekad nepietiek. Tās, kurām ir atspēlēšanas iespējamība, “replayability” faktors.
Egils Grasmanis: Jā, ļoti precīzi, mēs arī tieši tā definējam.
Ja mums prasa, kas ir laba galda spēle, tad tā ir tāda, kuru tu izspēlē vienreiz, bet gribi spēlēt uzreiz vēlreiz.
Kā notiek digitālās spēles izstrāde?
Mārtiņš Upītis: Tā ir maģija. (Smejas) Par laimi, pēdējos gados tehnoloģijas ir veidotas tā, lai jebkurš mākslinieks, atverot spēļu izstrādes programmu, spētu uztaisīt spēli. Viņam vairs nav jādomā par fiziku, kā tiek uzzīmēts attēls vai izveidots 3D modelis vai animācija. Datorspēļu veidotāji beidzot vairāk var fokusēties uz stāstu, spēles mehāniku un neiedziļināties tik lielās tehniskās problēmās. Izveides procesā visa pamatā ir zinātne, fizika, kā mēs redzam lietas, lietu attēlošana, gaisma, materialitāte, principi, kas to visu ļauj apspēlēt interaktīvā veidā mūsu viedierīcēs. Vissvarīgākais ir spēles loģika. Tie ir likumi, kas galda spēlēs parasti ir uzrakstīti uz papīra, un mēs tos nolasām visiem priekšā. Datorspēlēs šie likumi tiek iestrādāti šajā pasaulē. Tas ir, cik tālu var aizlēkt, cik ātri tu skrien, ja tu pieskaries tur, kas notiek ar tevi utt. To visu izveido programmētājs, un spēlētājam atliek tikai šiem likumiem klausīt.
Kas, jūsuprāt, ir labākā spēle vai spēle, kuru vērtējat kā patiešām laba spēļu dizaina paraugu?
Mārtiņš Upītis: Es nebūšu ļoti oriģināls, bet, manuprāt, brīnišķīgs piemērs ir “Minecraft”. Tā ir spēle, vairāk pat rotaļlieta. To sauc par “smilšukastes” jeb “sandbox” spēli – tev tiek iedota pasaule un likumi, bet tu pats izdomā savu stāstu, mērķi un to atrisini vai nu viens pats, vai spēlējot kopā ar saviem draugiem.
Egils Grasmanis: Es arī laikam nebūšu oriģināls. Spēle, kas ir izmainījusi globālā mērogā visu galda spēļu kultūru un kuras dēļ ir radies mūsu uzņēmums, tā ir “Katana”. Tā ir ne tik vienkārša spēle mūsdienām, bet tā ir spēle, kas burtiski pasaules līmenī atvērusi durvis uz galda spēļu pasauli lielākajai daļai cilvēku.
Daudzas galda spēles ir patiešām ļoti senas. To vēsture sniedzas pat līdz antīkajām kultūrām, kas droši vien liek domāt, ka vēlme spēlēties un radīt spēles ir cilvēkam dabiska. Kā vēstures gaitā ir attīstījušās galda un videospēles?
Egils Grasmanis: Skaidrs, ka arī galda spēles mainās līdzi laikam. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā informācijas plūsmas aprite ir tik strauja, ka cilvēkiem vajag visu ātri, tagad un tūlīt. Ja runājam par lielāko sabiedrības daļu, tad vispopulārākās ir spēles, kas ir ļoti vienkārši un ātri izspēlējamas. Arvien populārākas pēdējā laikā ir kooperatīvā žanra spēles, kur spēlētāji necīnās savā starpā, bet visi mēģina īstenot kaut kādu mērķi, cīnoties pret spēli vai mēģinot atrisināt kaut kādu uzdevumu. Savukārt bērniem patīk jebkura spēle, kurai vecāki var veltīt laiku un spēlēt to kopā ar bērnu.
Mārtiņš Upītis: Datorspēļu joma vairāk seko līdzi tehnoloģijām. 70. gados parādījās pirmās arkādes spēles. Tehnoloģijas nebija tik izsmalcinātas, lai varētu pastāstīt stāstu, parādīt visu skaisti. Pirmās spēles bija ļoti vienkāršas, balstītas uz vienu konkrētu spēles mehāniku un bija neuzvaramas. Mērķis bija punktu skaita dēlis jeb “highscore”, pēc iespējas ilgāk izturēt, dabūt augstāko punktu skaitu. Tas bija visas spēles mērķis, un to darīja spēlētājs viens pats.
Tad deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados spēles sāka kļūt par pieredzi, līdzīgi kā filmas.
Tev ir stāsts, sākums un pats svarīgākais – nobeigums. Tu nevis zaudē, bet tev ir stāsta beigas un, ļoti iespējams, jauna stāsta sākums, kuru tu dabūsi pēc gadiem, kad tiks izveidota jauna spēle. No 2010. gada līdz šim laikam atkal atgriežas spēļu iepriekšējais kodols – izaicinājums, pēc iespējas ilgāk izdzīvot, augstāka grūtības pakāpe un atkal pazūd beigas. Tagad dominē tādas spēles kā “Minecraft”, kuru nekad nebeidz spēlēt. Līdz šim pieredzes bija tādas, kur vienreiz izspēlē un tad gaidi nākamo spēli, bet tagad vari kopā ar draugiem spēlēt “multiplayer” spēles. Vēl un vēl, vienu un to pašu karti, un katru reizi veidojas jauni scenāriji, jo tu esi kopā ar draugiem, katru reizi spēle ir unikāla.
Egils Grasmanis: Galda spēlēs pēdējā laikā ļoti populārs ir izlaušanās spēļu žanrs. Tās ir spēles, kuras ir izspēlējamas vienu reizi, mēģinot atrisināt kaut kādu uzdevumu. Līdzīgi kā “escape room”, fiziskie “kvesti” spēles formātā.
Kādas ir aktuālākās inovācijas galda spēļu un datorspēļu industrijā?
Mārtiņš Upītis: Nākotnē redzu procedurālās pasaules, kuras tiek veidotas brīdī, kad ieslēdz datoru un sāc spēli. Dators tevi atpazīst pēc iepriekšējiem datiem, ģenerē konkrēti tev veidotu pieredzi un izveidotu pasauli. Unikāla spēle, kura nav atkārtojama. Līdzīgi ir “kvestrūmi”, tikai šo spēli var atkārtot vēl un vēl, un dators izveido spēles izaicinājumu. To vairs nedara datorspēļu dizaineri, viņi tikai izveidoto sistēmu, kas tevi izklaidē.
Diezgan baisi, ka pienāks brīdis, kad mūs izklaidēs algoritmi.
Egils Grasmanis: Neizbēgami pēdējos gados jūtam, ka arvien vairākām galda spēlēm rodas elektroniskas formas papildinājumi un rodas sinerģija starp pasauli uz ekrāna un galda spēlēm. Arvien vairāk tiks radīti produkti, kuri izmanto abas pasaules. Arī ar papildināto realitāti.
Mārtiņš Upītis: Tas pats notiek arī datorspēļu jomā, kurā ienāk galda spēles. Tu vari izspēlēt galda spēli, bet datorā. Tagad tas ir aktuāli arī visu ierobežojumu dēļ. Galda spēles kopā ar draugiem spēlēt nevari, vai vismaz maskās tas jādara, bet ir “multiplayer” iespēja, internets, virtuālā realitāte, kas tagad to aizvieto.
Egils Grasmanis: Galda spēles iziet no klasiskā rāmja – jo atšķirīgāka šī spēle, tās materiāls un mehānika, jo vairāk tā saistīs galda spēļu auditoriju.
Mārtiņš Upītis: Jā, tagad tiešām kopā saplūst žanri, un datorspēles vairs gluži nav spēles. Bieži tās ir kā audiovizuāls mākslas darbs, pieredze, kur varbūt tā spēles mehānika šad tad ir sekundāra un vairāk dod sajūtas. Dažreiz arī kaut kas balstīts uz meditāciju, dzeju.
Egils Grasmanis: Spēle, vai tā ir datorspēle, mobilā spēle vai galda spēle, tā ir pasaule, kurā mēs ielecam un aizmirstam uz brīdi par ikdienu.
Tas ir tas spēļu skaistums.
Kā var kļūt par spēļu dizaineru, kādām prasmēm ir jāpiemīt?
Egils Grasmanis: Ir jābūt atvērtam, bet arī gatavam neveiksmei. Ja cilvēks ir spēlējis “Uno” un “Ričuraču”, tad tas, ko viņš, visticamāk, var izdomāt, ir kaut kas starp šīm divām spēlēm. Vajadzētu būt spēlējušam pēc iespējas dažādu žanru spēles. Lai gan brīžiem varbūt tas ir pat bonuss, ka var kaut ko izdomāt ko nebijušu.
Mārtiņš Upītis: Šobrīd ir tāda situācija, ka līdzekļi, lai uztaisītu datorspēli, ir tik pieejami un vienkārši, ka ir jābūt vienīgi vīzijai, idejai un arī entuziasmam par spēļu dizainu. Pēdējā laikā pieaudzis datorspēļu veidotāju īpatsvars un tie ir “tīri” spēlētāji. Viņiem tik ļoti patīk spēlēt datorspēles, ka viņi sāk interesēties, kā spēles veidot.
Tehnoloģijas šobrīd ir tik pieejamas, ka datorspēļu daudzums, kuras var tagad izspēlēt, ir ļoti pieaudzis un jāsāk filtrēt.
Kādreiz tā nebija – tu spēlē visu, kas pieejams, un tas viss bija tik sarežģīti izveidots ka jebkura spēle – laba vai slikta – tomēr bija tehnoloģisks sasniegums. Tagad tas ir citādi.
Jāsāk ar interesi.
Egils Grasmanis: Un gribēšanu. Patiesībā jāsāk darīt. Ja tu gribi, tev ir jātestē.
Mārtiņš Upītis: Ekonomikas un kultūras augstskolā māca datorspēļu dizainu. Tie, kuriem tas interesē, var turp doties. Tā ir pirmā vieta Latvijā, kur datorspēļu dizainu māca profesionāļi, kuri tiešām ir veidojuši spēles. Vēl virziens ir internets, “Youtube”, kur ir daudz video apmācību. Pirmais solis ir gribēšana, otrais – meklēt, prast atrast resursus.
Varbūt ir kaut kas, ko vēlaties papildināt par spēlēm?
Mārtiņš Upītis: Es nāku no tā saucamajām “nopietnajām” spēlēm jeb “serious gaming”. Tās ir apmācības ārstiem, militārajā jomā. Tur vide ir citāda. Uzskatāmākās nopietnās spēles ir pilotu apmācību simulatori. Tādi simulatori nepieciešami jomās, kur ir liels risks, liela atbildība. Ārsti, militārā joma, aviācija – tās ir trīs galvenās nopietno spēļu nozares. Vēl ir apmācība skolām – “gamifications”, piemēram, “Duolingo”. Tā pēc idejas ir spēle, kurā var iemācīties kaut ko darīt ar spēles palīdzību, rotaļājoties. Tieši tas pats notiek arī nopietnajās nozarēs. Mēs esam veidojuši arī virtuālās realitātes simulatoru ķirurģijā. Bija virtuāls pacients vai virtuāli instrumenti. Viss sākās, protams, ar produktu, instrumentu, kura apguvei nepieciešama apmācība. Ārsti agrāk iemaņas apguva ar lellēm vai cilvēkiem, tagad tas viss lēnām virzās uz digitālo pasauli, kur mācās izveidot mākslīgos scenārijus, problēmas, konfliktus. Tad nu līdzīgi kā mēs spēlējam šeit, piemēram, to pašu “Katanu”, arī tur tiek izspēlētas mākslīgas situācijas un atrisinātas problēmas.
Egils Grasmanis: Es gribētu iedrošināt cilvēkus izdomāt spēles un sūtīt mums idejas.
Mums vai citām izdevniecībām, bet ļoti gribētos, lai Latvijā tiktu radītas vairāk galda spēles.
Cik proporcionāli spēlēm ir latviešu un ārzemju autoru?
Egils Grasmanis: Spēlēm, kuras mēs izplatām pasaulē, abas populārākās ir Latvijā tapušas. Bet procentuāli tas var būt 10% no tiem projektiem, kurus mēs laižam pasaulē.
