Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Savā ziņā taisnība būtu katram no iztēlotajiem runātājiem. Jo šīs 1756. gadā dzimušās mēbeles sākotnējā loma patiesi ir bijusi biktēšana jeb privātas grēksūdzes uzklausīšana. Jo sākotnēji šis sols varbūt patiešām turpinājis kanceles kompozīciju.
Un arī tādēļ, ka pēc tam, kad mūsdienu Latvijas robežās protestantu liturģijā nostiprinājās kopīgā grēksūdze dievkalpojumā, kas ar laiku vairāk vai mazāk aizstāja privātbikti, lepnajā solā, kurš būtībā bija zaudējis sākotnējo lomu, droši vien laiku pa laikam sēdējis dievnama laicīgais patrons – vietējais barons vai kāds viņa ģimenes loceklis.
Dzimtkungi nereti vēlējās pasvītrot savu īpašo statusu dzimtļaužu acīs. Sesavā un arī citviet redzamais parādes sēdekļa novietojums – pie altārdaļas dienvidsienas, taisni iepretim kancelei – ļāva kungam redzēt vienīgi mācītāju un nevis, tā sacīt, prastos ļaudis vienkāršajos solos, tomēr tā, lai zemnieki baronlielskungu redzētu jo labi – tā neļaujot aizmirst, kurš te ir galvenais!
Tas, ka privātbikts savā būtībā ir sveša luteriskajai baznīcai un protestantismam vispār, gan ir labi iesakņojies mīts. Savulaik privāto grēksūdzi daudzviet izgaiņāja apgaismības laika racionālisms, iespējams, arī citu baznīcu ietekmes un baznīcēnu miesas un gara kūtrums: sak, ja reiz privātbikts nav obligāta un varam izsūdzēt grēkus kopā, kāpēc tad vilkties pie draudzes gana pa vienam?! Ne mums tirzāt, kuram uzskatam pievienoties, ko atzīt vai nosodīt, bet saistoši tas viss, protams, ir. Kaut vai tamdēļ vien, ka šī šķietamā luterisma un privātbikts nesaderība noteikti mazliet samulsinās daudzus veco biktssolu uzlūkotājus veselā "kaudzē" dievnamu – ne jau Sesavā vien. Jo kanceli, altāri un ērģeles, jādomā, atpazīs katrs, kurš skolā gājis, bet šādi dīvaini soli vai kabīnes, ja pie rokas nav zinīga pavadoņa, spēj sajaukt domas.
Kārtīgi iekodies arī aizspriedums, ka, lūk, luterāņu baznīcās valda askētisms. Jā, protestantiskos dievnamus patiesi raksturo lielāks iekārtas racionālisms, reformētajā teoloģijā sakņota skaidrība un atteikšanās no zināma liturģisko un ikonogrāfisko priekšmetu raibuma.
Un tomēr – vai tad neesam redzējuši kaut vai tik greznās baroka dievnamu iekārtas tepat Kurzemē un Zemgalē? Svarīgi, kādā laikā un stilistiskajā gaisotnē nams tapis un tas, cik dižmanīgs un ambiciozs bijis baznīcas cēlējs vai cēlēji.
Sesavas dievnama altārdaļā it kā jauc prātu vēl kāda iekārtas īpatnība: pat mākslas vēstures lietpratējam nav nemaz tik viegli uzreiz noteikt 18. gadsimtā tapušā biktssola un arī kanceles stilistiku. Proti, pirmajā acu uzmetienā šīs mākslas pērles uzvēdī rokoko garu, kurš tik nepārprotami elpo ērģeļu prospektā telpas pretējā galā – rietumu luktā.
Taču, biktssolu un arī kanceli vērīgāk apskatot, skatam atklājas vēlais baroks: pārlieku daudz simetrijas redzam ornamenta formās, pārāk kārtīgi vijas akanta lapas, ar kurām sadzīvo vēlajam barokam raksturīgais lentes rotājums, volūtas, gliemežnīcas un spārnotas eņģeļu galviņas.
Šis skaistais Zemgales dievnams var pārsteigt un priecēt ar daudz ko. Nu kaut vai ar to, kā gadiem ilgi mezglojusies burvīgo ērģeļu celšana, kādus līkloču ceļus gājuši dievnama senie zvani un kādi diži ļaudis dus kapos, kas ieskauj dievnamu.
