“Viņš ir tik spilgta personība, ka par viņu būtu jāzina,” ar šādu domu mākslas zinātniece Ludmila Pestova iesāka darbu pie monogrāfijas par arhitektu un mākslinieku Sergeju Antonovu. Lai izvērsti apskatītu visas viņa radošās izpausmes, pētniecībā tika iesaistīts arī arhitekts Jānis Lejnieks. Kā vienam, tā otram autoram šī nebija pirmā reize, kad nācies domāt, rakstīt par Rīgā dzimušo mākslinieku un arhitektu.
Sergejs Antonovs skolojās gan Pēterburgā, gan Rīgā. Līdz pat 2. pasaules karam bijis arhitekta, profesora Eižena Laubes asistents augstskolā, bet pēckara laikā viņš pats ieguva profesora grādu. Bijis ļoti iecienīts studentu vidū.
Kā arhitekts varējis strādāt jebkurā stilā. Lejnieks viņu sauc arī par Latvijas elites arhitektu, kura draugu lokā bijušas savulaik ļoti ietekmīgas personas, tostarp Antons Benjamiņš.
Preses karaļpāris Antonovā esot saskatījuši spēju radīt bagātības iespaidu.
Par to, kāds scenogrāfs bija Sergejs Antonovs, liecina līdz mūslaikiem saglabājušās skices un tādu, kā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj Pestova, ir ap sešiem simtiem: “Pēc tām skicēm varēja saprast, ka viņš tiešām pacēla māksliniecisko līmeni Krievu teātrim Rīgā. Viņš no Krievijas atveda jaunas idejas teātra scenogrāfijā un mēģināja tās realizēt.” Antonovs savā radošajā dzīvē sastapa kolēģus, kam reiz bijusi tā laime sadarboties ar slaveno režisoru Vsevolodu Meierholdu.
Būdams ļoti spējīgs vairākās radošās jomās, viņš pats uzsvaru licis uz to, ka ir teātra mākslinieks, un pat uz skatuves kāpis, lai aizvietotu kādu aktieri.
Par vislabāko Antonova devumu stājmākslā Pestova uzskata Itālijas un Rīgas skatus: “Laikam nav neviena tāda stūrīša, ko viņš Rīgā nav gleznojis.” Netrūkst arī Latgales ainavu, jo viņš mīlējis tur pavadīt vasaras. Saglabājies arī viens, drūms un parakstīts pašportrets no 1919. gada. Ar savu darbu parakstīšanu mākslinieks ne vienmēr esot aizrāvies. Antonovs tostarp bijis lielisks grāmatu grafiķis.
“Viņš bija talants pilnīgākais,” rezumē Jānis Lejnieks.
Taujāti, vai nebūtu jādomā par Sergejam Antonovam veltītu izstādi, monogrāfijas autori atbild apstiprinoši, jo pēdējo reizi mākslinieka darbu kopa izstādīta vien padomju laikos.
