Kāpēc dizains?

Nākotne – drukāta vide?

Kāpēc dizains?

Viedokļu zupā. Saruna par dizainu un viltus ziņām ar Mārtiņu Vaivaru

Kā un vai Rīga turpmāk veidos vizuālos svētku sveicienus pilsētvidē?

Svētku noformējums un plakāti pilsētvidē – kādi tie ir un kādi būs turpmāk

Šobrīd ik dienu mūsu skatieni sastopas ar visdažādākajiem ziņu virsrakstiem, saukļiem plakātos, kuri ir satraucoši, bet ir arī vārdi, kuri uzmundrina, vieno un stiprina. Ikgadējā laika ritējumā valsts svētkos un svinamās dienās mūs uzrunā arī īpaši veidoti apsveikumi pilsētvidē. Par to, kādi tie bijuši Rīgā un kādi tie būs turpmāk, saruna ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktora padomnieci kultūras jautājumos Renāti Lagzdiņu un mākslas zinātnieci Elitu Ansoni, kura ir viena no kuratorēm šobrīd skatāmajai izstādei "Es_text" par teksta mākslu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Ilze Dobele: Vai šobrīd pilsētvidē ir kāds uzraksts, kas pēdējo dienu laikā piesaistījis jūsu uzmanību?

Elita Ansone: Tas nav gluži uzraksts, bet ļoti priecājos par Ukrainas notikumiem veltīto plakātu, kas izvietots pie Medicīnas vēstures muzeja fasādes. Labāku atrašanās vietu tam nevar vēlēties.

Renāte Lagzdiņa: Jā, absolūti piekrītu. Man vispār ļoti patīk, ka pie Kongresu nama ir aktīva rosība – Kriša Salmaņa darbs pie Medicīnas muzeja, piketētāju atstātie plakāti, lielais reklāmas stends ar uzrakstu "Palīdzi Ukrainai" ar ziedojuma telefonu. Viss šis rajons jau kļuvis par aktīvu teksta vietu. 

Pauļa Liepas veidotais plakāts

Jādomā, ka par pilsētas veidoto vizuālo valodu lemj un spriež vides plānotāji, arhitekti, komunikācijas speciālisti, pēdējā laikā arī mākslinieki un dizaineri. Rīgas pilsētas izvēlēto veidu, kā sveikt iedzīvotājus, iedzīvotāji uztvēra dažādi – bija arī kritika. Kādi ir jūsu secinājumi, atskatoties uz šo paveikto darbu?

Renāte Lagzdiņa: Joprojām uzskatu, ka tas ir virziens, kurā iet, kurā domāt par mākslinieka iesaisti Rīgas pilsētvides domāšanā. Diskusija, kas radusies nesenāko plakātu kontekstā, ir bijusi ļoti vērtīga. Tas arī parāda to, kā vispār iedzīvotāji skatās un vērtē vizuālo informāciju, kas ir tas, kā mēs to tulkojam. 

Elita Ansone: Plakāts pilsētvidē ir sarežģīta lieta tādēļ, ka ir ļoti maz laika, ko atvēlēt plakāta uztverei. Tas ir viens mirklis, kad cilvēks to redz, un viņam ir jāsaprot, kas ar to domāts.

Man šķiet, ka Pauļa Liepas brīnišķīgais darbs no grafikas viedokļa bija lielisks, bet tas bija par gudru, par smalki detalizētu, lai šajā pilsētvidē to uztvertu cilvēks, kurš nav pazīstams ar Pauļa Liepas daiļradi.

Galvenais ir jautājums par to, ko cilvēkiem vajag, jo dizains ir domāts viņiem – jebkurš noformējums, plakāts, sauklis vai vēstījums. 

Roberta Rūrāna veidotais svētku plakāts

Zināmu viļņošanos izraisīja arī Roberta Rūrāna darbs Ziemassvētkos. Valentīna Freimane kādā no intervijām teica: "Cilvēkiem reizēm vajag dot to, par ko viņi paši nezina, ka viņiem to vajag." Kā atrast šo līdzsvaru, lai reizē dotu vērtīgu, audzinošu informāciju – reizēm ar patriotismu vai svētku sajūtu, bet lai tā būtu arī viegli uztverama? 

Renāte Lagzdiņa: Ir skaidrs, ka iedzīvotāji ir ar dažādu izglītību, dažādu gaumi. Protams, rodas jautājums – kā pasniegt apsveikumu tik plašai, dažādai un daudzslāņainai publikai?

Mēs vēlamies, lai kultūra un māksla pilsētvidē parādās ne tikai svētkos, bet arī kā mākslas objekti.

Domāju, tas ir pierašanas jautājums. Skaidrs, ka, šo darot, ir riski, kļūdas un, cerams, arī veiksmes. Ja mēs turpināsim šo tradīciju, tad cilvēki kādā mirklī sāks gaidīt, kas būs nākamais, ko viņiem svētkos sagaidīt. Tad pilsētvide un arī iedzīvotāji kļūst drosmīgāki.

Renāte, vai varat atklāt, kas būs nākamais? Tuvojas Lieldienas, 4. maijs. Vai iecerēts veidot pilsētvidē kādu īpašu apsveikumu? 

Renāte Lagzdiņa: Mākslinieku iesaiste svētku veidošanā tiek turpināta, jautājums – ar kādu regularitāti mēs to darīsim. Šobrīd ir ideja, ka mēs to nedarīsim katros svētkos. Mēs gribam saglabāt to, ka katrai svētku reizei ir kaut kāds vēstījums – Lieldienas saistās ar spēlēm, pavasara sākumu.

Šobrīd domāt par kultūras programmu, kuru izvietotu pilsētvidē, neliekas relevanti. Domājot par notikumiem Ukrainā, kaut kādā ziņā jūtamies bezpalīdzīgi. Rodas jautājums – kāda jēga no mūsu kultūras programmas?

Vai mēs varam palīdzēt ar šiem plakātiem uzturēt diskusiju un pārliecināties, lai cilvēki pie kara situācijas nepierod un par to neaizmirst? Lieldienās turpināsies sadarbība ar Krišu Salmani. kurš ir izstrādājis plakātu dizainu.

Vēlreiz pieminot vēstījumus pie Krievijas vēstniecības, Elita, vai jums ir zināmi vēl kādi veiksmīgi komunikācijas piemēri, vai varbūt tieši otrādi – kaut kas neveiksmīgs, kas ļāvis palūkoties uz to, kā veidot šādas instalācijas, nevis tikai konkrētu objektu?

Elita Ansone: Jautājums vietā. Ja man jāatceras šie veiksmīgie komunikācijas gadījumi, tad man tādi nenāk prātā. Tas laikam par kaut ko liecina. Par ko man vēl ir jādomā – par stendiem, kādi parādās, kāds ir to dizains, kur tie ir izvietoti. To ir ļoti grūti pilsētā ietvert, jo parasti tie ir stendi, kas kā svešķermeņi izvietoti kādā zālājā, pie kādas ēkas vai Doma vai Līvu laukumā. Man šķiet, ka tie neiederas pilsētvidē Vecrīgas teritorijā. Problēma, kas nāk klāt, ir arī atkritumu radīšana, jo šie stendi tomēr ir izgatavoti pielietošanai uz ļoti neilgu laiku. Tie ir resursi, kas patērēti izgatavošanai, un beigās tiek vairoti atkritumi.

Manuprāt, ir jāatsakās no šīm lietām un jāiet pilnīgi citā virzienā. Ja viena svētku noformējuma finansējumu novirzītu paliekošam mākslas darbam pilsētvidē, vai tas nebūtu vērtīgāk? 

Renāte Lagzdiņa: Pilnībā piekrītu. Elitu Ansoni ļoti cienu un piekrītu gandrīz visam, ko viņa saka.

Ja runājam par dizainu Rīgā, tad problēma ir tāda, ka dizaina jautājums skar daudzus departamentus – Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentu, būvvaldi, Pilsētvides mākslas un noformējuma nodaļu.

Viens bijis atbildīgs par gaismu, otrs par atkritumu tvertni vai soliņu, trešais – par plakātu, un beigās tas izskatās pēc rasola. Pašlaik Rīgas dome mēģina šo situāciju risināt, tāpēc nesen darbu sākusi Rīgas pilsētas galvenā dizainere Evelīna Ozola, kurai dots uzdevums koncentrēt šo visu un domāt, kā pilsētvidi sakopt. Piekrītu arī, ka plakātu vietas ne vienmēr ir veiksmīgas. Ir gan lielie afišu stabi, bet ir arī daudz šo apaļo stundu. Par to, kā tie izskatās, kad uz tiem nav plakātu, arī būtu jādomā.

Bet mērķis būtu pievērsties arī tādām mākslas akcijām, kas ne vienmēr pieprasa fizisko objektu.

Taču, kad tāds tiek radīts, tad lai tas būtu ilgtermiņā pielietojams un ka tam ir arī kaut kāda funkcija sabiedrība. Ar šādiem ilgtermiņa objektiem jau varam panākt tās izmaiņas, kuras ir nepieciešamas, lai varētu eksperimentēt ar plakātiem, ja runājam par iedzīvotāju pieradināšanu pie objektiem, kurus viņi redz pa ceļam uz darbu vai mājām, un pie mākslas.

Vai kāds no darbiem, kas redzams izstādē "Es_text" varētu idejiski transformēties?

Elita Ansone: Autoru ziņā noteikti, jo tie ir mākslinieki, kuri ir tendēti domāt tekstā. Varbūt ne tieši kāds konkrēts darbs varētu tikt pārnests pilsētvidē. Piemēram, brandmūra izmantošana, manuprāt, ir ļoti noderīga šādu ilgāk paliekošs darbu radīšanai. Mums visiem labi zināmais Kristiāns Brekte ir potenciāli labs šo provokatīvo, izaicinošo mākslas darbu radītājs. Iespējams, ka arī Andris Breže varētu domāt šajā virzienā, jo viņš kā plakātu mākslinieks astoņdesmitajos gados plakātu mākslas uzplaukuma laikā strādāja šajā virzienā. Krišjānis Elviks strādā teksta mākslā. Ir brīnišķīgi Kristapa Ģelža darbi, kas, iespējams, tieši tādā veidā būtu izmantojami, Leonardam Laganovskim ir darbi, kas sasaucas ar Atmodas periodu, kuros tika kritizēta brūkošā Padomju Savienība. Viens no darbiem ir ar melnbaltu filmu, kurā redzams Sarkanais laukums ar uzrakstu "Filmas beigas", kas ir atkal aktualitāte.

Mākslinieki dažkārt ir ļoti pravietiski savos darbos, un citreiz pat ir jābrīnās, ka, mainoties kontekstam, tas iegūst citu vēstījumu un no jauna atkal runā.

Mākslinieki noteikti ir jāiesaista šādu lietu veidošanā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt