Pārmijas

Diriģents Andris Veismanis: 14. jūnijs ir nozīmīgs arī tādam represēto pēctecim kā man

Pārmijas

Trio "Nyx" gatavs "Laikmetīgajai ceturtdienai"! Stāsta Ieva Sarja un Tatjana Ostrovska

No tumsas uz gaismu. Saruna ar Okupācijas muzeja ekspozīcijas dizaina autori Ingūnu Eleri

No tumsas uz gaismu. Saruna ar Okupācijas muzeja ekspozīcijas dizaina autori Ingūnu Eleri

Latvijas Okupācijas muzeja atjaunotajā ēkā tikko atklāta jaunā ekspozīcija, kuras veidols tapis pēc dizaina studijas "H2E" izstrādātās koncepcijas. "Mums tas bija gods – strādāt ar muzeju, ar šo tēmu, ar cilvēkiem, ar likteņiem, kas mums bija jāatklāj. Domāju, nav šodien svarīgākas tēmas, par ko runāt, īpaši šajos laikos, jo tā ir pamatu pamata tēma ikkatram. Mēs noteikti negribējām, lai dizains dominētu pār saturu un forma kļūtu pašmērķīga. Gribējām, lai dizains palīdz veidot apmeklētājos pieredzi un emocijas," uzsver studijas "H2E" mākslinieciskā direktore Ingūna Elere.

Liene Jakovļeva: Latvijas Okupācijas muzeja atjaunotajā ēkā atklāta arī jauna ekspozīcija – pareizāk sakot, ekspozīcija jaunās skaņās, jaunā vizuālā risinājumā, par ko gādājuši cilvēki no dizaina studijas "H2E". Atzīšos – šis bija viens no emocionālākajiem muzeja apmeklējumiem manā mūžā.

Ingūna Elere: Tas ir jauks kompliments – paldies, Liene! Jo tas jau bija mūsu mērķis – ņemot vērā vēsturnieku radīto saturu, piešķirt formu šim saturam un radīt emocijas un pārdzīvojumu.

Ar kādu domu jūs vispār sākāt, kad pirms divarpus gadiem piedalījāties konkursā?

Sākām ar kopējās koncepcijas tēla meklējumu un emocijām, kuras vēlamies izraisīt apmeklētājos. Jo viennozīmīgi –

šī ir smaga, bet ļoti, ļoti svarīga tēma. Un tā ir arī tēma, no kuras mēs bieži vien cenšamies izvairīties. Par šo tēmu nav viegli runāt, bet par to ir jārunā, jo par to jau tā ir ļoti maz runāts – gan ģimenēs, gan sabiedrībā tas ir palicis tāds kā tabu jautājums.

Bet iesākums bija konteksta analīze: kurā vietā šī tēma mums jāliek? Latvijas okupācijas muzeja ēkā. Skatoties uz jauno rekonstrukcijas projektu, jau paša Gunāra Birkerta ieceri – no tumsas uz gaismu, mums kaut kā ātri bija skaidrs, ka arī mums šis ceļš jāveido no tumsas uz gaismu, jo tas jau iekodē ekspozīcijas būtību: kāpēc mēs vēlamies par to runāt, stāstīt un kā stāstīt.

Patiešām – ceļa tēma šeit ir ļoti konkrēta, saprotama, fiziski izstaigājama cauri visiem posmiem, cauri visām šausmām, ko redzam, un tomēr, tomēr – uz gaismu, uz cerību. Jūs noteikti domājāt par to, lai apmeklētājs muzeju atstātu nevis drūmi nomācošās, bet tādās "domā uz gaismu" sajūtās, vai ne?

Jā, par to mēs ļoti, ļoti ilgi diskutējām gan savā starpā, gan ar vēsturniekiem, gan Okupācijas muzeju. Jo tā jau ir tāda kopējās ekspozīcijas dramaturģija: mēs sākam ar gaismu – ar brīvvalsts laiku, kad Latvija tika dibināta, ar emocijām, ar mīlestību un lepnumu par savu tikko dibināto valsti, un tad mēs tiekam ierauti tumšajā labirintā – karā, draudos, šausmās, neziņā, iznīcībā, totālā kontrolē, ilgās, trimdā. Bet ekspozīcijas ceļu noslēgt vēlējāmies ar cerību.

Ne velti Lauris Gundars izvēlējās Knuta Skujenieka vārdus, kas lasāmi noslēgumā: "Neraudāt par to, kas bijis, / nebīties par to, kas rīt, / tikai saudzīgi un droši / savu vagu taisnu dzīt."

Šī doma – ka apmeklētājs pats ir tas, kas noslēguma sadaļā iedarbina Latvijas karogu, ir Latvijas karoga nesējs, tādējādi arī sakot – no tevis ir atkarīgs tas, kāda būs Latvija, no tā, kādi būs tie lēmumi, kurus tu pieņemsi, ko tu darīsi vai nedarīsi, vai iestāsies kādā pusē, vai neiestāsies, vai ieņemsi konkrētu pozīciju. Tu esi tas, kas veido Latviju, valsti un to, kādai tai būt. Sākumu un beigas mēs meklējām visilgāk. Mēs to pārstrādājām vairākas reizes, jo tas ir ļoti, ļoti svarīgi – ar ko tu sāksi ekspozīcijas ceļu, ar ko noslēgsi un kāda būs sajūta, ar kādu aizej mājās – vai aizej ar aizvainojumu, sāpi, vai ar apziņu, ka no tevis jau arī daudz kas ir atkarīgs:

mums jāapzinās mūsu pagātne, mums tā jāizrunā, jāizdiskutē, jāizjautā saviem vecākiem un vecvecākiem, jāmēģina izprast viņus un izprast arī to, kāpēc mēs šādi esam, jo mūs ir audzinājuši tieši viņi – mūsu vecāki un vecvecāki.

Un šodien, apzinoties visas situācijas, kaut nedaudz mēģinot izprast, kāda bijusi cilvēku rīcības motivācija, rīkoties. Jo man liekas, ka šī ekspozīcija šībrīža pasaules situācijā, Ukrainas kara kontekstā ir ārkārtīgi nepieciešama katram.

Tāpat kā par mūziku, arī par izstādi ir grūti runāt, nedzirdot un neredzot. Bet kaut ko mēs tomēr varam atklāt, un kaut ko – noteikti paturēt noslēpumā. Ingūn, bet kā tas bija: jūs iegājāt pilnīgi tukšā telpā, un jūsu rīcībā bija tūkstošiem eksponātu. Un jums līdzās bija muzeja cilvēki, kas to visu pārzinājuši un krājuši. Kā veidojās sadarbība ar muzeja ļaudīm, vai kopīgu valodu atradāt ātri?

Mēs noteikti esam atraduši kopēju valodu! Jo muzeja ļaudis arī ir cilvēki, kas strādā ar ārkārtīgi lielu degsmi – katrs no viņiem ir savas tēmas patriots, kurš to pēta gadiem ilgi un skrupulozi. Varu tikai apbrīnot, kā viņi pārzina šīs tēmas... Mūsu uzdevums bija sarunās ar viņiem atrast veidus, kā šīs tēmas vizualizēt ar mūsu rīcībā esošajiem instrumentiem. Pirmkārt, telpiskā kompozīcija, gaisma, skaņa, krāsa, burtveidols – visi daudzie, daudzie elementi, kas palīdz atklāt to, ko vēsturnieks ir pētījis gadu gadiem.

Protams, muzeja cilvēku domas par priekšmetu izvēli šeit ir prioritāte. Saturs ir karalis, un mums tas jārespektē. Bet mums bija brīnišķīga sadarbība!

Man pat tagad ir žēl šķirties, jo šo divarpus gadu laikā mūsu biroja cilvēki iepazinuši visus muzeja cilvēkus kā savas lietas fanātus un entuziastus, kas nesavtīgi strādā kopējās vēsturiskās atmiņas saglabāšanai.

Vai procesa gaitā jums bijis kāds labais paraugs, piemērs no pasaules, no kā esat iedvesmojušies? Vai varbūt bijuši arī sliktie piemēri, kurus esat redzējuši un sapratuši, ka tas nu gan nav labs risinājums? 

Protams, ka esam analizējuši visas ekspozīcijas par šo tēmu, kas vien bijušas: ir labie piemēri un ir sliktie piemēri, un reizēm tu saproti, kā tu noteikti negribētu darīt.

Mēs noteikti negribējām, lai dizains dominētu pār saturu un forma kļūtu pašmērķīga. Gribējām, lai dizains ir tas, kas palīdz veidot apmeklētāju pieredzi, emocijas.

Un ja tu saki, ka ekspozīcijas apskates laikā izjuti aizkustinājumu...

Principā asaras acīs bija gandrīz visu laiku.

Tādā gadījumā [kā cilvēks] es nepriecājos par tavām asarām, bet mans prieks šajā gadījumā ir profesionāls – ka mēs ar savu darbu esam sasnieguši mērķi, mēs esam aizkustinājuši, un es ceru – ne tikai tevi vienīgo.

Jo tur jau ir tas uzdevums – nevis izlikt pie sienām tikai faktus un sausus datus, kurus var izlasīt, bet iedot emocionālo pieredzi, kas ir katrā konkrētajā vietā, konkrētajā telpā, kurā esi konkrētu laika sprīdi.

Tas ir arī nedaudz savādāk kā skatīties filmu – tu pats ej cauri šiem notikumiem. Un ja ar to mēs varam iedot emociju... Man liekas, ļoti atšķiras arī auditorijas. Pirmkārt, esam mēs paši ar savām ģimenēm – gandrīz ikkatra ir pieredzējusi deportāciju šausmas. Un ir otra puse – Latvijas valsts viesi, kuriem īsā laikā jāmēģina saprast, kas tad ir noticis, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam.

Un tad vēl ir tāda auditorija kā mazie skatītāji, un tas ir ļoti, ļoti aizkustinošs risinājums. Pastāsti par to lācīti mazliet!

Jau pašā sākumā zinājām, ka mums būs bērnu līnija, bet ilgi nevarējām izšķirties, kāda tieši tā būs. Ilgi diskutējām ar muzeja cilvēkiem un arī paši domājām, vai šī ekspozīcija vispār ir domāta bērniem. Jo ir ekspozīcijas, pieņemsim, Londonas Kara muzejā, kur norādīts, ka bērniem tajā nav atļauts ieiet, un tas ir jārespektē, jo šis materiāls tiešām ir pārāk smags.

Bet bērni taču bija arī tad, kad risinājās notikumi, par kuriem tiek runāts ekspozīcijā. Bērni bija izsūtījumā, bērni bija deportācijās – bērni bija klāt visos šajos notikumos! Tāpēc arī mēs gribam veicināt, lai uz šo muzeju nāk ģimene vairākās paaudzēs un bērns ir klātesošs. 

Bija jautājums, kā ar bērnu iesākt sarunu par šo tēmu, kā bērnam radīt līdzpārdzīvojumu? Un tad mums radās stāsts par lācēnu Miku, kura prototipu ieraudzījām nejauši – sarunās un diskusijās ar muzeju. Zinājām, ka tas būs lācēns, viņa vārds arī nāca no Laura Gundara, bet tad

muzejs parādīja vienu fotogrāfiju no Latvijas Kara muzeja arhīva, kur Pirmajā pasaules karā jauniesaucamie karavīri nofotografējušies tādā kā grupas foto un vienam no karavīriem rokās ir lācēns... Tā bija atslēga!

Tālāk jau katrā tēmā meklējam veidu, kā caur šo lācēnu pastāstīt bērnam par notikumiem. Piemēram, tur, kur ir kara draudi, lācēns paslēpies aiz gultas šo notikumu iespaidā. Deportāciju vagonā viņš ir saspiests kopā ar daudziem citiem lācēniem, mēģinot parādīt šo blīvumu, kā tas bija – 40 cilvēki vienā vagonā gandrīz mēnesi...

Kad mēs šo ideju jau bijām attīstījuši, ciemos atnāca Sandra Kalniete, un, izrādās, viņai bija šāds lācēns, vārdā Jānis, kuru viņa uzdāvināja muzejam! Tas ir integrēts Gulaga iznīcības punktā, kur mazajam apmeklētājam mēs piedāvājam pieskarties stiklam un sasildīt Miku.

Un tā katrā, katrā tēmā ir kaut kas, ko bērns var padarīt – vai nu viņš var piespiest, vai nofotografēt, vai pagriezt kaut ko. Ļaujam bērnam kaut ko darīt, labi saprotot, ka bērni nevar mierīgi staigāt.

Patiesībā jau arī pieaugušajiem patīk kaut kam pieskarties un kaut ko pašiem izdarīt – pēdējā laikā arī muzeju ekspozīcijas tiek veidotas ar skārienjūtīgiem elementiem – tā, lai ikviens var mazliet piedalīties.

Pandēmija to visu ir diezgan krasi mainījusi: tas arī ir aspekts, kas jāņem vērā. Arī mēs taču šos divarpus gadus strādājām pandēmijas ēnā. Tas ļoti izmaina situāciju. Bet līdz ar to muzejā, kaut visi ekrāni ir skārienjūtīgi, tiem nodrošināta bezskāriena tehnoloģija, lai atkal nākamās pandēmijas laikā ekrāni nebūtu tukši, melni un aizlīmēti, bet tajos varētu iegūt informāciju, nepieskaroties ekrāniem.

Tomēr pandēmija neietekmē ne krāsu, ne skaņu, un man ļoti īpaši likās tas, ka nevienu mirkli šajā ekspozīcijā nevalda klusums. 

Jā, tas arī ir tas, ko mēs vēlējāmies – lai nav klusuma. Jo skaņa jau ir viena no emocionālākajām izteiksmes formām, lai gan kopumā to izmanto diezgan maz – varbūt  pat par maz, bet pandēmija, manuprāt, veicinājusi to, ka skaņa jāizmanto vairāk. Mēs tagad ļoti daudzas lietas izdarām tikai ar balsi. Un ekspozīcijā visu laiku ir skaņas fons – katrā tēmā, cik nu vispār tas ir iespējams vienā atvērtā apjomā, jo mums nav noslēgtas telpas.

Veidojām, lai ir kopējā murdoņa, ņurdoņa, duna, kas veicina sarunāšanos – lai nav tā, ka tev ir bail kaut ko skaļi pajautāt savam līdznācējam. Lai būtu saruna. Lai nav tikai kapa klusums un čīkstoša grīda.

Patiešām, veci, neatjaunoti muzeji noteikti asociējas ar klusumu, čīkstošu grīdu, paša elpu un paša soļiem, kas kaut kur atbalsojas. Tas varbūt arī atbaida.

Ir ļoti dažādas ekspozīcijas – arī tādas, kurām tieši vajag klusumu, jo skaņa noteikti traucētu. Bet šajā gadījumā gribējās to skaņu izmantot – lai tā palīdz emociju novadīt. Tomēr skaņa nav primāra – tā ir klātesoša viscaur, bet pakārtota.

Un vēl krāsa. Tas ir otrs aspekts, kas šajā ceļā ik pa laikam liek pagriezties un atkal sastapties ar kādu jaunu tonalitāti. 

Jā, krāsa mums viennozīmīgi bija balti-melni-baltā gamma, bet vietumis krāsu mēs izmantojām, lai sadalītu tēmas: kad runājam par sarkano teroru, dēļu sienas ir krāsotas sarkanas, runājot par sirdsapziņas varoņiem – Lidiju Doroņinu-Lasmani, Gunāru Astru, Vizmu Belševicu – dēļi ir balti krāsoti. Ar krāsu dalot tēmas, izmantojām arī monohromās gaismas, kas atstāj stindzinošu iespaidu, piemēram, Gulaga sadaļā. 

Jā, kad ieej tajā, ilgi tur negribas uzkavēties.

Jā, tieši aukstās gaismas dēļ! Ar gaismām daudz eksperimentējām arī birojā, lai saprastu, kādu efektu varam panākt un kā to visu sabalansēt. Lai ar gaismu emocionāli nodotu to, ka šī nav patīkama vide, bet cilvēki bija spiesti šeit būt. Pat mums tur ir nepatīkami uzturēties, kaut ekspozīcijā esam pavisam īsu laiku!

Kā bija emocionāli būt kopā ar šiem notikumiem un to atblāzmu? Jūs spējāt distancēties un profesionāli darīt savu darbu, vai ik pa laikam nācās saskarties ar tīri emocionālām izjūtām, skatot skaudros likteņus?

Protams. Kā jau teicu, gandrīz ikviena ģimene saskārusies ar okupācijas režīma nodarījumiem. Kad sākām strādāt, par visu runājāmies savā birojā – mums ikkatram ģimenē ir šāda pieredze! Kādam vecmamma bijusi izsūtīta, kādam mamma piedzimusi Sibīrijā. Tātad pat mūsu biroja nelielā kolektīva ietvaros katrs ar to ir saskāries! Man pašai vecaistēvs bijis Vorkutā izsūtīts, un es par to tik maz zinu. Un darba procesā būdama iesaistīta ļoti, ļoti personiski, es arī ieguvu arhīva lietas – trīs mapes ar vectēva lietām, kuras varēju izlasīt un pastāstīt mammai, jo arī viņa tik maz ko zina, jo vecaistēvs pēc izsūtīšanas vispār nav runājis par šo tēmu. Tāpēc esmu ļoti, ļoti pateicīga visiem muzeja cilvēkiem un arī tiem, kas liecina un stāsta par šo piedzīvoto tieši Gulagā, jo tik ļoti daudzi par to nerunā vispār. 

Jā, muzeja cilvēki sarunās atzina, ka daudzi aizvien baidās par to runāt, bet daudzi vienkārši negrib vēlreiz to laist caur savu emociju paleti. 

Noteikti. Tas plašais materiāls, kas ir muzejā… Mēs ļoti daudz klausījāmies, skatījāmies, lasījām, mums bija periods, kad mēs strādājām pie kādas tēmas – muzejs sasūtīja visu materiālu, un tad mēs ļoti, ļoti rūpīgi gājām cauri katrai tēmai padziļināti, mēģinot – cik nu vispār tas ir iespējams – aptvert un izprast šo materiālu.

Un [iespaidīgākās ir] tieši audio liecības – tu klausies, kā šie cilvēki liecina, mierīgi stāsta par notikumiem, bet saturs, ko viņi stāsta, tiešām ir drausmīgs. Nedod, Dievs, to kādam piedzīvot!

Bet tas palīdzēja mums meklēt un atrast risinājumus, kā parādīt šo izmisumu, bezcerību, verga darbu.

Jā, un tā ir pagātne, kas nemaz nav tik sena – tā nav ne Senā Ēģipte, ne Senā Grieķija, tas ir tepat, tepat.

Un tas stindzinošākais ir tas, ka tu apzinies: tas ir tepat, tie ir mūsu vecāki un vecvecāki, tās nav entās paaudzes senatnē, tas ir ļoti, ļoti tuvu. Šodienas notikumu kontekstā tas liekas vēl baisāk – vēsture atkārtojas. Kad draugs nodod draugu, kaimiņš nodod kaimiņu.

Ingūn, tavam birojam ir tik daudz dažādu skaistu, pamanāmu un varbūt ne tik skaļi izrunātu projektu. Tu pieminēji Alūksni. Varbūt tagad, vasarai sākoties, aicini turp doties? Ko tur var piedzīvot?

Jā, Alūksnē ir atvērts Dienvidu tornis, un tajā ir ekspozīcija, ko mēs saucam par Marienburgas Astoto brāli. Ekspozīcija šeit ir neredzama. Ekspozīcija ir skaņa, ekspozīcija ir stāsts par astoņiem brāļiem – astoņiem karavīriem, astoņiem varoņiem, kuri sargāja savu cietoksni, savu pili, un kuriem bija viena mīļotā Marija. Neatklāšu saturu, bet tā ir teiksma, kuru radījis Lauris Gundars, bet mūziku sacerējis Arturs Maskats un Mārtiņš Brauns, savukārt aranžējis Sigvards Kļava un iedziedājis Latvijas Radio koris. Tas ir brīnišķīgs, teiksmains – visa ekspozīcija kā emocionāls dziedājums. Tā radīta pandēmijas laikā, bet šobrīd, Ukrainas kara kontekstā, tas ir stāsts ne tikai par mīlestību, kā tas sākumā bija iecerēts, bet par dzimtenes mīlestību. Noteikti aicinu visus uz Alūksni – apmeklēt ne tikai Alūksnes bānīti, bet arī jaunos objektus, kur viens no šiem jaunajiem objektiem ir Marienburgas Astotais brālis.

Savukārt šobrīd, kad "Klasikā" skan mūsu saruna, jūs jau esat ceļā uz Ameriku. 

Jā, dodamies uz vides grafikas pieredzes dizaina konferenci, kurā esam uzaicināti runāt un dalīties ar savu pieredzi. Mūsu tēma, par ko runāsim, būs par dizainera atbildību vēstures komunikācijā. 

Tā tiešām ir atbildība. Tieši tāpat kā veidot Okupācijas muzeja ekspozīciju. Domāju, tā noteikti bija viens no jūsu biroja atbildīgākajiem veikumiem.

Tā ir ārkārtīgi liela atbildība. Mums tas bija gods – strādāt ar muzeju, ar šo tēmu, ar cilvēkiem, ar likteņiem, kas mums jāatklāj. Domāju, nav šodien svarīgākas tēmas, par ko runāt, īpaši šajos laikos, jo tā ir pamatu pamata tēma ikkatram.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt