Par to, kā radusies ideja par šādas izstādes sarīkošanu, par tērpu ilgtspējību un to tapšanas vēsturi, par divu lielu personību radošo draudzību un arī par to, kā zudis viens otrs amizants vēstures artefakts, sarunā LR3 "Klasika" stāsta modes dizainere un kādreizējā Rīgas Modeļu nama modeļu demonstrētāja Asnate Smeltere, modes dizainere Sintija Šustiņa un Latvijas Mākslas akadēmijas docētāja Barbara Ābele.
Orests Silabriedis: Ar kādām dziesmām jums saistās Margarita Vilcāne?
Asnate Smeltere:
Pirmā dziesma, ko dzirdēju Margaritas sniegumā, bija "Es mācēju danci vest", kuru viņa dziedāja 1967. gadā, EXPO izstādē Monreālā.
Nepateikšu precīzi, vai tieši ar šo dziesmu sākās mūsu modes skate, bet tajā šī dziesma skanēja. Tā bija tautiskā tēma, mēs kāpām uz skatuves modeļos, un Margarita dziedāja "Es mācēju danci vest".
Sintija Šustiņa: Man vismīļākā Margaritas dziesma laikam ir "Ances romance", un arī – pateicoties tam zilajam tērpam ar balto iemalojumu, ko, manuprāt, zina gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs. Un ir ļoti, ļoti žēl, ka tieši šī tērpa mūsu izstādē nav. Toties ir daudzi citi.
Tas nav saglabājies?
Sintija Šustiņa: Diemžēl nav. Kad Margarita teica, ka būs iespēja iegūt šos tērpus un vēru vaļā šo dārgumu lādi, gaidīju, vai būs arī šī kleita, bet tās nebija.
No bērnības man ļoti patika Margaritas duets ar Ojāru Grinbergu – dziesma "Hallo, Rostoka" [ko viņi 1972. gadā dziedāja Vācijā]. Man tas likās tik fantastiski, tik jautri! Visi tik smaidīgi un priecīgi – tā man likās nu ļoti, ļoti skaista dziesma.
Protams, šobrīd es varbūt tās muzikālās vērtības pārvērtētu un liktu savādākās kategorijās, bet tajā brīdī man tā laikam bija vismīļākā Margaritas dziesma.
Barbara Ābele: Laikam pirmais impulss mazliet ir izbalējis, bet tagad, izstādes gatavošanās procesā,
man ļoti spilgta šķiet romance "Es sirdi izrauju un aizmetu to suņiem" no slavenās filmas "Ceplis", kuru Margarita dzied restorāna epizodē – tajā brīdī ienāk pats Cepļa kungs, brīnišķīgais Eduards Pāvuls, un viņi abi apmainās ar ļoti daudznozīmīgiem skatieniem.
Tieši tas skatienu apmainīšanās mirklis šobrīd mani fascinē kopā ar smeldzīgajiem vārdiem.
Un tagad mēs tuvojamies lielajam notikumam. Latvijas Radio 3 "Klasika" Margaritas Vilcānes dzimšanas dienas koncertu 25. janvārī piedāvās tiešraidē, bet mūsu sarunas uzmanības lokā ir Margaritas Vilcānes tērpu izstāde, kas tiks atvērta Lielajā ģildē līdz ar jubilejas koncertu, un pēc tam tā būs skatāma veselu mēnesi – gandrīz vai kā atvadas no Lielās ģildes pirms tās restaurācijas. Kā tas viss sākās, kas ir šīs izstādes aizmetnis? Sintij, vai man uz jums jāskatās?
Sintija Šustiņa: Laikam uz mums abām ar Barbaru, bet jāsāk ar to, kā mēs vispār tikām pie Margaritas tērpiem. Kā īstos padomju laikos, šajā gadījumā tā bija blata būšana, jo mana vīramāte ir Margaritas ļoti laba draudzene un cilvēks, ar ko viņa strādājusi kopā jau no ansambļa "Armatūra" laikiem, bet pēc tam arī Rīgas Estrādes orķestra un ansambļa "Tip top" laikā – mana vīramāte bija pieteicēja šīm programmām.
Klausītājiem atgādināsim viņas vārdu – Genovefa Šustiņa.
Sintija Šustiņa: Toreiz vēl Genovefa Skangale. Ar Margaritu mums izveidojās personīgas attiecības un tādā veidā es arī tiku pie viņas tērpiem. Savukārt Barbaras mamma Aina, būdama ārste, rūpējusies par Margaritas fizisko, un kā draudzene – arī par emocionālo veselību.
Barbara Ābele: Bet tas mirklis man vairāk asociējas ar to, kā mēs abas ar Sintiju saskatījāmies brīdī, kad Margarita teica, ka viņa iztīrījusi savus skapjus un sapakojusi somas un savas kleitas atdos reciklācijai.
Vārdu sakot, pārstrādās visu, kas viņai šūts?
Barbara Ābele: Jā, absolūti visu, kas viņai bijis. Un tad mēs abas ar Sintiju sinhroni ievilkām elpu un sapratām, ka tā nedrīkstētu notikt, jo tās jau ir tapušas par vērtību, kas vairs gluži nepieder Margaritai, kaut arī ir viņas īpašums. Un tā soli pa solim mēs sākām veidot ceļu uz izstādi, kas sākumā mums likās ļoti viegls un ātrs process, jo uztaisīt izstādi, ja darbi jau ir gatavi, nešķiet grūti. Bet izrādījās, ka šie tērpi, vienu pēc otra tos cilājot ārā no somām un fotografējot, izrādījās ļoti labs pētniecības materiāls Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas trim apakšnozarēm: pirmām kārtām modes studentes Edītes Parutes vadībā veica izpēti un katra tērpa analīzi, savukārt kolēģa Martina Vizbuļa, kurš pats ir vides mākslinieks un daudzu labu izstāžu autors, vadībā top šī sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu reminiscence izstāžu telpā. Tāpat jāpiemin arī kolēģis Ivs Zenne, kurš kopā ar studentiem veicis lielisku grafikas darbu, kas ir ļoti delikāts, un šis delikātums ļoti labi strādā kā fons atšķirīgajiem tērpiem.
Šis ir brīdis, kad es, Asnate, vēlētos vērsties pie jums, jo mēs nevaram nenosaukt vienu personu, kas pirms trim gadiem gan diemžēl devās mūžībā. Ārija Punenova nodzīvoja ļoti ilgu, ražīgu mūžu, un leģenda vēsta, ka Margarita Vilcāne ar Āriju Punenovu kļuva draudzenes tieši Monreālā. Vai tā ir tiesa?
Asnate Smeltere: Ārija Punenova ir viena no Rīgas Modeļu nama raksturīgākajām ilgdzīvotājām: sākusi darbu tur kā modele, pēc tam pabeidza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un visu mūžu nostrādāja Rīgas Modeļu namā līdz tā pēdējai elpai. Cik saprotu, viņas draudzība ar Margaritu patiešām sākās tieši Monreālā. Ārija vēl joprojām demonstrēja modeļus, kaut arī pati bija daudzu modeļu autore, un Margarita bija piesaistīta visai lielajai programmai ar savu dziesmu un muzikālo trio, kas toreiz pavadīja visu modes skati.
Margarita bija mazlietiņ dzīves pieredzējušāka – viņa jau bija kļuvusi māmiņa, kamēr mēs, pārējās, bijām vēl pavisam jauniņas. Margarita laikam arī dzīvoja vienā istabā ar Āriju Punenovu, un viņām sākās draudzība, kas turpinājās visus garos gadus.
Tas ir diezgan raksturīgi, ka kostīmu māksliniecēm, kas strādā ar izpildītāju – dziedātāju vai jebkuru mūziķi –, veidojot tērpus, ir ļoti dziļi jāiepazīst pats mākslinieks. Viņai jāsaprot mākslinieka vēlmes, mākslinieka raksturs, kustību valoda, un te acīmredzot bija šī brīnišķīgā sakritība, jo Ārija Punenova veidojusi Margaritai gandrīz visus viņas skatuves tērpus. Varbūt tikai ar dažiem izņēmumiem.
Tā tiešām bijusi draudzība mūža garumā.
Asnate Smeltere: Jā, tā bija liela raksturu saderība.
Man kā cilvēkam, kurš neko nejēdz ne no šūšanas, ne no izskata – varu tikai pateikt, ka galu galā ir smuki, ir sajūta, ka Margarita Vilcāne ir ļoti izdevīgs objekts, lai viņai šūtu. Vai tērpu māksliniekam tas atvieglina viņa uzdevumu vai, gluži otrādi, apgrūtina?
Asnate Smeltere:
Margarita ir ar labiem ķermeņa izmēriem un interesantu ķermeņa valodu, bet katram cilvēkam, katram tēlam, katram augumam ir sava specifika, un ar to Ārija lieliski tika galā.
Sintij, kāda ir jūsu pieredze?
Sintija Šustiņa: Lielas personības – tas reizē ir gan viegli, gan arī sarežģīti. Domāju, ka šeit notikusi divu līdzvērtīgu lielu personību sastapšanās, tāpēc rezultāts arī ir šāds. Kad sāku strādāt Rīgas Modeļu namā, Ārija vairs tur nestrādāja, bet viņas aura nama koridoros, manuprāt, bija vēl joprojām. Jo man kā toreiz tikko skolu beigušai meitenei šuvējas, kas bija darbu izpildītājas, reizēm teica – nu, tā kā Ārija jau šeit vairs neviens nestrādā. Tā ka toreiz, vēl pat Āriju nepazīstot, pastāstus un stāstus par viņu jau biju dzirdējusi. Pēc tam man bija tā laime caur Margaritu iepazīties ar Āriju arī personīgi.
Viņa bija jau cienījamā vecumā, un es viņu vienkārši apbrīnoju: Ārija sēdēja kā dāma – taisnu muguru, labi kopta, tu skaties, brīnies un nejūti cilvēka fizisko vecumu. Elegance staroja no visas viņas būtības!
Un tas arī parādās Ārijas tērpos. Varbūt man kāds oponēs, bet šī, manuprāt, ir pirmā viena mākslinieka skatuves tērpu izstāde. Pasaulē, protams, tā ir zināma pieredze, bet Latvijā, man šķiet, šādas izstādes līdz šim nav bijis.
Asnate Smeltere: Es priecājos, ka jūs to sākat darīt, jo tā ir ļoti interesanta niša.
Sintija Šustiņa: Jā, jo mums ir daudzi skatuves mākslinieki, kuri strādājuši ar konkrētiem modes māksliniekiem, un domāju, ka šādas izstādes perspektīvā varētu būt arī vēl vairāk.
Starp citu, kāda kolēģe man atgādināja, ka Margarita Vilcāne savulaik nevis karaliski un skaudīgi "sēdējusi uz savām kleitām", bet labprāt arī dalījusies ar kādu jaunāku kolēģi, ja tai vēl rocība nav ļāvusi pašai tikt pie tērpiem. Barbara, tu minēji tērpu analīzi. Līdz ar to, ka man bija iespēja uzmest aci tērpu anotācijām, pārbaudot dažu komatu un burtu, galva burtiski sagriezās, jo bija vārdi, ko es zināju, bet tikko sākās "Maskavas vīles" un visādi bantīšu paveidi... Nu, skaisti! Lasi to kā teiksmu un neko nesaproti, bet liekas, ka tam ir jābūt kaut kam neizsakāmi skaistam. Tātad Ārijas Punenovas tērpi ir tādi, ko var analizēt tieši no šūšanas un materiāla viedokļa?
Barbara Ābele: Tie ir analizējami no visiem aspektiem, bet detalizētāks un precīzāks skaidrojums par profesionālajām iesaukām jeb nikiem būs Sintijai. Manuprāt, šie tērpi plašākā izteiksmē ir svarīgi, lūk, kādēļ: jau iepriekš mēs to pieminējām, bet labprāt akcentētu to vēlreiz, ka Ārija savā daiļradē ietvēra gan mākslinieka radošuma aspektu – strādājot otram māksliniekam, gan augstas raudzes amatniecību, jo viņa pati arī šuva, izšuva un pati arī piemeklēja detaļas.
Savā veidā Ārija bija arī Margaritas Vilcānes stiliste. Mūsdienu valodā mēs to varētu definēt, ka viņa bija dizainere, savukārt viņas abas kopā – skatuves tērpa influenceres.
Jo padomju periodā, kad materiālu un tehnoloģiju pieejamība bija katastrofāli ierobežota, nozīme bija ne tikai prasmēm, bet arī burvestībai – kā no nekā uzburt lietas. Tas arī ir viens no izstādes aspektiem – ilgtspēja trijos dažādos virzienos. Viens virziens ir jau pieminētais ārkārtīgi mazais resursu patēriņš.
Lasot anotācijas, galīgi neliekas, ka tas ir bijis mazs!
Barbara Ābele: Tā jau ir tā burvestība, kas viņām abām bija raksturīga. Un tas, ko tu pieminēji iepriekš – par dalīšanos ar tērpiem. Trīsdesmit septiņi tērpi, kurus mēs sakomplektējām uz fotografēšanu, no kuriem divdesmit pieci ir sagatavoti izstādei, ir pēdējie mohikāņi, jo visas iepriekšējās Margaritas tērpu kolekcijas ir pārtaisītas, reciklētas un dotas citiem izpildītājiem.
Asnate, vai nav tā, ka mūsdienu sabiedrībā vēl aizvien tērps nav novērtēts kā mākslas darbs, kas līdzvērtīgs citiem mākslas darbiem? Esam pieraduši, ka glezna – jā, tas ir mākslas darbs, dziesma – jā, māksla. Bet tērps taču arī tāds ir!
Asnate Smeltere: Domāju, ka tērps un arī modes priekšmets patiešām var būt māksla. Reizēm tie pietuvojas tam jēdzienam. Bet, protams, ne visi. Šodien pieņemts daudz ko dēvēt par mākslu, bet manā izpratnē tas noteikti tā nav. Bet es saprotu, ka arī tērps var ieiet mākslas kategorijās.
Pētot un aprakstot Rīgas modeļu nama vēsturi, vai jums nācās sastapties ar to, ka saglabājies ir pietiekami daudz, vai arī ir tikai leģendas, un faktiski gandrīz jau vairs nekas nav īsti materiāli notverams no tā visa, kas ir bijis?
Asnate Smeltere: Diemžēl Rīgas Modeļu nama straujās jukšanas un brukšanas rezultātā tiešā veidā saglabājušies ļoti maz materiālu – pašu tērpu ir ļoti maz. Jo lielās kolekcijas, ko gatavoja Rīgas Modeļu nams un kuras pietuvojās jēdzienam "māksla", savu dzīvi nodzīvoja uz skatuves – tās vairs nebija pielietojamas. Ļoti daudzi modeļi tika pārdoti tieši skatuves māksliniekiem, un ir palikuši vairs tikai ļoti reti paraugi.
Vai mums tas jāuztver ar skumjām vai vienkārši – nu, tā tas ir, un mēs ar to rēķināmies?
Asnate Smeltere: Nu, rēķināsimies ar to, ka viss šajā pasaulē zūd. Neskumsim par daudz!
Atgriežoties pie Margaritas Vilcānes tērpiem. Barbara, tu uz studiju mums esi atnesusi brīnišķīgas bildes no Latvijas filharmonijas laikiem, nemaz nerunājot par skaistajiem attēliem no agrāko laiku modes žurnāliem. Kā varētu klausītājiem raksturot šos tērpus – kuri ir tie paši zīmīgākie?
Sintija Šustiņa: Protams, visi prasa, vai izstādē būs dziesmas "Balta saule" kleita. Protams, būs, bet jāatzīmē, ka šī dziesma tikusi dziedāta tik daudzas reizes, ka pirmais tērps bija jau savu dzīvi nodzīvojis, un tas, kas būs redzams mūsu izstādē, ir pirmās "Baltas saules" kleitas rimeiks (atveidojums), bet arī to ir šuvusi Ārija. Droši vien tāpēc, ka tā ir balta kleita, tās skatuves mūžs bijis īsāks.
Būs arī Margaritas vismīļākā kleita, un šeit ir stāsts par to, ka šai kleitai audumu ir dāvinājusi teātra skatuves karaliene Elza Radziņa. Un tas ir apbrīnojami: ja runājam par tērpu ilgtspējību, šī kleita ar nelieliem pārveidojumiem Margaritai uz skatuves bijusi trīsdesmit gadus!
Es nezinu, vai daudz mums ir šādu skatuves tērpu... Droši vien uzvilkt var, bet – vai konkrētajam tērpam ir tāda vērtība, ka tas ir nozīmīgs un aktuāls veselus trīsdesmit gadus? Domāju, tas ir tieši tas, par ko jūs vaicājāt – par mākslas aspektu tērpā. Šis tērps noteikti ir mākslas darbs – tērps kā māksla un tērps kā nezūdoša vērtība. Un vēl. Kad Margarita devās ārzemju ceļojumos, viņa vienmēr centās atvest kādu auduma gabaliņu, no kā atkal tapa jauns skatuves tērps. Un izstādē būs divi tērpi, kas veidoti no Indijas sari – ar lielu izdomu viņa salikusi šos rakstus, un mēs to pat nevaram pateikt, ka tas ir no Indijas sari veidots tērps! Auduma gabals bijis septiņarpus metru garš, un no tā veidoti tērpi.
Barbara, kurš ir tavs mīļākais tērps no tiem, kas būs izstādē? Vai ir kāds, ko tu gribētu uzvilkt pati?
Barbara Ābele: Man ļoti skaists šķiet tas baltais tērps, kura leģendu Sintija vēl neizstāstīja, bet kura tapšanā izmantots divpadsmit metru garš audums. Tā būs viena no izstādes gleznākajām kleitām, kuru būs vērts apskatīt, jo tiešām – auduma kritums, drapējums un arī auduma daudzums jau ir uzmanību piesaistošs, bet ir arī ļoti smalki un brīnišķīgi rokdarbi plecu daļā, ir josta un kopīgais siluets sniedz tādu kā Grieķijas piesitienu, antīkās tērpa konstrukcijas piesitienu ar ļoti, ļoti izsmalcinātu rokdarbu, ko paveikusi Gunta Innuse, kura izstādē daudzkārt pieminēta kā izcila rokdarbniece – viņa bijusi līdzdalīga īpaši smalku rokdarbu izpildījumos. Bet tas, kas šobrīd jāpasaka klausītājiem, jo tas vairs nebūs redzams – gatavojot šo kleitu izstādei un mazgājot, Sintija zaudēja vienu brīnišķīgu liecību no Margaritas ieradumiem – kafijas dzeršanu dziesmu starplaikos.
Vienā tādā reizē kafijas tasīte bija izslīdējusi viņai no rokām, un izlijusī kafija bija redzama uz šī baltā tērpa kā brīnišķīga batika… Mēs ļoti priecājāmies par šādu artefaktu, bet izrādījās, ka šī kafija nav bijusi pietiekami stipra. (smejas)
Izmazgājās?
Sintija Šustiņa: Jā, un es biju tik pārsteigta... Kad sākām gatavot tērpus izstādei, domāju – nē, nu, kafiju taču nevar izmazgāt, tas nav iespējams! Tad es teicu – vai nu ļoti švaka kafija toreiz bijusi, vai arī ļoti stiprs mazgāšanas līdzeklis, bet es kā iemērcu... Protams, visus šos tērpus mazgāju ar rokām!
Iemērcu un skatos – tas kafijas traips man izplūst pa bļodu, un tad nu es nevarēju saprast – vai nu raudāt, vai priecāties. Zvanīju Barbarai un teicu – vēsture mums ir zudusi. (smejas)
Asnate Smeltere: Tā varētu būt bijusi padomijas "Nescafe".
Asnate, vai arī jūs no Margaritas Vilcānes tērpiem vēlētos kādu īpaši izcelt?
Asnate Smeltere: Tā īpaši Margaritas tērpu kolekcijām sekojusi nebiju, bet tagad, kad ar Barbaru ieskatījāmies fotogrāfijās,
mani ieinteresēja tāda tēma kā tērpu ilgtspējība. Kā tērps, kas tapis pusgadsimtu atpakaļ, ieguļas mūsu jau pieredzējušo acu vērtējumā. Un es atradu vienu tērpu! Tas ir sarkans, ar Ārijas Punenovas veidoto meistarīgo krokojumu, ko varbūt varētu arī šodien vilkt uz skatuves, un tas būtu pilnīgi mūsdienīgs.
Tā ka tā arī ir viena interesanta līnija modelēšanā – tērpa ilgtspējība. Jo ir tērpi, kas rodas tikai vienai sezonai un pēc tam šķiet neinteresanti, un ir tērpi, kas dzīvo desmitgades un ir vienmēr vēlami, pieņemami un baudāmi.
Sintija Šustiņa: Šajā sakarā gribētu atzīmēt to, ka sākotnēji šī izstāde bija plānota pirms gada. Un tad žurnāla "Una" 2020. gada novembra numurā bija publicētas Daces Vaivares veidotās stila lapas ar Margaritas kleitām, kuras fotografējis fotomākslinieks Jānis Deinats. Šajās stila lapās šie tērpi bija mūsdienu foto izpildījumā, un neizskatījās tā, ka būtu fotografēti seni tērpi…
Barbara Ābele: Katra programma, ko abas mākslinieces gatavoja ik pa trim gadiem ar minimums četriem tērpiem – katrā daļā pa diviem, tieši ar šādu konkrētu matemātiku, attiecīgajā brīdī bija aktualitāte, bet pēc laika, protams, atkal nāca jauni tērpi. Tomēr tā bija fokusēšanās uz konkrēto mūzikas notikumu konkrētajā brīdī. Tērpu izstādei piemīt tas valdzinājums, ka tas viss ir apskatāms telpiski un vienlaicīgi.
Aptaustīt drīkstēs?
Barbara Ābele: Droši vien, ka nedrīkstēs, būsim uzticīgi tradīcijai...
Sintija šī gada laikā nodibinājusi sadarbību ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, muzejs ir veicis atlasi, un daudzi no tērpiem šobrīd jau ir ar muzeja vērtību.
Tā ir arī atbilde uz tavu jautājumu – ka tas, kas ir muzeja vērtība, nav skarams. Bet būs arī video fragmenti no dažādu gadu koncertiem, ko ir sarūpējusi Latvijas Televīzija, kas ļoti labi papildinās arī pašu izstādi, tā kā tie tērpi būs ne tikai eksponēti uz manekeniem, bet tie būs redzami arī kustībā, kontekstā ar konkrētām dziesmām.
Izstāde būs apskatāma pirmdienās un otrdienās no divpadsmitiem līdz trijiem.
Barbara Ābele: Turklāt divās sestdienās – 29. janvārī un 19. februārī – mēs abas ar Sintiju kuplināsim izstādi un stāstus, kas drukāti anotācijās, ar saviem personīgajiem stāstiem un atbildēsim arī uz apmeklētāju jautājumiem. Turklāt visu koncertu laikā, kas notiks februāra mēnesī, to apmeklētājiem būs iespēja skatīt šo izstādi bez maksas.
Asnate, preses tekstos lasām, ka būsiet Margaritas jubilejas koncerta īpašā viešņa. Ko darīsiet koncertā?
Asnate Smeltere: Man vēl īsti nav zināmas Ojāra Rubeņa ieceres, bet viņš zvanīja un teica, ka vēlētos ar mani parunāt no skatuves...
