Par sporta apavu izstādi stāsta izstādes kuratore Elīna Sproģe un arhitektu biroja "Sampling Architects" pārstāvis un izstādes dizainers Mantens Devrīnts (Manten Devriendt).
Jeļena Solovjova: Citējot izstādes autorus, šī izstāde ir eksperiments ārpus ierastās spēles laukuma. Kāpēc snīkeri ir Medicīnas muzejā?
Elīna Sproģe: Šī ir izstāde, kuru veidojot, galvenokārt domājām par jauniešu auditoriju, jo viņiem, atnākot uz šo muzeju, bieži vien ir grūti saskatīt pamatekspozīcijas attiecības ar šodienu. Un snīkeri šķita perfekts instruments, kuru mēs varētu izmantot, lai runātu par tādām tēmām kā veselīgs dzīvesveids, ekoloģija, ilgtspēja. Tātad lietām un jēdzieniem, pie kuriem jau esam pieraduši – mēs redzam dažādus produktus, kas ir ar zaļajām karotītēm vai eko zīmītēm. Bet, iedziļinoties daudzu lietu patiesajā ražošanas procesā, brīžam atklājas pavisam cita aina. Skatoties uz Medicīnas vēstures muzeja krājumu, varam redzēt, ka priekšmeti, kas tur atrodas, aptver ārkārtīgi plašu tēmu loku, un pastāvīgajā ekspozīcijā redzama tikai maza daļiņa no tā, ko muzejs daudzu gadu laikā ir uzkrājis. Līdz ar to šī izstāde, kuru mēģinājām veidot ļoti aktuālu, rādot arī jaunākos snīkeru modeļus un mēģinot atskatīties uz ikdienas sporta apavu kultūras vēsturi, iekļauj arī muzeja krājumu: mums tas bija ļoti svarīgi – rādīt, ka arī senie priekšmeti var runāt par šodienas aktualitātēm.
Mantens Devrīnts: Veids, kā izstāde ir uzbūvēta, ir kā dialogs. Ir muzeja krājums, un ir tas, ko kurators vēlējās ielikt, un šī konfrontācija ir ļoti interesanta! Mēs atrodam jaunas lietas un jaunus stāstus, par kuriem pat neesam iedomājušies. Droši vien sociālajos tīklos būs jauni stāsti – ne tikai par snīkeriem, bet arī par muzejā redzētajām protēzēm, vecām grāmatām... Tas būs interesanti.
Snīkeri, eko un ego: kā šie divi aspekti satiekas izstādes ekspozīcijā un kādas ir to attiecības ar snīkeriem?
Elīna Sproģe: Patiesībā šīs izstādes nosaukums izgaismojās līdz ar šo priekšmetu saraksta veidošanos, jo būvējot izstādi, mums bija svarīgi, lai tas ir pavisam cits stāsts salīdzinājumā ar to, ko redzam lielveikalos. Protams, arī tur var apskatīt retus snīkerus un vēsturiskas replikas, kuras izdod vēl līdz šodienai, taču mums bija svarīgi, lai katrs priekšmets, kas atrodas izstādē, nes savu unikālu stāstu un neatrodas tur nejauši. Līdz ar to,
mēģinot grupēt šos stāstus un tēmas, eko un ego virzieni būtībā izgaismojās paši, un nolēmām tos izmantot arī izstādes nosaukumā, lai pasvītrotu iegājušos anglicismu – vārdu ''sneakers'', kas ir tās pašas kedas vai botas. Mums šķita, ka tomēr jāpaliek pie vārda "snīkers", kas iegājies šobrīd.
Un eko un ego pavisam vienkārši paskaidro ražošanas procesu, lielo un mazo ražotāju mērķus saistībā ar mūsu vidi, ar planētas nākotni, ar šībrīža situāciju, ar to, ko ir iespējams darīt, lai rastu risinājumus, kuri atstāj mazāk negatīvu ietekmi uz mūsu vidi, toskait atteikties no dzīvnieku izcelsmes materiālu izmantošanas, pievērsties vegānajiem materiāliem, materiālu otrreizējai pārstrādei. Caur izstādes priekšmetiem vēlamies runāt par īsto situāciju, nevis teikt, ka otrreiz pārstrādāti apavi allaž ir ekoloģiskāki. Tie procenti, kurus mūsdienās iespējams sasniegt ar otrreizējo pārstrādi, nav nemaz tik graujoši, kā varētu domāt. Tad nu šī eko tēma izstādē tiek apskatīta no dažādām pusēm. Savukārt, runājot par ego – snīkeri mūsdienās ir ļoti iekārojams priekšmets, kas rosinājis aizsākt arī kolekcionēšanas ēru. Arī muzejs kā institūcija interesējas par kolekcionēšanu, līdz ar to šis aspekts sakrīt. Snīkeru dizains bieži nāk ar īpašu vēstījumu. Zināmā mērā tas ir fetišs – šim priekšmetam reizēm tiek piemērotas pat erotiskas īpašības. Otra lieta ir arī zīmola iekārojamība.
Mantens Devrīnts: Izstādē redzams, ka snīkeri tiek identificēti ar kādu personību, līdz pat tādam līmenim kā Maikls Džordans vai citi zināmi cilvēki. Izstādē redzami priekšmeti, kuru sakarā var jautāt – vai dizainers strādājis ar mērķi domāt par nākotni, vai tas vienkārši ir viņa ego. Snīkeri principā ir tāds popkultūras simbols.
Varbūt varat minēt kādus konkrētus, interesantus piemērus?
Elīna Sproģe: Basketbolists Maikls Džordans ir zināmākais, kurš lielā mērā arī ir vainojamas pie tā, ka snīkeri ir kulta un kolekcionēšanas priekšmets.
Izstādē rādīsim Maikla Džordana snīkeru modeļa attīstību 20 pāru apjomā, bet nemēģināsim parādīt snīkeru evolūciju tikai no dizaina aspekta – mēs gribam izstāstīt šo stāstu par katru no pāriem, kas redzami izstādē, to kaut kādā ziņā personificējot ar kādu vēsturisku notikumu vai kādu konkrētu cilvēku.
Apavu industrijas tehnologi panākuši iespēju snīkeriem būt ilgtspējīgiem un ekoloģiskiem, bet patērētāji ne vienmēr ir gatavi staigāt ar vieniem apaviem ilgu laiku, tāpat ražotāji nav gatavi izlaist tikai vienu modeli gadā, tāpēc redzam, ka katru dienu tiek izlaisti jauni snīkeri, nerunājot par apavu industriju, kas ir miljardu apjomos. Domājot par to cilvēku skaitu uz planētas, kas nēsā apavus, apjoms ir milzīgs. (..) Galvenā cerība vai vēlme – ka īpaši jaunajai paaudzei šī izstāde varētu kalpot kā neliels grūdiens – bez didaktikas, bet vienkārši vairāk pievērst uzmanību tam, cik mēs izdodam par mūsu ikdienas ļoti svarīgo sastāvdaļu – kurpēm.
Kas jūs pašus pārsteidza un intriģēja, veidojot šo ekspozīciju?
Elīna Sproģe: Pirmā lieta, kas nāk prātā – Rīgā, šķiet, visi staigā stilīgās kurpēs: bērniem skolā ir krutākie snīkeri, arī seniori tādos staigā, un šķiet, ka šī industrija ir ļoti aktīva. Bet, mēģinot fiksēt, kur ir tā robeža, kur tas jau pārtop kolekcionēšanā, sastapos ar to, ka tāda snīkeru kolekcionēšanas kultūra mums patiesībā Latvijā īsti nepastāv. (..)
Divi kolekcionāri, kurus mēs izceļam – reperis Ozols jeb Ģirts Rozentāls, kurš var iedot pirmsākuma sajūtu. Jaunāku paaudzi pārstāv kolekcionārs Emīls Liepiņš – viņa kolekcijas pamatā ir doma, ka kādreiz viņa bērni varēs teikt – o, tētim gan ir saglabājušies riktīgi stilīgi snīkeri!
Ir kaut kāds sentiments tajā visā, un katrs no abu puišu kolekcijas apavu pāriem nes kādu atmiņu par laiku, kad tas iegādāts, vai iemeslu, kādēļ tas iegādāts.
Mantens Devrīnts: Kāpēc snīkeru izstāde ir tik svarīga Rīgā? Tāpēc, ka Rīga ir vieta starp divām kultūrām. Reperis Ozols rāda Amerikas kapitālisma kultūru, bet izstādē ir stāsti arī par Krievijas karavīriem, kuri nēsā ''Adidas'' kurpes, vai sportisti Latvijā, kas savulaik speciāli slēdza līgumu ar ''Adidas'', lai dabūtu kurpes no citurienes. Rietumeiropas cilvēkiem būtu ļoti interesanti apmeklēt šo izstādi… Arī šībrīža briesmīgā kara atskaņas redzamas mūsu izstādītajās kurpēs.
Elīna Sproģe: Ļoti atvērts un atsaucīgs sadarbībai šīs izstādes veidošanā bija Sporta muzejs, kas dalījās ar mums pilnīgi neticamos stāstos! Viens no tiem ir par mūsu sportistiem. Vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē cilvēki no Latvijas brauca uz Krieviju, lai caur dažādām sporta komitejām, kas bija saistītas ar Padomju Savienības vadību Maskavā, mēģinātu mūsu labākajiem sportistiem dabūt kvalitatīvus apavus, jo līdz tam jebkuras sporta disciplīnas sportisti skrēja tenisa čībās, kas no šodienas skatpunkta mums šķiet pilnīgi neiedomājami... Caur Maskavu bija iespējams tikt pie "Adidas" basketbola botām, pie bobslejistu naglu kurpēm.
Mūsu cilvēki uz Krieviju devās ar ikriem un balzamu, lai "vestu sarunas", un atpakaļ brauca jau ar kurpēm.
Izstādē, piemēram, ir arī leģendārās basketbolistes Uļjanas Semjonovas kurpes, kuras, zinot šīs brīnišķīgās basketbolistes augumu, ir vizuāli iespaidīgas – tās veidotas pēc īpaša pasūtījuma, jo tik lielam kājas izmēram kurpes nevarēja izgatavot pat pie kurpnieka: tās tika veidotas pēc īpaša pasūtījuma Francijā. Tie burtiski ir varoņdarbi, kas tika veikti!
