Kā mēs sadzīvojam ar visiem šiem uzdevumiem un kādus risinājumus raduši eksperti? Par to LR3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains" – saruna ar arhitekturālās gaismas projektētāju un dizaineri Ilzi Leduskrastu un uzņēmuma "Idea Lights" pārdošanas vadītāju Kristapu Veidmani.
Ilze Dobele: Mēs tiekamies rīta stundā, un pavisam neilgs ir tas brīdis, kad mākslīgo apgaismojumu nomainījusi dienas gaisma. Kā jūs šajos rītos ar savām profesionāļu acīm pamanāt to, ka saule lec tikai pēc astoņiem, noriet jau drīz pēc četriem un dienas gaišais laiks ir tikai septiņas stundas un piecdesmit minūtes?
Ilze Leduskrasta: Man gan personīgi ir tāda sajūta, ka tas ir stipri mazāk par septiņām stundām, šķiet – trīs, četras stundas un viss. (smejas) No ekspertes viedokļa, mans aicinājums visiem ir pavisam vienkāršs –
jāsāk pašiem ar sevi: jāvelta laiks sevis sajušanai – kurās gaismas situācijās mēs jūtamies vislabāk, un šo gaismas sajūtu, kurā labi jūtamies, mēģināt imitēt, izmantojot mākslīgo apgaismojumu.
Bet aicinājums tiešām ir tāds – pašiem sevi sadzirdēt, sajust, jo gaisma ļoti bieži ir tas aspekts, tā matērija, par kuru mēs ikdienā mēdzam nedomāt. Tikai tad, kad ir slikti, mēs pēkšņi attopamies un sākam saprast, ka gaismai tomēr ir milzīga nozīme! Tāpēc arī mans ieteikums – ļaut sev uzdāvināt mirklīti, sajust, kurā no gaismas scenārijiem – kaut vai dabā, gaišas dienas laikā – vislabāk jūtamies, un tad attiecīgi, kad esam sapratuši, kas mums vislabāk patīk, mēģināt to ieviest savā ikdienas dzīvē.
Tātad tas jau kļūst par uzdevumu. Kristap, un kādas ir tavas sajūtas?
Kristaps Veidmanis: Ņemot vērā, ka mana diena sākas aptuveni pussešos no rīta, kad izbraucu savās dienas gaitās, šajā gada periodā gaisma noteikti ir ļoti svarīga, braucot gan pa pilsētu, gan ārpus pilsētas pa šosejām. Gaisma man ir svarīga, un šobrīd, esot apgaismojuma biznesā, skatos, kas kur ir, un ko mēs varētu labāk. Ņemot vērā, ka mūsu bizness balstīts uz ielu un āra apgaismojumu, runājos ar pilsētām un pašvaldībām, stāstu, ko esmu novērojis, ko esmu redzējis un ko es ieteiktu un gribētu palīdzēt sakārtot.
Mūsu sarunu gribētu sadalīt divos tematos. Apgaismojums iekštelpās un apgaismojums ārtelpā, dabā. Ilze, kas šobrīd ir aktuālākais, uzturoties telpās un izmantojot dienasgaismu? Šobrīd sēžam radio studijā un tagad tu jau mani esi izglītojusi, ka ir divas dažāda spektra gaismas – siltā un vēsā. Kas ir atskaites punkts, lai jūtamies labi telpās, kurās neienāk dienasgaisma?
Ilze Leduskrasta: Tu skaisti pateici par divām spektra krāsām, bet patiesībā to ir krietni vairāk.
Tas labākais un dabiskākais – mēģināt sekot saulītes ciklam, jo tajā gluži arhetipiski jūtamies vislabāk. Šobrīd, kad saulītes cikls ir stipri īsāks, mākslīgais apgaismojums ir tas brīnišķīgais instruments, ar kuru mēs saulītes ciklu varam pagarināt.
Un vislabākais, ko varam darīt iekštelpās, īpaši jau šādā telpā, kur mēs šobrīd sēžam – variēt ar silto un vēso spektru, pieskaņojot tās mūsu nodarbēm: vai nu tās ir ļoti fokusētas, ar intensīvu mentālo līdzdalību, vai arī mēs čilojam, šķirstām žurnālus un ļaujam sev atpūsties. Katrā no šīm nodarbēm nepieciešams attiecīgs gaismas spektrs, kas mūsos stimulē hormonālo sistēmu atbilstoši tai nodarbei, kas mums ir nepieciešama. Piemēram, ja Kristapam ir jārēķina tāmes – tātad tur ekselis, ekselis un vēlreiz ekselis, kaudzēm visādu komponentu, kas jāsaliek kopā –, tad Kristapa gadījumā noteikti vislabāk būtu pietuvinātas 3000 vai pat 4000 kelvinu gaismas spektrs darbavietā, kas ir stipri pietuvināts situācijai, ko dienas viducī mums dod saulītes gaisma. Un otrādi – tu, Ilze, pēc ieraksta aizej mājās un gribi beidzot atpūsties, paskatīties kādu filmu...
... Vai arī man jāiet uz televīzijas studiju, un tad tikai sākas. (smejas)
Ilze Leduskrasta: Jā, tev tie ritmi ir drusku savādāki. Bet kopumā savam organismam varam palīdzēt pamosties ar vēso spektru, ko redzam arī šeit, studijā – virs mums ir vēsāks gaismas spektrs: ieslēdzot to uz kārtīgu jaudu, mums pat nedomājot sāk izdalīties kortizols, un kļūstam aktīvāki. Šo gaismu atslēdzot, paliek siltais spektrs – mēs jau drusku izgāžamies, jūtamies vieglāk, pietrūkst vēl tikai vīna un viss ir forši. (smejas)
Kristap, uzņēmums, kuru tu pārstāvi, piedāvājis risinājumu Cēsīm – tā ir pirmā pašvaldība Latvijā, kas izmantojusi jūsu piedāvāto risinājumu: proti, tas ir mainīgs apgaismojums ceļa redzēšanai. Lūdzu, pastāsti, kas tas ir!
Kristaps Veidmanis: Jā, Cēsis ir pirmā pašvaldība, kura izmantojusi mūsu radīto pakalpojumu – ir gan vēl kāda pašvaldība Latvijā, kurā ir arī mūsu konkurentu risinājumi. Bet liels paldies Cēsīm, šīs pilsētas mēra kungam un izpilddirektoram, ka deva mums iespēju šo lietu pie viņiem izmēģināt. Sākumā izvēlējāmies ne tik noslogotu ielu, lai saprastu, kā tas darbojas. Cēsis nāca mums pretī un palīdzēja ar visu. Šobrīd turpinām attīstīt šo projektu un būsim aprīkojuši Cēsīs jau trīs ielas. Nākamā gada sākumā sāksim pārrunas jau par visas pilsētas aprīkošanu.
Tas nozīmē, ka gaisma tiek pielāgota satiksmes intensitātei? Video redzams, ka mašīna brauc pa diezgan tumšu ceļu, kas tālumā ir pavisam tumšs, bet tuvumā – gaišs. Tas ir uz sensoriem balstīts apgaismojums?
Kristaps Veidmanis: Jā, šī iela ir aprīkota ar viedo sistēmu: kamēr uz ielas nav nekādas kustības – ne cilvēku, ne gājēju, ne automašīnu, gaismas ir sadimētas (tām mainīts spožums – red.) līdz drošam līmenim. Attiecīgi pašvaldība izvēlas, vai šī gaisma deg ar desmit, divdesmit vai trīsdesmit procentu intensitāti. Bet, tuvojoties kādai kustībai, sensori jūt, vai tas ir gājējs vai mašīna, un attiecīgi gaismas tiek dimētas uz augstāku līmeni. Tas ir viens no variantiem.
Ir vairāki veidi, kā gaismas var padarīt "gudras". Piemēram, liekot uz katra staba sensoru, kurš uztver, kurā virzienā dodas cilvēki, un tad ķēdītē gaismas slēdzas iekšā uz priekšu, bet aiz muguras divas, trīs, piecas vai desmit laternas pakāpeniski atkal paliek tumšākas.
Vai arī otrs variants – kad visu varam dimēt pēc saules: vakaros, pīķa stundās, ielu apgaismojums ir intensīvāks, bet, tikko pīķa stundas beidzas, tāpat naktī, apgaismojums kļūst ne tik intensīvs. Bet, atšķirībā no iekštelpām, mums ir noteikti minimumi – ir ceļa klases, kaut kādi standarti, kuros mums jāiekļaujas, lai nav tā, ka ir par tumšu. Piemēram, lai nav tumšs gājēju pāreju tuvumā, pie vilcieniem – tur ir savi noteikumi, kuri mums jāievēro. Nav tā, ka varam paši izdomāt, ka šādi, lūk, būs vislabāk.
Bet kā tas tiek izdarīts? Vai tas nozīmē, ka esošam apgaismojumam pilsētā tiek pieliktas "citas smadzenes"? Jo noteikti taču visas laternas netika nomainītas.
Kristaps Veidmanis: Laternas, kuras esam izmēģinājuši Cēsīs, tur jau bija. Bet, kā jau jebkurā vietā, ir lētāki gaismas ķermeņi un ir dārgāki gaismas ķermeņi, un attiecīgi ir dažas nianses, kāpēc daļu no šiem gaismas ķermeņiem var izmantot šādiem procesiem un daļu nevar.
Piemēram, oranžās jeb gāzizlādes lampas, kas ir pilsētās, nav dimējamas, arī lētāki LED gaismas ķermeņi nav dimējami.
Vienkārši jāsaprot, kura pašvaldība ko lieto vai arī ko grib lietot.
Ilze – komentārs no tavas puses?
Ilze Leduskrasta: Mans iekšējais klusais spiedziens un sajūsma par to, ka beidzot Latvijā šī gudrā sistēma tiek ieviesta! Savulaik arī savā publiskajā slejā feisbukā esmu publicējusi, ka jau sen būtu jāveic šāda lieta, jo
gudrā sistēma ne tikai samazina gaismas piesārņojumu dabā, bet arī fantastiski ekonomē izdevumus tām pašām pašvaldībām.
Pie tam šādā gadījumā mazinās gaismas piesārņojums, šāds apgaismojums ir arī draudzīgs dabai, jo dabai, tieši tāpat kā mums, cilvēkiem, naktī ir jāatpūšas. Kokiem nav jāskatās uz milzīgu, spēcīgu, pie tam vēsu apgaismojumu! Tāpēc gāzizlādes lampas tādā ziņā ir drusku draudzīgākas. Tā ka tas viss ir absolūti kolosāli un turu īkšķus, lai pēc iespējas vairāk pašvaldību Latvijā būtu ieinteresētas šādas lietas īstenošanā.
Gatavojoties raidījumam, sazinājos ar Cēsīm, un uz manu jautājumu, cik apmierināti viņi ir ar šo eksperimentu jeb piedāvājumu un kā tas strādā, saņēmu atbildi, ka viņi ar šo sadarbību un sasniegto rezultātu ir ļoti apmierināti – šī sistēma viņiem ļaujot samazināt enerģijas patēriņu par četrdesmit sešiem procentiem! Kristap, tas ir teju neiespējami, it sevišķi šajā sezonā!
Kristaps Veidmanis: Jā, tas ir interesanti –
kad pagājušogad ziemas periodā, kad Cēsu Žagarkalnā ir aktīva slēpošanas sezona, likām kontrolskaitītājus, skaitļi rādīja, ka ekonomija ir no četrdesmit pieciem līdz piecdesmit procentiem.
Tas ir laiks, kurā ielas un ceļš netiek izmantots, kad gaismas ir sadimētas. Vairāk nekā puse no laika, kad gaismeklis ir ieslēgts, tas ir sadimēts, un pie mūsu elektrības cenām tā ir ekonomija.
Ilze Leduskrasta: Paskaidrosim klausītājiem, ka sadimēts – tas nozīmē samazināts vai paaugstināts gaismas apjoms.
Jā, tie ir arī tādi elektrības slēdži, kas grozās uz vienu vai otru pusi, paaugstinot vai samazinot apgaismojumu konkrētā istabā – to mēs saucam par dimēšanu. Paldies, Ilze, par šo komentāru! Kristap, bet kur jūs raugāties tālāk? Cēsis ir pirmā pašvaldība, un jūs sakāt – ielas būs vairākas. Vai jums ir vēl kādas idejas, ko tieši darīt pilsētu pašvaldību publisko ārtelpu apgaismojumā?
Kristaps Veidmanis: Ja runājam par ilgtspēju, tad mums ar kolēģi Tomu, kurš ir šīs idejas lielais autors, ir vēl viens plāns, kā mēs varētu kopumā samazināt elektrības patēriņu visā valstī, lai ļoti dārgā elektrība mums nav jāiepērk papildus. Bet domāju, ka par to mēs runāsim pavasarī.
Vai apstākļos, kad mums ir līdzekļi, lai izgaismotu parkus, ēkas un to fasādes, tas tiek darīts pareizi? Vai arī tas tiek izmantots izmantošanas pēc un rezultāts, ko redzam, nav apmierinošs? Kādas ir galvenās tendences?
Ilze Leduskrasta: Lai kā šajā gaismas sarunā negribētos iepilināt mazo darvas pilīti, pie mums diemžēl diezgan jūtami eksistē otrais variants. Sākot ar to, ka arī standartos nav līdz galam pārdomāts – ir sajūta, ka pietrūkst zināšanu, jo šo visu var ļoti vienkārši, pat elementāri atrisināt ar pamatotām zināšanām. Zināšanas veidotas uz pētījumiem – pasaulē tie veikti visos kontinentos, un mums tuvākais un atbilstošākais ir vairāki skandināvu veiktie pētījumi. Par parkiem runājot – pārizgaismotas vietas faktiski kļūst nedrošākas par tām, kas apgaismotas pietiekošā daudzumā.
Kāpēc?
Ilze Leduskrasta: Kā jau minēju, ja pārlieku spilgta gaisma ir atbilstoša [situācijai], viss ir kārtībā – mūsu stresa hormoni jeb kortizols darbojas, un darbojas tāpēc, ka mums tos vajag. Bet vakarā mums to nevajag! Un tad,
ja parka nostūrī ir pārāk izgaismots, kas pārsvarā gadījumu ir tāpēc, ka tur ielikts lēts jeb ekonomisks gaismas ķermenis, kas bliež ārā kaut ko milzonīgu, rodas sajūta, ka tā ir kā skatuve. Varētu domāt – sieviete, tam cauri ejot, varētu justies drošībā, bet ir tieši otrādi – viņa jūtas izgaismota kā uz skatuves, viņa jūtas kā mērķis!
Viss, kas ir pārlieku izgaismots, nerada brīvo, dabisko plūsmu, tas sasprindzina mūs nevajadzīgā apjomā. Ko es, piemēram, daru ar fasādēm, kad strādāju un projektēju? Es vienmēr, kā likums, visiem uzņēmējiem, kas gatavi izgaismot savu ēkas fasādi, piedāvāju vairākus scenārijus, kas ir atbilstoši pulksteņlaikam. Lai nav tā, ka visu nakti skan viss orķestris, kuru mēs esam ieslēguši, kā Kaspars saka, pīķa stundās – sešos, septiņos, kā tas ir šajā gadalaikā. Bet divos naktī pavisam noteikti nav visam jābūt ieslēgtam! Jo tur ir neskaitāmi aspekti – gan daba, gan iela, gan arī iedzīvotāji, kuri mitinās vai nu tajā pašā, vai pretējā mājā. Bet tā nav Morzes ābece, un, pat ja būtu, arī to ir iespējams apgūt, tur nav nekā sarežģīta. Šobrīd ir sajūta, ka cilvēkiem īsti nav zināšanu, pie tam tās jau nu tiešām nav tik sarežģītas. Un, ja arī būtu, redz, ir taču mums puiši ar gudrajām sistēmām...
Turpinot vēl par gaismas piesārņojumu, atceros, vēl nesen bija vairāku iedzīvotāju sūdzības par reklāmas plakātiem, kas cauru diennakti ir vienā intensitātē un cilvēkiem traucē dzīvot, jo spīd viņu mājokļos – tas tiešām ir ļoti apgrūtinoši. Bet, ja runājam par pandēmiju. Šis ir laiks, kuru aizvien vairāk pavadām telpās, aizvien vairāk – pie dažādiem ekrāniem. Ko jūsuprāt šis laiks nesis cilvēkiem no tā aspekta, ka mums bijis vairāk laika padomāt par to, par ko līdz šim neesam padomājuši?
Kristaps Veidmanis: Pēc jautājumiem, ko saņemam no Latvijas un Eiropas, radusies sajūta, ka
cilvēki vairāk sākuši pavadīt laiku ap savām mājām, kur ir mežs vai parks: ja kādreiz tā bijusi pastaigu taka, pa kuru viņi gājuši dienā, tagad viņi šeit iet staigāt arī vakaros un naktīs.
Un viņi mums vaicā, vai mēs to varam izgaismot. Jā, mēs to varam! Man ir tāda sajūta, ka cilvēki kļuvuši arī jūtīgāki pret to, kas viņiem ir, jo saņemam vairāk jautājumu, ko varētu izdarīt savādāk, tajā pašā laikā – skaistāk; lai gaismas ķermeņi, kas atrodas ārā, būtu patīkamāki, ar skaistāku dizainu. Šobrīd mēs domājam, ka gaismas ķermeņus paši neražosim, tāpēc mēs tos iepērkam no dažādiem ražotājiem. Laiks rādīs, bet šobrīd domāju, ka nē.
Jūs vairāk fokusēsieties uz šiem lielajiem projektiem?
Kristaps Veidmanis: Mēs vairāk fokusēsimies uz savu iekārtu un tehnoloģiju ražošanu. Un to, lai šī tehnoloģija būtu pieejama visiem, kam ir gaismekļi. (..)
Šobrīd gribam būt tik universāli, lai pie visiem gaismas ķermeņiem, kuros ir industrijā zināmais DALI standarta kontrolieris, varētu pieslēgt mūsu sensorus jebkurā vietā pasaulē, un tas darbotos visur vienādi.
Ilze Leduskrasta: Kovidsērga atnesusi diezgan ievērojamu un uzskatāmu cilvēku koncentrēšanos pašiem uz sevi, kas ir ļoti, ļoti labi. Arvien vairāk cilvēku darbojas no mājas un ap māju, līdz ar to arī vairāk funktierē, sajūt un ļaujas būt savā vidē, turklāt kvalitatīvi ļaujas. Un, kolīdz saprot, ka šur tur ir kaut kas nepadarīts vai nav bijis laika par to padomāt līdz šim, šis ir tas brīdis, kad viņi sāk par to domāt. Tas ir ļoti, ļoti jauki.
