Jeļena Solovjova: Tu šobrīd esi eksperts projektā "Mājoklis vispirms", un šī projekta mērķis ir uzdizainēt un notestēt pakalpojumu, kas mazina ar bezpajumtniecību saistītās problēmas Latvijā, izmantojot starptautiski aprobētu pieeju. Pirms ķeramies pie dizaina, izstāsti, ko īsti nozīmē "Mājoklis vispirms": ar ko šī pieeja atšķiras no citiem veidiem, kā atbalstīt bezpajumtniekus, un cik efektīva tā ir?
Kristians Zalāns: Lai saprastu "Mājoklis vispirms" pieeju, visupirms jāizprot, kā šobrīd tas notiek citā veidā – proti, izplatītāko pieeju šajā jomā neformāli sauc par "Pakāpienu modeli". Abām pieejām kopīga ir vēlme nodrošināt cilvēkam pajumti – lai viņš var saņemt kādus atbalsta pakalpojumus, kas, iespējams, veicina atturēties no atkarībām un citām negatīvām lietām, kas veicina bezpajumtniecību.
Pakāpienu modeli raksturo tas, ka tev kaut kas ir jāsasniedz, lai tu nokļūtu nākamajā līmenī. Piemēram, jābūt skaidrā, lai tu varētu nokļūt tajā patversmes daļā, kurā ir mazāk cilvēku vienā telpā, un tu vari gulēt gultā, nevis uz matračiem.
Šajā pieejā par cilvēkiem tiek domāts no motivācijas prizmas. Ir nemotivētie klienti, ir motivētie klienti, un notiek darbs, lai cilvēkus motivētu pakāpties. Savukārt "Mājoklim vispirms" ir drusku cita pieeja – tam ir vairākas būtiskas atšķirības.
Šeit par mājokli tiek domāts ideoloģiski kā par tiesībām – ka mājoklis ir priekšnoteikums, lai situācija cilvēkam kaut kādā veidā varētu uzlaboties un viņš varētu virzīties uz saviem mērķiem.
Mājoklis šeit ir nodalīts no cita veida atbalsta: tu vari izvēlēties – dzīvot mājoklī un nesaņemt nekādu citu papildu atbalstu. Un arī atbalsta instrumenti, kas tev piejami, ir elastīgi pielāgojami. Turklāt persona pati ir iesaistīta lemšanā par atbalstu: nav tā, ka sociālais darbinieks tev pasaka, ka ir pieejams tieši konkrētais atbalsts, un tad mēģina tevi motivēt, lai tu to darītu. Šeit tu tiec iepazīstināts, kas ir pieejams, tev tiek par to atgādināts, bet lēmums paliek tavā ziņā. Un pēdējā svarīgā lieta ir kaitējuma mazināšanas pieeja, kas nāk no darba ar atkarībām, un arī šajā gadījumā mērķis, ko mēģinām sasniegt, ir nevis panākt, ka cilvēki, tiklīdz nonāk mājoklī, pārstāj lietot alkoholu – ja viņiem ir šādas atkarības problēmas, bet drīzāk šo kaitējumu mazinātu: ja arī cilvēks pēc nedēļas atsāk lietot alkoholu, tas ir mūsu interesēs, lai viņš paliek mājoklī.
Ir pieņemami, ja cilvēks lieto alkoholu tādā pašā apmērā – tad mēs mēģinām viņam palīdzēt, lai viņš to sāktu varbūt lietot mazākā apmērā vai retāk.
Tas, ko mēs mēģinām panākt – lai viņa dzīves kvalitāte uzlabojas un tālāk arī viņa ietekme uz pārējo sabiedrību ir iespējami pozitīva.
Kā šī pieeja šobrīd tiek iedzīvināta Latvijā?
Tas ir pilotprojekts. Runājot par efektivitāti, droši vien varam uz to skatīties dažādos veidos, ar efektivitāti domājot personas sociālo rehabilitāciju, labbūtību, kā bezpajumtniecības samazinājumu kaut kādā teritorijā vai arī izmaksu efektivitāti, domājot par to, kādi pakalpojumi tiek sniegti. Attiecībā uz izmaksām, tās ir diezgan atkarīgas no konkrētā konteksta. Cik nu iepriekš šāda pieeja ir mēģināta, ir vairākas lietas, no kā šīs izmaksas ir atkarīgas, bet gala secinājums ir, ka šis ir veids, kā var ietaupīt naudu. Pāris piemēru.
Somijas gadījumā divās vietās, kur šāda pieeja tika mēģināta, ietaupījums bija attiecīgi 10 000 un 15 000 eiro uz cilvēku gadā.
Pilnīgi cits piemērs – Sietla, 2009. gads. 30 000 dolāru uz cilvēku gadā, un tur ir runa par veselības un sociālajiem pakalpojumiem, salīdzinot ar kādu kontrolgrupu no cilvēkiem, kas, piemēram, gaida mājokļu rindā. (..) Bet tas tādā ļoti aukstasinīgā manierē, domājot tikai par naudas lietām. Ir fiksēts arī bezpajumtniecības mazinājums par 30%, tieši pateicoties šai programmai. Protams, arī sociālā rehabilitācija – tur ir vairāki kvalitatīvi indikatori, bet arī redzam, ka cilvēki virzās: sākumā fiksējot, kas tad ir tās problēmas, tad redzam, ka tās paliek mazāk izteiktas, un no kādām problēmām izdodas arī tikt vaļā.
Kā šobrīd notiek šīs programmas ieviešanas process Latvijā? Kā norisinās pilotprojekts, kurā tu piedalījies?
Šis ir ierobežota laika projekts, pirmā reize, kad mēs Latvijā šo mēģinām. Tās mērogs šobrīd ir viens gads un simt cilvēku, kuriem mēs piedāvājam šo pakalpojumu. Projekts notiek trijās pašvaldībās – Rīgā, Valmierā un Liepājā.
Valmierā un Liepājā tiek izmantots pašvaldības dzīvojamais fonds, bet Rīgas gadījumā tiek izmantots brīvais tirgus, tātad tie ir privātīpašnieki, kas ar mūsu iesaisti izīrē dzīvokļus, bet konkrētie cilvēki dzīvo tādos pašos dzīvokļos, kā jebkurš no mums arī varētu dzīvot.
Šobrīd esam projekta sākumposmā, un pagaidām vēl tikai daži cilvēki tikuši iekšā mājokļos. Dažās vietās, kur projekts ticis īstenots, ir līdzmaksājums, bet mūsu gadījumā šāda līdzmaksājuma nav. Proti, citviet kāda noteikta summa vai neliels procents no izmaksām būtu jāsedz arī cilvēkiem, kas nāk dzīvoklī, bet mūsu gadījumā tā nav.
Kāda loma šajā projektā ir dizainam un dizaineriem? Kas ir tas, ko dari tu un kolēģi?
Darbojamies kopā ar sociālā darba speciālistiem, domājot par to, kāds šis pakalpojums varētu būt. Vispirms sākām ar pakalpojuma aprakstu, vai šo vispār varētu iedzīvināt Latvijā, lai tālāk jau iestādes zinātu, kā sadarboties un ko tālāk darīt. Tai skaitā svarīgs bija arī algoritms – kurā brīdī kura no iesaistītajām pusēm veic kādas darbības. Runājot par nelielām lietām – pieņemsim, līdz cikiem mājoklī var uzturēties ciemiņi. Tagad, kad process jau sācies un pirmie cilvēki ir mājokļos, organizējam dizaina domāšanas darbnīcas. Pirmā tikko ir notikusi, bet būs vēl divas pēc kāda laika. Beigās būs izvērtējums, domāsim par izmaiņām, ko varētu veikt, bet arī mazākās izmaiņas, ko uzreiz redzam kā īstenojamas pēc darbnīcām, – arī tā jau ir veiksme. Nebūs tā, ka pēc gada sapratīsim, – jā, ir kādas problēmas, bet vairs tās nevaram risināt. Iespēju robežās mēs to darām jau tagad.
Kā īsti notiek šādas dizaina domāšanas darbnīcas, un kāpēc tieši šāda pieeja?
Dizaina domāšanas darbnīcas ir tāda koprades forma, kurā sanāk kopā pakalpojuma sniedzējs un pakalpojuma lietotājs, bet var būt arī citas iesaistītās puses. Tiek pielietotas dažādas metodes, bet principā tiek domāts par to, kā tad pakalpojums šobrīd tiek sniegts, kā to varētu uzlabot, varbūt iesaistītajām pusēm ir kādas problēmas vai vajadzības. Mūsu gadījumā tās ir trīs darbnīcas ik pēc dažiem mēnešiem, un esam izlēmuši tās piesaistīt noteiktam posmam pakalpojumu sniegšanā. Pirmā darbnīca mums bija par uzsākšanas posmu – kā tu uzzini par šo pakalpojumu, kā tu virzies cauri tiem dažiem soļiem, kas tev ir jāveic, pirms tu tiec mājoklī, un varbūt jau paši pirmie soļi tajā. Kad būsim jau drusku ieskrējušies, pēc pāris mēnešiem noteikti radīsies citi jautājumi, un beidzot – dažus mēnešus pirms projekta beigām – apdomāsim arī to situāciju, kāda varētu būt nākamajos trijos noslēdzošajos mēnešos un kā turpināt visu šo procesu.
Kas ir šī pakalpojuma lietotāji, un kas ir dalībnieki, kas piedalās darbnīcā?
Gana plašs spektrs: ir pakalpojumu sniegšanā iesaistītie – sociālie darbinieki, sociālie mentori, patversmju darbinieki, cilvēki, kas vada līdzšinējos instrumentus, kas palīdz cilvēkiem bez pajumtes. Protams, arī paši cilvēki bez pajumtes un arī mēs paši. Tātad – gan administratīvās pozīcijas pārstāvošie, gan praktiķi, gan arī cilvēki, kas lieto šādus pakalpojumus.
Un kas ir tas, ko jūs darāt darbnīcas gaitā?
Pirmās darbnīcas gaitā sākām ar empātijas vingrinājumu. Visas darbnīcas gaitā mēģinājām iejusties, kā tas pakalpojums varētu izskatīties no pakalpojuma lietotāja skatupunkta.
Mēģinājām saprast situāciju, kā cilvēks vispār uzzina par šo pakalpojumu, un tālāk jau, kā viņš to pieredz. Bijām dažādas iesaistītās puses, bet visu mēģinājām saredzēt ar pakalpojuma lietotāja acīm. Un tad tālāk, jau soli pa solim, gājām cauri, kā tad notiek mijiedarbība, kas ir tie saskares punkti pakalpojuma lietotājam ar pakalpojumu, kurā brīdī viņš kur dodas, ko paraksta, ar ko runā, un tad skatījāmies, kāda tad tā pieredze ir – cauri katram no soļiem, un ko mēs varam uzlabot.
Ar pakalpojuma lietotāju šajā gadījumā mēs saprotam cilvēku, kuram tiek piešķirta mājvieta. Tas ir viens no koprades veidiem, formātiem, bet, kā tu varētu varbūt raksturot, kāpēc tas vispār ir svarīgi to darīt un darīt kopā, veidot risinājumus kopā ar lietotājiem?
Liels ieguvums no šādas pieejas ir tas, ka šajā pakalpojumā varam pamanīt tādas problēmas, kuras nepamanītu, skatoties tikai uz iestāžu sadarbību. Šajā gadījumā varam rast dziļāku izpratni par lietām, kuras nestrādā, turklāt paskatīties uz tām drusku citādāk, tādā veidā saredzot, kas tajās būtu jāmaina. Lietotāji būs tie, kas lietos šo pakalpojumu, un tas, vai mēs tam pievēršam vai nepievēršam uzmanību, ir tiešā veidā saistīts ar to, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs būs pakalpojums.
Kopumā jau droši publiskā sektora pakalpojumi mums ir dažādi – kāds vairāk uz lietotāju orientēts, kāds mazāk, bet arvien biežāk publiskajā sektorā izskan vēlme pēc šāda tipa darbnīcām, pēc koprades kopā ar dažādām iesaistītajām pusēm un tostarp arī cilvēkiem, kuriem mēs konkrēto pakalpojumu radām. Kā tu kopumā vērtē šādas iniciatīvas? Kādus plusus vai riskus tu tajās saredzi?
Es drīzāk runātu par izaicinājumiem. Neesmu drošs, vai Latvijā ir kāds līdzīgs precedents bijis tieši darbam ar šo mērķgrupu, izmantojot dizaina domāšanu. Tā noteikti nav tāda klasiskākā mērķgrupa, par to gan esmu drošs, un viens no secinājumiem bija, ka mēs īsti nezinām, kas tai būtu visatbilstošākā metodoloģija.
Tāpēc mēģinājām radīt vienotu metodoloģiju tā, lai uzdevumi nebūtu kognitīvi un emocionāli pārslogojoši, jo šī tomēr ir tēma, kas saistīta ar identitāti un pārdzīvojumiem.
Līdz ar to tipisks uzdevums bija lietotāja portrets, lietotāja ceļš. Bet tur bija daudzi izaicinājumi: bija jāpanāk, lai tas atkārtoti netraumē pakalpojuma lietotājus, lai tas arī neprovocē cilvēkus ar pieredzi sociālajā darbā, kuriem jau ir izveidojusies konkrēta izpratne, tāpat dalīties ar dažādiem stereotipiem, kas zināmā mērā radušies pamatoti, bet – lai mēs tajā pakalpojuma lietotājā nesagāžam iekšā visas tās problēmas, ko varam iedomāties, un lai šajā procesā neatgriežamies pie iepriekšējās – pakāpienu metodes, bet paliekam ar fokusu uz pakalpojuma lietotāju. Un lai nav tā, ka tās ir tikai šī cilvēka problēmas, un viņš pats ir tas, kurš pie visa vainīgs.
Atgriežoties pie procesa: kas notiek tad, kad darbnīca ir noslēgusies – vai jūs apkopojat to, ko esat kopā radījuši, un kādā tieši veidā to ieviešat, izmantojat, apstrādājat? Kas notiek tālāk pēc darbnīcas?
Tikko tieši darbnīca ir noslēgusies, un priekšā ir visu apkopot.
Noteikti būs lietas, ko varēsim ieviest uzreiz – tās izrunāsim gan ar sociālajiem darbiniekiem, gan citiem iesaistītajiem, ko turpmāk darīt citādāk.
Noteikti būs arī lietas, ko piefiksēsim, bet ko uzreiz mēs mainīt nevarēsim, un projekta beigās, kad būs lielais gala izvērtējums, varēsim piefiksēt, kā nākamreiz, līdzīgu iniciatīvu veidojot, vajadzētu pamainīt pakalpojumu dizainu.
Varbūt vēl ir kādas dizaina pētniecības metodes, kuras jūs izmantojat šajā projektā vai plānojat pielietot nākotnē?
Viena no lietām, kas ir plānota – kvalitatīvas intervijas ar dažādām iesaistītajām pusēm: gan ar darbiniekiem, gan ar klientiem, un to mērķis ir gūt dziļāku ieskatu problēmās, ko lielā mērā identificēsim dizaina darbnīcās – kā virzīties uz priekšu ar to, ko esam identificējuši, uzķēruši, lai labāk to saprastu. Tāpat, uzsākot pakalpojumu, tiek veikta cilvēka profilēšana: tiek apzināts, kādas ir problēmas un to intensitāte, lai pēc tam varam skatīties, kā mainījusies situācija. To gan vairāk mums palīdz veikt sociālie darbinieki un cilvēki, kas tiešā veidā strādā ar pakalpojumu lietotājiem – cilvēkiem bez pajumtes. Bet šī informācija ir pieejama. Un visbeidzot, mēs šajā projektā esam diezgan cieša komanda – regulāri tiekamies ar visiem iesaistītajiem, un šo informāciju izmantojam katru nedēļu, kad tiekamies, lai saprastu, kā tas viss virzās, un katrs veiktu korekcijas savā pusē.
Kas tevi pašu motivē līdzdarboties?
Droši vien iepriekšējā pieredze:
studiju laikos saistībā ar bakalaura darbu pats esmu dzīvojis bezpajumtnieku patversmē, tāpēc šī tēma man ir tuva arī šādā veidā.
Protams, arī dizaina komponente – ka tas, iespējams, ir Latvijā kaut kas nebijis. Man šķiet, ka tam varētu būt diezgan liela ietekme uz to, kā Latvijā turpmāk veidosies ar bezpajumtniecību saistītā politika, neatkarīgi no projekta izdošanās, daļējas izdošanās vai neizdošanās. Man šķiet, ka šis būs kā liels atskaites punkts – tas, kā mēs domājam par bezpajumtniecību Latvijā līdz šim un pēc šī brīža.
Jau iesākumā brīdināju klausītājus, ka šis būs plašāks skatījums uz dizainu, kas palīdz veidot procesu un pakalpojumu un kurā mēs fokusējamies tieši uz izpētes daļu. Uz to, kā ar dizaina metožu palīdzību izprotam mūsu lietotāju vajadzības. Noslēgumā gribēju tev vaicāt – tu atbildēji par sevi, kas ir tava motivācija... Bet kāpēc, tavuprāt, vispār dizaineriem ir svarīgi piedalīties šāda tipa izaicinājumu risināšanā? Ko mēs kā dizaineri varam dot sabiedrībai, un ko varam paši iemācīties no šādiem procesiem?
Par to došanu: šķiet, ka dizaineri ir diezgan labi trenēti, lai palīdzētu iesaistītajām pusēm saprasties un virzīties uz mērķi, pielietojot zināšanas, kas mums ir par sadarbības metodoloģiju un veidiem.
Man šķiet, ka dizaineru pašu interesēs arī ir mēģināt paplašināt to savu darbības lauku un parādīt visai sabiedrībai, ka dizains var būt lietderīgs ļoti dažādās dzīves jomās.
Jo galu galā pakalpojumus, kas saistīti ar sociālajiem jautājumiem, mēs paši kaut kā esam dizainējuši, tikai mēs to varbūt līdz galam neapzināmies, un tad nu līdz galam nesaprotam, kāpēc tie nestrādā tā, kā mēs gribētu. Ticu, ka no dizaineru iesaistes tiešām būs jēga visiem iesaistītajiem.
Tā patiesi ir pilnīga taisnība – tas, ka mēs neesam apzinājušies, ka dizaina process ir noticis, runājot par pakalpojumiem, nenozīmē, ka tas nav bijis dizains, un patiesi – darīt to apzināti, ar jēgu un nolūku – tas vēl tikai vairo lielāku iespēju, ka pakalpojums būs dizainēts labi.
