Ilze Martinsone: Kritiskā doma par šo 20 gadus ilgo procesu ir tāda, – ir skaidrs, ka kultūras būvju tapšana vienkārša nav bijusi nevienos laikos; atceramies, kā garumā tika stiepta bibliotēkas celtniecība, arī Brīvības piemineklim bija vajadzīgi četri piegājieni no četriem konkursiem. Tomēr, ja skatāmies valstiskā līmenī, koncertzāles tapšana izskatās stihiska, un tās nekonsekvences, kas šai procesā ir bijušas, neatbilst valstiskai domāšanai – iepriekš profesionāļu pieņemtie lēmumi, piemēram, par novietni, ir tikuši anulēti bez paskaidrojumiem. Kā jums – valstiski domājošiem arhitektiem – šķiet, kā šādam procesam būtu jānotiek?
Austris Mailītis: Ilze, tu jau minēji, ka nekad šie procesi nav bijuši vienkārši un ātri ne Latvijā, ne arī citās mūsu kaimiņu vai tālākās valstīs. Taču es domāju, ka Rīgas Filharmonijas (tolaik – Rīgas jaunās koncertzāles) gadījumā mums kā sabiedrībai būtu bijusi iespēja to uzcelt krietni ātrāk, ja nenotiktu kaut kādi vienkāršāki vai sarežģītāki starpgadījumi visa procesa gaitā. Es domāju, ka no profesionālā viedokļa tas piegājiens vietas atrašanai ir bijis nopietns, bet, iespējams, ka tur ir bijuši kaut kādi politiski lēmumi vai politiska nedrošība, kas noņēmušas šo projektu no trases. Pieminējāt jau krīzes laiku, kur, iespējams, apstājās daudzi projekti, tomēr Mežaparka estrādes gadījumā tas projekts tika turpināts pēc tam.
Man personīgi šķiet, ka būtu bijis labi, ja arī šis process tiktu turpināts, jo pēctecība ir laba lieta. Tas, kas, manuprāt, būtu vērtīgi: ja šādām profesionālām lietām – ne vien arhitektūras nozarē, bet arī citās nozarēs valstī – būtu iespēja būt pēctecīgām, lai mēs šādus projektus varētu paredzēt un pēctecīgi virzīt. Es saprotu, ka kaut kādā brīdī ir nepieciešami politiskie lēmumi, bet, ja reiz tie tiek pieņemti, tiem arī būtu jābūt spēkā, jo citādi mēs zaudējam laiku.
Mēs zaudējam laiku, līdzekļus un iespēju mūziķu paaudzēm nostiprināties un iesakņoties mūsu zemē.
Jānis Sauka: Es aicinātu paskatīties drusku citādi. Tas bija laikam pirms 20 gadiem, kad nolēma, ka koncertzāle būs uz AB dambja. Un, lūk, jāpaskatās uz to, ka ir pagājuši šie 20 gadi un mēs esam lauciņā numur viens. Es negribu, ka paiet vēl 20 gadi, un mēs atkal esam lauciņā numur viens, līdz ar ko es nedaudz noliktu malā savas šaubas vai analīzi un ķertos pie darbiem. Nu, darītu to līdz galam. Ja tās zvaigznes ir tā sakritušas, ka ir kaut kādi politiskie un saimnieciskie lēmumi sastājušies tādā superpozīcijā, kad tas var notikt, nu tad ir vienkārši jādara, šaubas liekot malā.
Jā, piekrītu, ka vienreiz jāliek punkts diskusijām.
Jānis Sauka: Protams, tās diskusijas ir labas, visu laiku Latvijas vēsturē ir bijusi šķelšanās un viedokļu dažādība. No vienas puses, tas ir labi, no otras – nu, reizēm vajag kaut kādus procesus, tiem ir jāiet uz priekšu. Kā man viens būvkonstruktors teica – labas idejas lielākais ienaidnieks ir vēl labāka ideja. Tā var turpināt bezgalīgi, manuprāt, vienkārši
ir jādara un jādomā par to, kam tā ēka kalpos – tie ir mūsu mūziķi.
Nu, cik ilgi viņi skatīsies uz to, kā nevar sadalīt vai pārdalīt vai… Ir jāizdara darbs līdz galam.
Dzirdēju tādu arhitektu viedokli, ka novietne nav īsti pareiza no tā viedokļa, ka šāda ēka, kas akumulē tik milzīgus sabiedrības līdzekļus, būtu jāceļ kaut kādā perspektīvā, jaunā vietā, kura šobrīd netiek pietiekami labi izmantota. Ka koncertzāle varētu kļūt par enkura objektu un papildus ieguldītajiem līdzekļiem panākt papildu efektu – celt vēl kāda rajona vērtību, apritē iesaistot kultūru.
Jānis Sauka: Par šo es drusku gribētu oponēt. Tas ir tā saucamais "Bilbao efekts", kad ēku noliek kādā vietā, kas ir aizlaista vai ar potenciālu, vēl neatklātu potenciālu. Man šķiet, ka Latvijas kontekstā tā situācija ir mainījusies – Latvijā ir sarūkoša sabiedrība, iedzīvotāju skaits samazinās, Rīga palielinās, bet uz perifērijas rēķina. Centrs kļūst tukšāks. Tāpēc, man šķiet, ka tieši centrs ir jāiedzīvina.
Austris Mailītis: Jā, es pievienojos Jāņa sacītajam. Parasti lielās pilsētās ir kāds mūzikas nams centrā un tad atļaujas veidot kultūras iestādes nomalēs, lai paceltu dzīvelīgumu rajonos. Rīga nav tik liela pilsēta, lai varētu to atļauties, tieši centrs ir viens no rajoniem, kas nemaz nav tik intensīvi izmantots.
Var salīdzināt pilsētu ar ugunskuru, kas kuras, ja pagales ir pietiekami tuvu cita citai.
Mums pilsēta jāpadara kompaktāka, Rīgā ir daudz neizmantotu vietu, un šī [pie kanālmalas] ir viena no tām. Tā ir unikāla iespēja, un tā var kļūt par Rīgas vizītkarti – koncertzālei atrasties tik unikālā vietā.
Otrkārt, mums jāatceras, ka tā māja ir ne tikai mūzikai un klausītājiem, bet arī mūziķiem. Ir svarīgi, lai tā darba vide, kura būs liela daļa no šīs programmas, ir mūziķu ikdienas ceļā. Mūziķi strādā ne tikai vienā vietā, bet vairākās iestādēs, un vēsturiski šis bulvāru loks ar kanālu un kanālmalas apstādījumiem ir tā vieta, kas paredzēta kultūras un izglītības iestādēm. Tā šķiet kā skaista turpināšanās no jau agrākām idejām. Šajā lokā mūziķi strādā – te ir Nacionālā opera, Nacionālais teātris un tā tālāk.
Nākamais jautājums ir par koncertzāles tēlu – vai šādai koncertzālei, kura tiek celta galvaspilsētā varbūt reizi simt gados, nebūtu jāiemieso šī laikmeta vēstījums, ideja, varbūt pat sapnis, ko nodot nākamajām paaudzēm? Es pieņemu, ka Gaismas pils var kādam patikt vai nepatikt, bet tā ir mūsu laika vīzija par mūsu nākotni, mūsu esību, mūsu identitāti. Šobrīd koncertzālei būs astoņdesmito gadu tēls ar kaut kādu jaunā pielikumu. Arhitekts Andis Sīlis publiskajā telpā bija ironizējis, citēšu, par to "komuņagu garu", kas tur tiekot saglabāts joprojām. Kā atbildētu jūs – kāds būs šīs hibrīdēkas vēstījums?
Jānis Sauka: Es domāju, ka tas vēstījums tieši tāds arī ir, un nevajag baidīties, ja vēstījums arī ir tādā drusku filozofiskā plāksnē. Tas laiks, kurā dominēja tāda superstāru arhitektu ego izrādīšana, manuprāt, noriet. Ja mēs noņemam nost ego un tieksmi būt vienīgajiem un spilgtākajiem, ja mēs domājam par pilsētu… Tā jau ir tā atbilde. Izmantot to, kas ir, izcelt tās vērtības, kas ir. Pievienot kaut ko jaunu, radīt kaut ko labāku – tā, lai viens plus viens ir trīs.
Austrim ir mazliet cita pieredze ar Mežaparka estrādi, kurā izdevās pilnībā radīt šo Sidraba birzs gaišo, uz nākotni izsaucošo tēlu. Ko tu domā?
Austris Mailītis: Šajā gadījumā ir vairāki veidi, kā tās lietas darīt, un viens no tiem – radīt šo jauno katedrāli. Ļoti iespējams, ka daudziem sākumā bija doma, ka tā būs jauna mūzikas katedrāle. Tomēr šobrīd pasaulē aizvien lielāku inerci iegūst brīvkultūras pieeja, kurā mēs pēc iespējas izmantojam un atjaunojam to, kas mums jau ir. Tas nav tikai par pilsētas centrā vai perifērijā esošo ēku substanci un materialitāti. Nu, ka mums varbūt nevajadzētu visu tur nojaukt un būvēt no jauna, – tas ir par pilsētas telpu kā resursu. Šīs idejas ir par saprātīgu rīkošanos ar to, kas mums ir, un tas ir viens no jaunā tēla elementiem, viens no jaunā laikmeta vēstījumiem. Šeit mums ir iespēja to jauno domāšanu īstenot, un varbūt mēs tādā ziņā pat būsim tie interesantākie un unikālākie.
Runājot par Kongresu namu, var skatīties uz to tā: šī ēka, to projektējot, ir bijusi kā klusais protests, jo arhitektūras darbnīcas tajā laikā bija kā brīvas vai vismaz brīvākas salas visā šajā konjuktūrā. Autori mums stāstīja, ka esot tajā laikā klausījušies jaunāko mūziku un jaunākos brīvās pasaules arhitektūras žurnālus un faktiski radījuši modernisma arhitektūru, kas bija saistīta ar visu, kas notika pasaulē, nevis komunisma garu. Turklāt lielāko daļu laika šī ēka ir bijusi ar cēlu saturu un cēlu piepildījumu.
Te bijis radošo savienību plēnums, Tautas frontes atdzimšanas lietas svarīgas, Mavrika Vulfsona runa, kurā pirmo reizi tika atklāti pateikts par Molotova-Rībentropa paktu, kino forums "Arsenāls", brīnišķīgi koncerti… Satura ziņā šī jau ir svarīga ēka.
Es domāju, ka ir vairāki labi vēstījumi, vairāki ceļi, kā par šo visu domāt pozitīvā gaismā.
Tu jau teici par jaunajām tendencēm un jaunā "Bauhaus" idejām, kas sludina pārizmantošanu un saudzīgu attieksmi, un mēs vārdiņu "ilglaicība" stumjam šurpu-turpu uz visām pusēm, bet tas slēpj sevī arī zemūdens akmeņus. Ekoloģija bieži izrādās neekoloģiska, pārbūves – sarežģītākas un dārgākas nekā jaunbūves. Vai tā daļējā ēkas saglabāšana nav tāda mānīšanās, fasādisms? Es saprotu, ka jūs kā uzvarētāji esat darījuši visu labāko šajā iespējamajā situācijā tajos nosacījumos, ko šis projekts uzliek, bet iepriekšējie aprēķini rādījuši, ka pilnvērtīgi akustisko koncertzāli šeit var uzbūvēt, tikai pilnībā nojaucot Kongresa namu. Tas, protams, tālāk jau atkarīgs no jūsu profesionālisma. Varbūt jums par šo ir kāds īss komentārs?
Jānis Sauka: Es domāju, ka tas darbs pats jau ir šis komentārs, un vislabāk ir vienkārši ar to iepazīties. Es tikai nezinu, kur tas ir pieejams, bet ceru, ka visi tie darbi tiks publicēti kaut kādās vietnēs, lai arī cilvēki katrs pats var izskatīt. Nu, nezinu – ir bijuši ekspertu atzinumi, kas saka, ka nevar. Mēs izdarījām tā, lai varētu. Tas bija mūsu deviņu mēnešu darba auglis, un ne jau mēs vieni vien – bija arī būvkonstruktori, kas attiecīgi varēja komentēt par struktūru, bija arī akustiķi, un mēs viņu ieteikumus ļoti ņēmām vērā.
Austris Mailītis: Mūsu komandā veiktie aprēķini rāda to, ka var lielā mērā saglabāt esošo ēku. Protams, tas prasīs daudz izaicinājumu, bet tas ir iespējams. Es gribēju teikt, ka tas mūsu iecerētais tēls patiesībā ir tās būvkultūras idejas ietvaros – saglabājot to, kas mums jau ir, to tēlu vērst par labu. Atvērt šo ēku, kura, kaut arī vērtīga modernisma arhitektūra, tomēr bijusi samērā slēgta. Mūsu galvenā iecere ir to padarīt cilvēkiem pieejamu, atvērt parkam un, mazliet pārnestā nozīmē, – atvērt mūzikas mirdzumam. Tāds ir tas arhitektūras tēls un arhitektūras ideja, ko mēs vēlamies tajā ielikt, mums nav doma veidot hibrīdēku, veco un jauno ēku, nē. Mums ir doma to ēku, kas ir un ir laba, mazliet pārveidot un padarīt atvērtu.
