Henrieta Verhoustinska: Saistībā ar Arhitektūras gada balvu es kaut kur izlasīju piezīmi, ka šodien Latvijā arhitektūras kvalitāti nereti bremzē būvniecības kvalitāte un ka ne vienmēr veiksmīgi projekti kļūst par veiksmīgiem objektiem. Vai jūs tam varat piekrist?
Zane Tetere-Šulce: Pabraukājot pa ārzemēm, man, protams, vairāk gribas to labo. Manuprāt, Latvijas būvkultūra izceļas globālākā skatījumā, bet, protams, arī mums ir lietas, pie kurām ir jāpiestrādā. Ļoti interesants aspekts parādījās Arhitektūras gada balvā – notika otrādākas situācijas, kur būvkultūra vai kvalitāte bija izcila, bet pietrūka tieši arhitektoniskie risinājumi. Man pat šoreiz iezīmējas tas otrs stāsts.
Gatis Didrihsons: Es arī esmu pamanījis, ka, salīdzinot ar pasauli, mums nemaz nav slikta būvniecības kvalitāte. Tas ir ļoti nozīmīgs spēlētājs kvalitatīvā gala rezultātā – vai ir kvalitatīva būvniecība. Ļoti liela loma ir arī autora uzraudzībai, ka mēs visu laiku esam klātesoši un kopā to taisām.
Pirms trim gadiem šajā studijā viesojās arhitekti Zaiga Gaile un Austris Mailītis. Tolaik viņi pateica, ka būvniecības mērķis ir būve, ēka, bet arhitektūras mērķis ir cilvēks. Es gribētu jūs lūgt to komentēt.
Zane Tetere-Šulce:
Tas, kas šogad stingri iezīmējas žūrijas attieksmē, kā reiz bija cilvēciskais aspekts: cilvēks arhitektūrā, vides pieejamība, caurspīdīgums, integrēšana, visas tās lietas, kas kaut kādā mērā runā par labjūti,
ko risina telpa, proporcijas, kurās cilvēks atrodas.
Gatis Didrihsons: Būvniekam ir ļoti konkrēti uzdevumi, kas jārealizē. Tur, kur būvnieks var domāt par cilvēku, ir pielietotie materiāli, ekoloģiskums. Arhitekts domā jau daudz, daudz plašāk, ilgtermiņā, filozofiskās kategorijās.
Zane Tetere-Šulce: Skaidrs, ka arhitektūra ir milzīgs kompromiss. Ja mēs runājam par saslēgumu, kurā pieslēdzas būvnieks ar visām savām bieži vien interesēm un...
Ierobežojumiem.
Zane Tetere-Šulce: Tieši tā. Un mums ir arī zemās cenas politika, kas gurdina. Tas ir ļoti svarīgs brīdis, kad arhitekts ar būvnieku sēžas kopā, tai skaitā ar klientu, un tiek meklēti tādi risinājumi, lai kompromisi nebūtu graujoši un mēs tiešām nonāktu pie labākā rezultāta.
Zane, jūs bijāt šīgada Arhitektūras gada balvas žūrijā. Varbūt varat pamatot žūrijas lēmumu galveno balvu piešķirt Dailes teātra priekšlaukumam. Jo tas tiešām daudziem bija pārsteigums, ka par uzvarētāju tika atzīta nevis ēka, bet laukums ar apstādījumiem un soliņiem.
Zane Tetere-Šulce: Tā ir tāda nopietna pasaules tendence, ko arī Venēcijas biennālē var ļoti skaidri ieraudzīt – vai vispār mums ir vērts būvēt jaunas ēkas; iespējams, mums vairāk ir jādomā par mantojuma restaurāciju, tai skaitā padomju būvju, [jāīsteno] "reuse" princips (latviski – otrreizēja, atkārtota izmantošana) un tiešām jāvērtē, kur mums no jauna ir jāpieliek roka. Laukums kā telpa ir ļoti svarīgs tieši pilsētbūvnieciskā aspektā. Tur krustojas tik daudz dažādas funkcijas, plūsmas, [tas uzrāda], kā pilsēta vispār dzīvo, kā tajā jūtas zaļums. Kādreiz par Rīgu tiešām varēja teikt, ka tā ir zaļā pilsēta.
Šobrīd zaļums diemžēl paliek mazāks. Tā telpa, kur cilvēks spēj būt un justies, arvien samazinās. Līdz ar to šī uzvara ir ārkārtīgi svarīga, lai izgaismotu vērtīgumu, kurā mēs esam spiesti domāt par publisko telpu tieši tādā aspektā.
Gati, jūs bijāt nominantu vidū. Jūsu projektētā Mauriņa klīnika ieguva "VELUX" īpašo balvu. Savukārt pagājušogad jūs bijāt žūrijā, kad balvu saņēma centrs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām "Pērle" Cēsīs. Ko jūs sakāt par to, ka arhitektūrā vienos svara kausos tiek likti tik dažādi objekti?
Gatis Didrihsons: Mums jau nav tik daudz objektu. Ja mums būtu kādi 200 pretendenti, mēs katrā kategorijā varētu tā salīdzināt. Tāda tipa mājas mums ir reizi trijos gados. Šīgada rezultāts mani ļoti priecē, jo ir gan interjers, gan publiskā ārtelpa, kas dabūja galveno balvu, gan būve ar laikmetīgām izmaiņām. Tāda arī ir arhitektūra – tā ir trīsvienība starp iekštelpu, ārtelpu un ēku.
Šīgada balvas vienojošais jautājums: "Ambiciozitāte arhitektūrā: godīga un iespējama?" Tātad godīgums pozicionēts attiecībās ar ambiciozitāti. Zane, varbūt paskaidrojiet tuvāk.
Zane Tetere-Šulce: Tas bija ārkārtīgi liels vārdu mežģis. (Visi smejas) Vērtējot atlases darbus, bija daudz sāpīgu momentu, par kuriem Anda Kursiša jau daudz ir runājusi, arī medijos: par to, ko nozīmē iepirkums un kādos rezultātos tas noved.
Jo uzvar lētākā cena.
Zane Tetere-Šulce: Tieši tā.
Nevis laba arhitektūra ar visām tās vērtībām, par ko Gatis ieminējās, bet zemākā cena kā vērtība. Tad mēs ieraugām, cik katastrofāli ir rezultāti tieši uz publisko funkciju, kas, piemēram, ir skola,
kur bērnam ir jārada maksimāli radoša vide, lai viņš var izpausties un augt, un redzēt to vērtīgumu, ko arhitekts spēj ielikt telpā, līdz pat objektiem, kur tiešām sirds gavilē. Tajā brīdī mēs domājam, kā tas ir, ja tu esi maksimāli godīgs pret vērtībām, uzstādījumiem, saliekot visu kompromisu puzli, kurā vietā tad ir tās arhitektu ambīcijas. Jo skaidrs, ka mēs arhitektūru nevaram vērtēt tikai no ētiskās puses, tur nāk klāt dizaina kvalitāte, estētika, "landmarks", kas mums Rīgā, man liekas, katastrofāli pietrūkst.
Gatis Didrihsons: Vietzīme.
Zane Tetere-Šulce: Jā. Mēs tik ļoti baidāmies ielaist kādu ārzemju arhitektu, kā tas, piemēram, ir visur citur metropolēs. Tad veidojas interesantā parafrāze par to, vai arhitekta ambīcijas spēj iet roku rokā ar godīgumu, kas dažkārt prasa kaut kādus upurus. Tā laikam vairāk ir metafora par to, kā tas ir. Šķiet, ka tā labā arhitektūra, uz kuru mums ir jātiecas, noteikti ietver sevī šīs abas komponentes.
Man ārkārtīgi patika šī saruna. Jūs mani rosinājāt domāt par lietām, par kurām iepriekš nebiju aizdomājusies. Paldies jums par to! Gaidīsim ne tikai nākamo Arhitektūras gada balvu, bet arī jūsu nākamos objektus.
