Lai ekosistēmā būtu līdzsvars, ražotājiem jeb augiem vienmēr jābūt vairāk par to patērētājiem, zālēdājiem, tāpēc ir būtiski, ka pastāv plēsēji, kas regulē zālēdāju skaitu un uztur līdzsvaru.
Ekosistēma sastāv no producentiem un konsumentiem. “Klasiski mēs runājam par pirmās un otrās pakāpes konsumentiem. Pirmās pakāpes konsumenti ir augēdāji. Viņi tieši ēd tos augus un iesaistās tādā veidā vielu un enerģijas apritē,” stāstīja Ozoliņš.
“Bet, lai ekosistēma pastāvētu, konsumentiem ir drusku jāatpaliek savā darbībā no producentiem – ražotāju ir jābūt vairāk, citādi vienā brīdī konsumentiem nāksies iznīkt,” viņš uzsvēra.
Šī iemesla dēļ pastāv otrās pakāpes konsumenti – plēsēji, kas ēd gan pirmās pakāpes konsumentus, gan cits citu.
“Tur ir tā būtība, ka ekosistēmas stabilitāte un tās funkcionālā, savstarpējā saistība un struktūra tiek nodrošināta, pastāvot visiem šiem trīs līmeņiem,” skaidroja zoologs.
“Sevišķi lielie plēsēji, kas nogalina un ēd dzīvniekus, kas ir izmēros līdzīgi vai pat lielāki par viņiem, ir ļoti nozīmīgi gan biomasas regulēšanā, gan indivīdu skaita regulēšanā,” viņš uzsvēra.
Turklāt, būtiski ir, ka šie līmeņi ne tikai pastāv, bet pastāv noteiktās proporcijās viens pret otru. Otrās pakāpes konsumentu jeb plēsēju daudzveidībai samazinoties, šo attiecību proporcijas mainās, un rodas risks sabrukt ekosistēmas stabilitātei.
“Procentuālā saistība starp otrās pakāpes un pirmās pakāpes konsumentiem ir diezgan stabila, ja sugu ir daudz. Attiecības var nobrukt tad, ja sugu kļūst mazāk, tāpēc mēs runājam par bioloģiskās daudzveidības un sugu daudzveidības nepieciešamību,” skaidroja Ozoliņš.
Latvijas faunā nopietni lielie plēsēji ir vilki, lūši un lāči.
“Viņu ietekme ir ļoti svarīga tāpēc, ka viņi ne tikai tos pirmās pakāpes konsumentus, tos zālēdājus ēd, bet visādā veidā, gan nogalinot un apēdot, gan teritoriāli izspiežot no savas darbības zonas, regulē arī vidējos un mazos plēsējus, regulē ekosistēmu un procesus tajā,” skaidroja zoologs.
Viņš atzina, ka cilvēkiem brīžiem šķiet, ka ar ekosistēmu kaut kas nav kārtībā, ka atsevišķos momentos plēsēju ir par maz vai par daudz, taču visām skaita izmaiņām visticamāk ir likumsakarīgi cēloņi.
“Var rasties situācija, kad plēsēju ir daudz vienkārši tāpēc, ka viņu dabiskās barības ir par daudz. Šobrīd es gribētu teikt, ka tieši šāda situācija Latvijā ir. Mēs sakām, ka mums ir daudz vilku, šur tur pat par daudz priekš aitu audzētājiem, bet tas iemesls, kāpēc viņu ir daudz, ir tāpēc, ka ir daudz šo zālēdāju dzīvnieku,” vērtēja Ozoliņš.
“Cilvēkam varbūt rodas iespaids, ka ekosistēmā nav kaut kas kārtībā, bet patiesībā ir gluži otrādi, tas ir ekosistēmas pašregulācijas process – savairojoties daudz stirnām, mežacūkām un briežiem, kļūst arī vairāk lielo plēsēju, vilku un lūšu,” viņš skaidroja.
Savukārt zālēdājiem labvēlīgus apstākļus radām mēs, cilvēki, paši, nodarbojoties ar saimniecisko darbību.
“Ja mums būtu pirmatnējais mežs, tad ļoti iespējams, ka tur barības dzīvniekiem būtu daudz mazāk, nekā ar stādiem atjaunotā mežā vai laukos ar ziemājiem un citām lauksaimniecības kultūrām,” atzina zoologs.
