Vai zini?

Vai zini, kā radies Lielvārdes nosaukums?

Vai zini?

Vai zini, kuras vēsturisko tērpu detaļas pierādīja, ka skaistums prasa upurus?

Vai zini, cik daudz bišu vasarā lido virs Rīgas namiem, dārziem, parkiem un mežiem?

Vai zini, cik daudz bišu vasarā lido virs Rīgas namiem, dārziem, parkiem un mežiem?

Vai zini, cik daudz bišu vasarā lido virs Rīgas namiem, dārziem, parkiem un mežiem? Tie noteikti nav tikai viens vai pieci miljoni. Taču savu apceri, atbildot uz šo jautājumu, man labpatiktu sākt nevis ar skaitļiem, bet gan to, kāpēc milzīgās bišu armādas paliek pilsētnieka acīm nemanāmas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka atbilde ir rodama jautājumā. Proti, bites lido virs namiem, kokiem, parkiem un mežiem.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Kaut arī ar moderno nosaukumu – urbānā biškopība – mēs bitēm un biškopībai pilsētvidē esam piešķīruši kaut kādu īpašu statusu un pat radām tādu kā trendu, bites instinkti nav mainījušās ne gadu simteņos, ne tūkstošgadēs. Neatkarīgi no tā, vai tās mīt koka dorē, stropos Rīgas domes terasē, uz Dailes teātra jumta vai privātmājas pagalmā. Lidojot pēc nektāra, tās vienmēr izvēlas taisnāko ceļu un lido nevis pa meža stigām, pilsētas ietvēm, parku skvēriem un namu pagalmiem, bet gan paceļas virs koku galotnēm un namu jumtiem. Vai mēs esam redzējuši bites sirojam ap mūsu ievārījuma burkām vai saldiem dzērieniem, sēžot uz soliņa parkā, dzīvoklī, terasē vai pagalmā? Nē.

Dravnieks Uģis Mālnieks (no kreisās), Dailes teātra mākslinieciskais direktors un režisors Viesturs Kairišs un teātra direktors Juris Žagars izvieto bišu stropus uz Dailes teātra jumta

Jo bites ievāc nektāru, ziedputekšņus un pa taisnāko ceļu lido atpakaļ uz mājām. Un tas liecina ne tikai par bišu perfekcionismu, bet arī par to, ka šiem kustoņiem nepiemīt agresija. Pretējā gadījumā puse Rīgas jau būtu sadzelta.

Vasarā uz liepu ziedu ienesumu Rīgā varētu mājot pat 1000 bišu saimes.

Ja vienā labā saimē šajā periodā mājo vidēji 50 000 bišu, tad nav grūti iedomāties, ka manis minētā Rīgas bišu armāda ir mērāma nevis pāris, bet gan desmitos miljonu. Bet tādās pilsētās kā Berlīne, Vīne un citās Eiropas metropolēs – pat simtos miljonu.

Ja mums Rīgā urbānā biškopība šķiet kaut kas īpašs vai jauns, tad citviet pasaulē tai ir jau trīs desmitgades sena vēsture. Ne bez kurioziem. Piemēram, kad Ņujorkas mērs bija Džulijāni, tad administrācijas darbinieki bija pacentušies to eksotisko dzīvnieku sarakstā, kurus aizliegts turēt pilsētā, starp plēsējiem, žņaudzējčūksām, indīgajiem zirnekļiem un vēl citiem ielikt arī bites. Un tad nu Ņujorkas bitenieki šo birokrātu fušieri centās apiet kā nu kurš. Piemēram, bišu stropu maskējot zem kondicioniera.

Laika gaitā šis pārpratums, protams, atrisinājās, un citur pasaulē par šādiem kurioziem nav nācies dzirdēt. Tieši pretēji. Pašvaldības ir bijušas pretimnākošas bišu ienākšanai pilsētvidē. Pat vēl vairāk: savulaik, piemēram, ar Dublinas mērijas svētību un atbalstu 2015. gads galvaspilsētā tika pasludināts kā Bišu gads.

Par to, kā pasaulē ir aizsākusies urbānā biškopība, vēsturisku pētījumu un atklājumu nav. Būtībā katrā valstī un pilsētā ir savs un citāds stāsts, un skaidrs ir tas, ka tie, kas to aizsāka, nebija kaut kādi dīvaiņi, kas kāmīšus vai čūskas nomainīja pret bitēm. Tam pamatā ir neviltota un profesionāla interese par bitēm un dravniecību.

Parīzē par vienu no urbānās biškopības pionieriem var uzskatīt Žanu Poktonu, kurš Francijas galvaspilsētā bites kopj jau gandrīz 40 gadu. Būdams Parīzes galvenā opernama strādnieks, viņš vienkārši vēlējās savam vaļaspriekam veltīt vairāk laika. Kā to lai izdara? Ilgi galva viņam nebija jālauza: jānovieto bišu saimes uz teātra jumta!

Savukāt Vāclava Havela lidostas teritorijā Prāgā bites kopj kāds avioinženieris, kuram hobijs ir rokas stiepiena attālumā no darba.

Būtībā visur urbānā biškopība ir aizsākusies kā nopietns aicinājums un vaļasprieks, un ar mūsdienu modes tendencēm tam nav nekāda sakara.

Tikām Vācijā vien bites mājo kādos septiņos lidlaukos. Turklāt daudzās lidostās bites ir pilnvērtīgas darbinieces – taču ne jau tāpēc, ka ražo medu. Nē, tās ir lidostu biodetektīvi jeb tiek izmantotas, lai monitorētu piesārņojumu lidostā un tās apkārtnē.  Un šī vides kardiogramma tiek izveidota, ņemot talkā arī bišu savāktā medus un ziedputekšņu analīžu rezultātus.

Citkārt ļaudīm izvēlei nodarboties ar biškopību pilsētvidē ir bijuši tīri lauksaimnieciski apsvērumi. Proti, izbraucot no Londonas, Parīzes, Berlīnes vai kādas citas lielpilsētas, ej nu tagad atrodi kādu brīvu konvenciālās lauksaimniecības neapēstu dabas stūrīti, kur tās bišu saimes novietot. Un kāpēc gan tas būtu jādara, ja pilsēta ir tik zaļa, lai nebūtu jāuztraucas ne par bišu labsajūtu, ne medus ražu.

Bišu stropi uz Rīgas Latviešu biedrības nama jumta

Mēs maldāmies, ja domājam, ka urbānā biškopība Rīgā ir kaut kas jauns. Jā – pašlaik modes lieta, bet ne kaut kas unikāls, kas te būtu radies pēdējā desmitgadē. Proti, jau padomju laikos daži bitenieki uz liepu ziedēšanas laiku vizināja bišu saimes uz galvaspilsētu. Taču neviens ar to īpaši neaizrāvās, un izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs.

Padomju laikos tie biškopji, kas mācēja un gribēja strādāt, bija ļoti turīgi cilvēki jeb buržuāzija, ja tā var teikt, dažkārt vienā sezonā nopelnot naudu automašīnai, kas bija un tā arī palika daudzu PSRS pilsoņu nepiepildīts sapnis. Līdz ar to nebija īpašas vajadzības no laukiem pēc medus dzīties uz Rīgu.

Iekārta un ekonomika jau sen ir mainījušās, un tagad bitenieki savas medus ražas vēlas papildināt ar liepziedu medu. Tāpēc arī liepu ziedēšanas laikā mūsu galvaspilsētā ir vislielākā bišu populācija, jo ir dravnieki, kuri uz Rīgu atved pāris vai vairākus desmitus, bet daži pat simtus bišu saimju.

Var teikt, ka Latvijā un Rīgā urbānā biškopība ir vienkārši izvēle, jo rīdziniekam nav īpašu problēmu atrast kādu vietu arī laukos.

Citviet Eiropā tā ir vienīgā iespēja darboties ar bitēm, un tas arī izskaidro, kāpēc mums nav un arī nekad nebūs tik daudz bišu kā citās Eiropas lielpilsētās.

Arī šai ziņā mums būtu jāpriecājas, ka esam maza, forša un zaļa valsts un galvaspilsēta. Ja ir luste, piemēram, no Varakļāniem aizvest bites uz kādu vietu Rīgā, tad to var paveikt dažu stundu laikā. Bet vai, piemēram, Anglijas un Londodas sakarā mēs varam iedomāties ko tādu? Būtībā jebkurš Latvijā uz kādu brīdi bez īpašām problēmām var kļūt par urbāno biškopi. Te es mazliet ironizēju jeb ar to gribu pateikt, ka biškopis ir biškopis laukos vai pilsētā, un profesionāļi vienkārši dara savu darbu, nedomājot par kaut kādiem nosaukumiem un modes tendencēm.

Neba jau savulaik un sākotnēji Berlīnē, Parīzē, Londonā un daudzās citās pilsētās cilvēki bites sāka kopt tāpēc, ka tas ir moderni. Nē, viņi darīja to, kas viņiem patīk, un tajā vienīgajā vidē, kur tobrīd šo savu aicinājumu varēja vislabāk piepildīt. Un – ja ir aicinājums, tad vairs nav būtiski, kur tās bites atrodas – uz kāda Manhetenas nama jumta, Londonas Haidparkā vai mazdārziņā, Teikas mājas pagalmā vai jebkurā Rīgas nostūrī.

Un tad arī nav īpašas nozīmes – vai tas ir tikai vaļasprieks vai arī rosība, kas nes peļņu. Galvenais, lai ir no sirds un pa īstam!

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti