Staldzenes stāvkrasts – unikāla vieta senāko Baltijas jūras slāņu ieraudzīšanai

Vasara ir laiks, kad baudām Baltijas jūras sniegtos labumus – turklāt Latvijas piekrastes dažādība ļauj atrast sev iecienītāko vietu gan aktīvās atpūtas cienītājiem, gan ainavu baudītājiem. Taču ir kāda īpaša vieta, kas piedāvā unikālu iespēju ikvienam neatkarīgi no atpūtas veida palūkoties uz Baltijas jūras senākajiem krastiem. Ja vēlaties redzēt atsegumus, kuros lasāma Baltijas jūras vēsture, turklāt redzēt netipiskus ģeoloģiskus veidojumus, tad Staldzenes stāvkrasts ir vieta, kuru noteikti vērts apmeklēt.

Vieta, kur šobrīd atrodas Baltijas jūra un arī visa Latvijas teritorija, pirms vairākiem simtiem miljonu gadu bija pavisam citāda – tālā pagātnē šī teritorija atradās citā zemeslodes daļā netālu no ekvatora un par tā laika silto un sāļo Devona jūru Latvijas teritorijā liecina salīdzinoši nelielā dziļumā no Zemes virsas esošie smilšakmeņu un dolomītu slāņi. Pagāja vēl vairāki simti miljonu gadu, un šajā vietā izveidojās īpaša ezeru un upju sistēma – tā dēvētā Eridanas upju sistēma izveidojās Baltijas jūras ieplakā, kas tolaik bija augstāka nekā šī brīža jūras gultne un pa kuru plūda ūdens no apkārt esošajiem ezeriem un upēm. Vēlāk, kad ieplaka pazeminājās, tajā ieplūda vēl vairāk ūdens un izveidojās Baltijas jūras priekštece – Ēmas jūra.

Pagāja vairāk nekā 100 tūkstoši gadu, līdz sāka atkāpties un izkust pēdējā apledojuma ledājs un Baltijas jūra sāka rakstīt savu vēsturi ar savu pirmo attīstības stadiju – Baltijas ledus ezeru.

Staldzenes stāvkrastā ir redzamas ledāja atstātas liecības – pelēka, mālaina morēna, kurā ieslēgti oļi. Arī krastā esošos laukakmeņus ir atnesis ledājs, un, kā stāsta Latvijas Universitātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas zinātņu doktore, tie ir ledāja atnesti sveicieni no Skandināvijas klinšainajiem iežiem.

Kalniņa savā pētniecības karjerā lielu daļu ir atvēlējusi tieši ar Baltijas jūras veidošanos saistītiem jautājumiem, tāpēc piekrastē esošos nogulumus viņa lasa kā atvērtu grāmatu. "Kad ledājs izkusa, Baltijas jūras ieplaku aizpildīja aukstie ledāja kušanas ūdeņi un izveidojās Baltijas ledus ezers. Ezeram visi ziemeļu krasti bija no ledus, tikai šī dienvidu puse bija izkususi. Te ieplūda upes, un par to liecina krastā redzamais oļu slānītis. Vietām redzami tumši sarkani māli – tie ir bijuši ledāja kušanas baseina nogulumi," skatoties uz stāvkrastu, stāsta pētniece. Staldzene ir tā retā vieta, kur, stāvot jūras krastā, var ne tikai redzēt, bet arī pieskarties, iespējams, pat 20 000 gadus senai dabas vēsturei.

Nākamais redzamais slānis Staldzenes stāvkrastā ir nogulumi, kas veidojušies laikā, kad Baltijas jūras vietā bija Ancilus ezers. Tas bija laiks pirms deviņiem līdz septiņiem tūkstošiem gadu. Diemžēl pirms tam esošās Joldijas jūras laika liecības nav iespējams ieraudzīt nedz Staldzenē, nedz citviet, un tās, visticamāk, būtu jāmeklē zem ūdens.

"Tolaik jūras līmenis bija vismaz sešus metrus zemāks par pašreizējo. Tas gan nenozīmē, ka nav iespējams atrast sauszemes nogulumus no laika, kad pastāvēja Joldijas jūra. Tie uzieti vairākās vietās Staldzenes piekrastē. Jūrai tolaik tuvākās teritorijas aizauga ar mežiem un augājiem. Tāpēc esam uzgājuši koku fragmentus, kuru vecums datēts ar 10 860 gadu senu pagātni. Pēc tam jūras līmenis cēlās, uzkrājās māli un smiltis, virs kurām redzami nogulumi jau no nākamās Baltijas jūras attīstības stadijas – Ancilus ezera un Litorīnas jūras. Virs tiem ir visjaunākais slānis – vēja pūstie kāpu nogulumi," skaidro Kalniņa.

Litorīnas jūra izveidojās pirms 7,5 tūkstošiem gadu un pastāvēja trīs tūkstošus gadu. Salīdzinājumā ar mūsdienu Baltijas jūru tā bija siltāka un sāļāka, un, kā skatāms arī piekrastes nogulumos, krietni augstāka.

Tāpēc ikviens, kas šobrīd stāv jūras krastā Staldzenē, Litorīnas laika jūrā atrastos vairākus metrus zem ūdens.

Virzienā uz Ventspili ainava mainās, jo to veidojušas senās Litorīnas jūras lagūnas. Arī šobrīd esošie piekrastes ezeri ir Litorīnas jūras laikmeta liecinieki."

Lagūnas Litorīnas laikā bija ļoti raksturīgas, jo, tā kā ūdens līmenis vietām bija piecus un pat sešus metrus augstāks, daudzviet applūda plašas teritorijas. Tāpēc tādi piekrastes ezeri kā Kaņieris, Engures vai Liepājas ezers Litorīnas jūras laikā bija savienoti ar jūru, bet vēlāk, ūdens līmenim pazeminoties, tie atdalījās no jūras un pakāpeniski kļuva par saldūdens ezeriem," norāda Kalniņa.

Interesanti, ka nogulumos ir izdevies atrast arī liecības par agrāko laiku augu un dzīvnieku valsti. No Baltijas ledus ezera laikiem ir saglabājušās augu atliekas. Piemēram, nogulumos atrastie pundurbērza fragmenti liek domāt, ka to zarus, visticamāk, no krasta ieskaloja Baltijas ledus ezerā. No Joldijas jūras laika bez jau minētajiem kokiem ir atrastas arī citas augu atliekas, kas liecina par to, ka tolaik jūras tuvumā bijis auksts klimats.

Vēlāk Litorīnas jūras laikā kļuva siltāks, un nogulumos ir vērojama daudz lielāka aļģu, gliemju un augu daudzveidība. Diemžēl Latvijas teritorijā nav izdevies atrast liecības par seno iedzīvotāju apmetnēm Joldijas jūras krastā.

Taču tas nenozīmē, ka ļaudis jūras krastā nav dzīvojuši arī Joldijas jūras laikos.

"Tas, ka šobrīd nav uzietas viņu apmetnes, nekādā gadījumā nenozīmē, ka Latvijas teritorijā vidējā akmens laikmetā ļaudis pie jūras nedzīvoja. Tā kā jūra bija krietni zemāk, tās, visticamāk, ir kaut kur zem ūdens. Polijas un Vācijas ziemeļu piekrastē zem ūdens ir atrastas liecības par mezolīta laika apmetnēm. Mūsu teritorijā tādas varētu būt tālu jūrā," norāda Kalniņa.

Baltijas jūras vēsture ir ne tikai lasāma atsevišķās vietās, kur atsedzas seno laiku nogulumi, bet arī smilšu graudos. Ja to forma ir noapaļota un spoža, to nopulējusi jūra ar saviem viļņiem. Ja tos pamatīgi dzenājis vējš, tad smilšu graudiņu forma ir noapaļota un matēta, taču ja smilšu graudiņi ir vairāk roboti nekā apaļi, – tie bijuši vairāk pakļauti ledāja darbībai un tikai nesen izskaloti no ledāja nogulumiem – morēnas.

Jāteic arī, ka pati jūra mūsdienās ir ieguvusi savus vaibstus, pateicoties tās ģeoloģijai un dažādajiem attīstības posmiem. Ja krastu formu lielā mērā ir veidojuši dažādos laikos valdošie vēji un viļņi, tad smilšainie, nevis klinšainie krasti ir Baltijas jūras dinamiskās pagātnes nopelns. Ne jau velti Staldzenes stāvkrasts pērn tika izvēlēts par gada ģeovietu – tolaik pētnieki vienojās, ka Staldzene ir nepelnīti aizmirsta un par maz novērtēta vieta.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt