Klimata krīze vāji attīstītās valstīs īpaši skar sievietes, jo, ņemot vērā dzimumu lomas un sieviešu pienākumus šajās zemēs, viņas ir tās, kas visvairāk iesaistītas gan pārtikas sagādāšanā ģimenei, gan bērnu audzināšanā, kā arī mājas uzturēšanā, atzina biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ingrīda Strazdiņa.
“Cilvēka dzīves kvalitāti vai vispār apstākļus nosaka vide, kādā viņš dzīvo, un tas ietver gan to, kāds ir gaiss, ko cilvēks elpo, kāds ir ūdens, pārtika un tās pieejamība, gan kādos apstākļos viņš strādā un pelna savu iztiku.
Protams, ka ir ļoti ērti par to neko nezināt. Mēs nopērkam savas džinsenes, savu kārtējo teflona pannu, bet tas cilvēks, kas strādājis tādos vai šādos apstākļos, ir atdevis daļu no savas dzīves un veselības,” skaidroja Ingrīda Strazdiņa.
“Situācija ir palikusi ļoti nevienlīdzīga un ļoti nejauka pret cilvēkiem citās valstīs pasaulē un īpaši pret sievietēm un bērniem. Mēs savos labajos apstākļos vai vispār Eiropā, Amerikā, neaizdomājamies un kaut kādā veidā distancējamies no šīs problēmas vai nezinām situāciju,” sacīja Strazdiņa.
Biedrība “Zaļā brīvība” šobrīd aktualizējusi projektu par klimata taisnīgumu attiecībā uz dzimumiem, aicinot aizdomāties, kā, mainot ieradumus, var ietekmēt un uzlabot kāda cilvēka dzīves kvalitāti citviet pasaulē.
Sociālkulturālās normas un ideāli, kas Rietumu pasaulē šķiet nevienlīdzības cēlonis, Āfrikā ir pašsaprotami sievietes ikdienas pienākumi, piemēram, smagu ūdens kannu nešana. Tomēr klimata pārmaiņas, kuras jūtamas tikai pēdējo desmitu gadu laikā, dramatiski maina situāciju, ietekmē ūdens pieejamību un nepieejamību, darbu, klimata apstākļus.
Strazdiņa uzsvēra, ka situācija saasinājusies “īpaši salu valstīs, kur tiešām šīs vētras ir palielinājušās un tās vairs nav viena vai divas gadā, to mēnesī ir tik daudz, kā iepriekš varbūt ir bijis gada laikā”. Katras šādas dabas katastrofas dēļ tiek nopostītas mājas, ciemi, lauki, un viss atkal ir kaut kādā veidā jāsāk no sākuma.
Ja dabas katastrofas skar apdzīvotas vietas, sievietes ir tās, kuras nevar pamest šos apstākļus, aizmukt ar savām lielajām ģimenēm, tāpat viņām nav informācijas, ka tas vispār būtu jādara, kas liek domāt, ka klimata taisnīgums nepastāv,
secināja Strazdiņa. Tāpat viņa sacīja, ka nav vienas atbildes, kas ir šīs nevienlīdzības cēloņi, bet daudz jādara tiem, kas dzīvo ērtos apstākļos. Arī Ieva Raubiško piekrita, ka klimata nevienlīdzība pastāv un tā dažādās pasaules vietās izpaužas atšķirīgi.
“Mēs katrs esam kādu globālu attiecību tīklos, vienalga, ko pērkam vai kur dodamies. Varbūt vajadzētu padomāt tā, ja mēs kaut kur dodamies, gūstam jaunas zināšanas, iespaidus, varbūt jābūt gataviem dot kaut ko pretī. Ne vienmēr varēsim izsekot, ko mēs tiešā veidā ietekmējam, bet ir skaidrs, ka mums ir kādi pienākumi arī šeit,” pauda Raubiško.
