Pilsētnieku sarūpētais komposts Latvijā lauksaimniekiem pagaidām neder. Vēl jāmācās šķirot

Lai arī no gada sākuma Pierīgas reģionā iespējams šķirot bioloģiski noārdāmos atkritumus, no tiem veidotais industriālais komposts pārtikas audzēšanai pagaidām nav derīgs. Citās valstīs, piemēram, Vācijā, šāda sistēma veiksmīgi darbojas, bet Latvijā par to runāt ir pāragri. Cilvēkiem būtu labāk jāiemācās šķirot atkritumus, lai industriālais komposts būtu drošs pārtikas audzēšanai, skaidroja SIA "Getliņi Eko" projektu vadītāja Baiba Rosicka.

ĪSUMĀ:

Zemkopji pagaidām piesardzīgi

Sākot no šī gada 1. janvāra Pierīgas reģionā ir uzsākta bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšana. Brūni konteineri ir izvietoti gan māju pagalmos, gan šķirošanas laukumos, un, tā kā to skaits pamazām kļūs lielāks, lielas cerības tiek liktas uz to, ka pārstrādājamo atkritumu apjoms varētu ievērojami pieaugt.

Teorētiski  kompostu, kas ražots no dalīti vāktiem bioloģiskajiem atkritumiem, var lietot uz lauka pārtikas ražošanai, tā panākot, ka dažādas vielas atgriežas to dabiskajā apritē.  Vairākas valstis jau ir pierādījušas, ka šāda sistēma spēj lieliski darboties. Taču reālā dzīve rāda, ka cilvēki bioloģiski noārdāmo atkritumu konteineros mēdz ievietot tiem neparedzētus atkritumus, kā rezultātā iegūstamais komposts nav izmantojams pārtikas ražošanai.

“Piemēram, Vācija uzskatāmi pierāda, ka industriāli iegūstamais komposts var būt tik labas kvalitātes, lai atgrieztos uz laukiem vai mazdārziņos, taču Vācijā cilvēki atkritumu šķirošanu ir mācījušies jau 40 gadus.

Mēs vēl mācāmies nošķirot stiklu no plastmasas, tāpēc par šāda komposta izmantošanu pārtikas audzēšanai Latvijā ir pāragri runāt. Mēs nevaram būt pārliecināti, ka brūnajos konteineros netiks iemests kas tāds, kas kompostējamo materiālu padarīs nederīgu lietošanai dārzā vai uz lauka. Pagaidām Getliņos iegūtā komposta apjoms ir pārāk mazs un mēs to tikai uzkrājam, taču paredzēts, ka tas tālāk nonāks tikai apzaļumošanas vajadzībām kā melnzeme,” norādīja Rosicka.

Arī Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe uzsvēra, ka zemkopji ir ļoti piesardzīgi, runājot par industriālā komposta lietošanu pārtikas audzēšanai.

“Ir stingri jānodala bioloģiski noārdāmo atkritumu izcelsme. Ja tie nāk no daudzdzīvokļu namiem, tad nevaram būt droši, ka, piemēram, pie kartupeļu mizām blakus nav tikusi piemesta baterija, kas kompostu padara nederīgu pārtikas audzēšanai. Savukārt, ja komposts tiek veidots no pārtikas atkritumiem, ko savāc no noteiktiem uzņēmumiem, tad gan par tā atbilstību lietošanai, piemēram, dārzeņu audzēšanai, varam būt droši,“ norādīja Sproģe. Viņa vienlaikus arī uzsvēra, ka Latvijā ir vajadzīga sistēma, kā iekļaut atkritumu pārstrādē mājsaimniecībā radušos bioloģiski noārdāmos atkritumus.

“Reģionos nav iespējams uzstādīt tik lielas un dārgas iekārtas kā, piemēram, Getliņos, līdz ar to ir jādomā, kā problēmu risināt. Piemēram, Austrijā ciematu un pilsētu nomalēs tiek izveidoti vienkāršāki kompostēšanas laukumi, kuriem netiek izvirzītas tik augstas prasības kā lielajām kompostēšanas iekārtām. Šādi iegūtu kompostu tur izmanto tikai apzaļumošanas vajadzībām. Savukārt, lai realizētu no pārtikas uzņēmumiem un zemniekiem saņemtos tīros bioloģiski noārdāmos atkritumus, tiek veidotas īpašas kopuzņēmuma formas starp ražotājiem, pašvaldību un zemniekiem. No zemniekiem saņemtie salmi un cita veida bioloģiski noārdāmie atkritumi tiek pārstrādāti un izsniegti atpakaļ kā lauksaimniecībā lietojams komposts,” norādīja Sproģe.

Kā top komposts Getliņos?

Kopš aprīļa Getliņos darbojas jauna rūpnīca – bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes komplekss un, kā stāstīja SIA "Getliņi Eko” pārstāve Rosicka, ja līdz šim šādi atkritumi tika pārstrādāti, lai iegūtu metāna gāzi, tad turpmāk no bioloģiski noārdāmiem atkritumiem divu mēnešu laikā būs iespēja tikt pie komposta.

Rosicka atzina, ka šobrīd komplekss darbojas ar atkritumiem, ko mehāniski nodala no sadzīves atkritumiem, taču pauda cerību, ka iedzīvotāju aktivitāte atkritumu šķirošanā palielināsies un, pārstrādājot jau atsevišķi vāktos bioloģiski noārdāmos atkritumus, iegūstamā komposta apjoms pieaugs.

“Šobrīd Pierīgā gada laikā tiek savāktas aptuveni 300 000 tonnas nešķirotu sadzīves atkritumu, no kuriem apmēram 40% ir bioloģiski noārdāmie.

Ja iedzīvotāji šajā reģionā vairāk šķirotu atkritumus, tad materiāls ienāktu vairāk, un prognozes liecina, ka gadā tās varētu būt 120 000 tonnas bioloģiski noārdāmo atkritumu,” norādīja Rosicka.

Getliņos esošā iekārta darbojas pēc sausās fermentācijas principa – tajā visu lielo darbu paveic baktērijas. “Līdz šim no nešķirotajiem sadzīves atkritumiem mēs mehāniski atdalījām bioloģiski noārdāmos un sablietējām kalnā, kur veidojās bezskābekļa vide un no organiskajām vielām radās metāns. Šobrīd mēs bioloģiski noārdāmos atkritumus esam pārnesuši uz betonētiem tuneļiem, kur katrā var ievietot 600 tonnas atkritumu, kur tie tiek apsmidzināti ar baktērijām bagātu šķidrumu. Pirmo mēnesi bezskābekļa vidē organiskās vielas hidrolīzes procesā sadalās un tālāk tiek novadītas uz reaktoru gāzes ražošanai, bet otrajā mēnesī tunelī ievietotajiem  atkritumiem tiek pievadīts skābeklis un sākas kompostēšana. Pēc tam tuneli atver un materiālu pārsijā, atdalot no tā lielākos piemaisījumus,” komposta iegūšanas tehnoloģiju ilustrēja Rosicka.

Komposts arī mazdārziņos

Latvijai atkritumu pārstrādes jomā līdz 2035. gadam ir jāsasniedz ambiciozi mērķi un, lai norādītu reālo pārstrādājamo atkritumu apjomu, Sproģe ieteica veidot statistiku arī par mazdārziņos radīto kompostu. “Šobrīd katrs savā mājsaimniecībā var veidot kompostu un neveikt tā analīzes, ja vien to izmanto tikai sava dārza vajadzībām. Taču tikko kā mazdārziņā sāk audzēt kaut ko pārdošanai citiem, tā šim kompostam būtu jāveic analīzes. Vēl Latvijā ir tā saucamie pusrūpnieciskie komposti – tos iegūst speciāli izveidotos kompostēšanas laukumos, kas Latvijā tikai sāk veidoties. Ražotājs atļauju laukuma ierīkošanai saņem no Valsts vides dienesta un pašvaldības. Tur iegūtajam kompostam tiek veiktas analīzes – ja tas ir tīrs, tas varētu tikt novirzīts, piemēram, dārzeņu audzēšanai, bet, ja nav pietiekoši kvalitatīvs, tad nonāk kā melnzeme apzaļumošanai vai meža audzēšanai,” norādīja Sproģe.

Ja komposta sastāvs ir tik nekvalitatīvs, ka nav izmantojams arī apzaļumošanas mērķiem, to kā tehnisko kompostu izmanto dažādu degradētu teritoriju vajadzībām vai kā pārklājamo materiālu, piemēram, atkritumu poligonos.

Taču neatkarīgi no tā, kur komposts tiek pielietots, skaidrs ir viens – jo ātrāk iemācīsimies atbildīgi šķirot atkritumus un visu, kas ir bioloģiski noārdāms, novietosim tikai tam paredzētajā vietā, tā ne tikai ievērojami vieglākus padarīsim nešķiroto atkritumu konteinerus, bet arī palīdzēsim dabā atgriezties no tās paņemtajām vielām.

Ko drīkst mest brūnajos konteineros?

Kā saprast, ko drīkst mest bioloģisko noārdāmo atkritumu konteineros? Biedrības "Zero Waste Latvija" pārstāve Zane Gailīte skaidroja, ka bioloģiski noārdāmie atkritumi ir viss, kas palicis pāri mūsu virtuvē – mizas, neapēsts ēdiens, zāle, lapas. Arī tas, kas mums aug dārzā – nelieli zariņi, noziedējušas puķes. Atšķirībā no komposta veidošanas pašu vajadzībām tā dēvētā industriālā komposta iegūšanai der arī dažādi dzīvnieku izcelsmes produkti. “Dārza kompostā nedrīkst mest gaļas, zivju atlikumus un citus dzīvnieku izcelsmes produktus, taču, iegūstot kompostu industriāli – temperatūra, kādā tas veidojas, ir augstāka, kontrolējot procesu rūpnieciski, komposts veidojas ātrāk un tam nevar piekļūt grauzēji, tāpēc šādu atkritumu klātbūtne nav šķērslis,” skaidroja Gailīte. 

Viņa uzsvēra, ka jāuzmanās tikai ar materiāliem, kas sākotnēji var likties noārdāmi, taču var saturēt mikroplastmasas daļiņas. Tādi ir piemēram, dažādas papīra krūzītes un trauki.

Industriālajā atkritumu pārstrādē dzīvnieku izcelsmes produkti nav šķērslis, jo, gatavojot kompostu vairāku dienu garumā, tiek nodrošināta augsta temperatūra, kas iznīcina gan baktērijas, gan sēnītes, skaidroja SIA “Getliņi Eko” pārstāve Rosicka.

“Mēs neiesakām brūnajos konteineros ievietot  papīra izstrādājumus, jo tīrs papīrs mūsdienās ir sastopams ļoti reti. Pat papīra salvetēm ir pievienotas plastmasas šķiedras. Lai neapjuktu, es ieteiktu vadīties pēc pavisam vienkārša principa – likt konteinerā tikai to, ko varētu ēst es pats vai mans mājdzīvnieks,” norādīja Rosicka.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

 

 

 

Vides fakti

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt