Kā norādīja BIOR vadošā pētniece Ruta Medne un veterinārārsts, BIOR pētnieks Kristofers Millers, zivīm gluži tāpat kā cilvēkam ir dažādu veidu slimības, kuru klīniskās izpausmes var būt atšķirīgas. Slimības var izraisīt gan ūdenī esošās baktērijas, sēnītes, vīrusi un parazīti, gan klimata izmaiņas un cilvēku darbība, piemēram, piesārņojums un citas ar saimniecisko darbību saistītas aktivitātes.
Nereti zivju bojāeju izraisa vairāki iemesli vai to kopums. "Piemēram, zivij, kurai ir iekodusi cita zivs, veidojas brūce, kurā, visticamāk, nonāks baktērijas un izraisīs iekaisumu, kā rezultātā zivs vispārējais veselības stāvoklis pasliktināsies. Ja ezerā pazeminās skābekļa daudzums, ne vienmēr zivis noslāpst, bet zems skābekļa daudzums ir papildu stresa faktors, kas samazina zivju imunitāti, un zivs kļūst uzņēmīgāka pret slimībām," skaidroja Medne, uzsverot, ka neviena zivs savas dzīves laikā nav pasargāta no saslimšanas, tāpēc atkarībā no saslimšanas iemesla un zivju imunitātes slimības rezultāts var būt atšķirīgs.
Ezeru zivis šajā ziņā nav īpašas, tās ar dažādām slimībām slimo tikpat daudz kā citu ūdenstilpju zivis. Jautāta, kāds tad ir parasti iemesls, kāpēc vīrusi nonāk ūdenstilpēs, Medne norādīja, ka tos var atvest ar zivīm, kurās vīruss jau ir latentā jeb slēptā stadijā, kā arī ar inficētu ūdeni. Ļoti retos gadījumos arī ar zvejas rīkiem.
Pētnieki pieļauj, ka Rāznas ezera gadījumā zuši varēja būt inficējušies ar herpes vīrusu migrācijas laikā okeāna ūdeņos vai jau zivjaudzētavā, kad bija vēl tikai mazuļu stadijā. Vīrusa klātbūtne zivju organismā vēl nenozīmē, ka tās slimos, – tas var ilgstoši neizpausties un slimība attīstīties tikai noteiktu apstākļu sakritības gadījumā.
Turklāt, kā uzsvēra Medne, – ja vīruss ir dabā, tad veidojas zivju populācijas, kas pret to ir izturīgas un neslimo, kamēr citas populācijas slimo un iet bojā.
Paredzēt tālāku vīrusa izplatību esot grūti, jo ezers ir dabiska ūdenstilpe, ko nevar izdezinficēt kā dīķi vai fermas baseinu.
Tā kā zivis itin labi tiek galā ar potenciālajiem slimību ierosinātājiem, ja vien tām ir spēcīga imunitāte un labi dzīves apstākļi, konkrēta slimības ierosinātāja konstatēšana ūdenstilpē vēl nenozīmē, ka tur izplatīties saslimšana. Tāpēc arī vispārējs monitorings par biežāk sastopamajiem ierosinātājiem Latvijā nav veikts. Par biežākajām saslimšanām varam spriest pēc makšķernieku novērojumiem – Latvijas ūdenstilpēs karpveidīgo zivis saskaras ar parazīta izraisīto melno punktu slimību, tāpat zivju vidū izplatīti ir lenteņi un par karputi sauktais vēzītis Argulus foleaceus.
Pētnieki norāda, ka neviena no minētajām slimībām neizsauc zivju masveida mirstību.
"Masveida mirstību izsauc vides problēmas – skābekļa trūkums, piesārņojums, pārāk liels zivju blīvums. Ļoti retos gadījumos to var izsaukt vīrusu vai baktēriju izraisīta slimība. Tas notiek gadījumos, ja konkrētais vīruss līdz šim ūdenstilpē nav bijis – tad pret jauno slimību ierosinātāju nevienai zivij nav izveidojusies imunitāte un līdz ar tas inficē arvien vairāk zivju," skaidroja Medne un Millers.
Pētnieki uzsver, ka lielu lomu šajā ziņā spēlē ne tikai zivs vecums un fizioloģiskais stāvoklis, jo mazas un vecas zivis slimo biežāk, bet arī piesārņotāju klātbūtne, nepiemērota temperatūra un stress. Turklāt piesārņotājus ne vienmēr ir iespējams konstatēt, jo tie vidē sadalās, atšķaidās vai iztvaiko.
Kādu ietekmi zivju saslimšana rada konkrētajai dzīvotnei un arī cilvēku veselībai, ir grūti izvērtēt, jo viss atkarīgs no saslimšanas iemesla. Ja zivju mirstību izsaucis piesārņojums, tad ezers nevarēs pilnvērtīgi atjaunoties līdz laikam, kad samazināsies piesārņojošas vielas ietekme. Savukārt par zivju slimību bīstamību cilvēka veselībai vairumā gadījumu nav jāsatraucas, jo katrai sugai ir raksturīgas savas saslimšanas. Rāznas ezera zušu gadījumā satraukumam nav pamata, jo BIOR laboratoriskās izmeklēšanas laikā tika secināts, ka viens no miršanas iemesliem ir zušu herpes vīrusa infekcija, kas nevar tikt pārnesta no dzīvniekiem uz cilvēkiem.
Prognozēt zivju slimību izplatību un uzliesmojumus ir ļoti grūti, tāpēc laikus tiem gatavoties var, tikai mērot skābekļa daudzumu ūdenī un sekojot līdzi vides apstākļu izmaiņām.
Dati par skābekļa daudzuma samazināšanos ūdenstilpēs daudzviet pasaulē ir neiepriecinoši.
Zinātnieki salīdzinājuši mērījumus ūdenstilpēs vairāk nekā 90 valstīs un secinājuši, ka skābekļa līmenis tajās ir zemāks, nekā uzskatīts līdz šim.
Vai tā ir aktuāla problēma arī Latvijā? Medne norādīja, ka pie mums situācija nav kritiska, jo skābekļa daudzums ezeros un citās ūdenstilpēs ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, sākot no gaisa temperatūras un atmosfēras spiediena, līdz pat vējam un ūdensaugiem. Latvijas ūdenstilpēs, ja ir novērojamas izmaiņas atmosfērā, skābekļa daudzums ūdenī var svārstīties, bet satraukumam par to šobrīd nav pamata.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
