No kādreizējā ūdensdzirnavu ezera šobrīd pāri nav palicis itin nekas – 18 kilometru garā Vilaunes upe tālāk ietek Tirzā, vienā no lielākajām Gaujas pietekām. Kārlis Valts Linde ir viens no tiem, kas šo vietu baudījis jau kopš bērnības un vēlas, lai Pērļu ūdensdzirnavas tiktu atjaunotas.
"Kad biju mazs puika, braucām ar draugu uz Pērļu dzirnavām lasīt vēžus, ķert zivis. Tas bija ap 2010. gadu, kad viss bija sakopts un izskatījās labi. Upīte, kas tek lejā no Pērļu dzirnavām, arī bija neaizaugusi, viss bija sakopts. Tad pagāja daži gadi un Pērļu dzirnavām vai nu nomainījās saimnieki, vai tās pārdeva un viss aizauga," atmiņās dalījās Linde.
Viņš atceras, ka savulaik Pērļu dzirnavu ezerā bijuši gan signālvēži, gan platspīļvēži, tāpat viņš arī esot noķēris dzeloņvaigu vēzi, kas liecinot par to, ka ūdens bijis ļoti tīrs. Pērļu dzirnavu dambja lejtecē agrāk bijušas arī strauta foreles, taču tagad, apmeklējot šo vietu, skats esot bijis bēdīgs. "Pēdējo reizi biju tur pirms pusotra mēneša. Aizbraucu ar domu pamakšķerēt un ieraudzīju, ka dambim slūžas ir izrautas ārā. Agrāk virs Pērļu dzirnavām bija ezers vairāku hektāru platībā un upīte sākās netālu no Pērļu dzirnavām. Kad dambis funkcionēja, zivīm tur bija kur dzīvot, bet pašreiz tā upīte ir pusotra metra platumā, un lejā, kur tā iztek ārā no slūžām, tur jau tas ir grāvis," norādīja Linde.
Dzirnavas tur darbojās līdz 1947. gadam. Namā bija Pērles pasta nodaļa. Šobrīd ūdensdzirnavas pieskata Jānis Bušmanis, kurš stāsta, ka vēl nesen šajā teritorijā bijušas zivis, kas tagad nonākušas Tirzā, Āžu dzirnavu hidroelektrostacijā (HES).
"Te bija līņi, brekši, karpas es vairs pat neskaitīju par zivīm, jo tās bija milzīgas, ap 20 kilogramiem. Labi, ka es pats paspēju izlēkt ārā no laivas un izlīst krastā, kad tika pārrautas slūžas," atminas Bušmanis.
Slūžas laika gaitā ūdensdzirnavās tika pārrautas vairākkārt, radot spēcīgus plūdus.
Jautāts, vai nu jau zaudēto uzpludinājumu vajadzētu atjaunot, zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks, ihtiologs Kaspars Ābersons drīzāk lūkojas kompromisa virzienā starp dabas un cilvēka vajadzībām.
"Te ir gandrīz zivju ceļš. Tieši tādus risinājumus cilvēki izmanto, lai nodrošinātu zivju migrāciju – pazemina ūdenskrātuvē līmeni un izveido tādu kā mazu upīti. Šoreiz to ir izdarījusi daba. Droši vien mēs varam rast kompromisu – cilvēkiem gribas peldēties un kaut ko darīt, tātad jāmeklē vidusceļš," norādīja pētnieks. Kad šajā vietā bija uzpludinājums, vietējie iedzīvotāji varēja tur peldēties un ķert līdakas, kā arī milzu izmēra karpas, tagad tā ir piemērotāka dzīvotne citām sugām.
"Ir jāsaprot, ko mēs gribam? Ja gribam līdakas, tad ir jāatjauno uzpludinājums, bet līdakas nav tās, kuru Latvijā trūkst. Ja mēs paskatāmies plašāk, tad Latvija ir ezeru zeme un mēs varētu ķert līdakas ezeros un nemocīt straujas upītes, mēģinot tur uztaisīt līdaku rezervuārus," skaidroja Ābersons.
Vietas īpašniekam nevar aizliegt atjaunot uzpludinājumu, taču mērķis ir atbrīvot ceļus migrējošajām zivīm.
"Lielās zivis mēs šobrīd, protams, esam pazaudējuši, bet migrējošām zivīm šeit varētu būt piemērota vieta. Mēs esam dabūjuši nārsta vietas tām lielajām zivīm, ko cilvēki varēs ķert šīs upes lejtecē un Tirzā, proti, strauta forelēm. Ja šeit būtu vaļā jūra, mēs būtu dabūjuši nārsta vietas arī kādam taimiņam un upes nēģim," stāstīja Ābersons.
Pat ja Pērļu ūdensdzirnavas netiek atjaunotas, upē tik un tā saglabājas divi ļoti nozīmīgi šķēršļi, kas liedz zivīm migrēt, un to ietekme ir krietni lielāka. "Pie Tirzas, pie Āžu HES, ir ūdenskrātuve, kurā ir pacelts līmenis, lai upe varētu labāk griezt turbīnu. Bet ar šo ūdens pacelšanu mēs esam upi diezgan sabeiguši. Strauji tekošas upītes vietā mums ir liela peļķe, tāda pati, kā iepriekš bija pie Pērļu dzirnavām. Sanāk, ka Tirzā nārsta vietas ir, bet zivis klāt tām netiek. Šis nav vienīgais [šķērslis], netālu ir vēl viena spēkstacija uz Tirzas, arī uzpludinājums, kurā pacelts līmenis un nav zivju ceļa – tā ir Galgauskas dzirnavu HES," norādīja Ābersons.
Galgauskas un Āžu HES kaskādes aizsprosts ir viens no 70 nozīmīgākajiem šķēršļiem Latvijā, un turpmāk tiks meklēti risinājumi, kas šeit būtu jādara, lai zivis varētu migrēt. Aktivitātes ir sākušās, jo aptuveni 2 miljoni eiro ir atvēlēti tam, lai turpmākajos gados varētu uzlabot zivju migrāciju.
"Redzot Igaunijas piemēru, kur šķēršļa nojaukšana izmaksā aptuveni 30 tūkstošus un zivju ceļa izveide 300 tūkstošus, skaidrs, ka tiem labajiem darbiem tik daudz naudas nav. Tāpēc mums ir liels prieks, ka ir jautāts padoms zinātniekiem par to, kur ir tie ļaunākie šķēršļi, kur mums būtu lielākais ieguvums un ko varam darīt," uzsvēra zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.
Pētnieki ir identificējuši ļaunākos 70 šķēršļus Latvijas upēs, kurus būtu lietderīgi novērst. Turpmāko gadu laikā eksperti dosies uz šiem 70 šķēršļiem, lai runātu ar to īpašniekiem par iespējamajiem risinājumiem. Kaut arī lētāk šķērsli ir nojaukt, ja konkrētajā vietā notiek saimnieciskā darbība, īpašnieks tam nevēlēsies piekrist. Tad parasti tiek izskatīta iespēja mākslīgi būvēt zivju ceļu. Ar vairāku Latvijā nozīmīgāko šķēršļu īpašniekiem jau ir notikušas sarunas, un viņi ir izrādījuši vēlmi sadarboties.
Šķēršļiem bagātās upes ir kā trombi zivīm, jo katrs no tiem liedz doties uz nārsta vietām. Ierastais uzpludinājums, kur peldēties vai makšķerēt, daudziem šķiet pievilcīgāks nekā maza strauja upīte, taču jāpatur prātā, ka tādā gadījumā upes ir slēgtas to dabiskajiem iemītniekiem.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
