Ronda ieradās Šmitu ģimenē pirms pieciem gadiem. Kad aizsaulē devās iepriekšējais suns, doma par jaunu mīluli nebija aktuāla līdz dienai, kad Elizabetes brālis ieradās ar mazu kucēnu.
Rondas saimniece Inese Šmite stāsta, ka ģimene domājusi ņemt “tādu pašu vilku sunīti, un jau meklējām internetā, visādi, sākām jau tur interesēties, brālis vienkārši bija noskatījis un viņu atveda, nostādīja fakta priekšā”.
Visvairāk par jauno ģimenes locekli priecājās Elizabete. Ronda meiteni vienmēr sagaida mājās no skolas, sargā, piespiežoties ar sānu, un labi jūt saimnieces noskaņojumu.
“Kad es vienkārši jūtos slikti vai esmu uztraukusies, es kādu brīdi pamīļoju Rondu un tā kā nomierinos,” stāsta Elizabete.
Ja Elizabete sāk raudāt, tad Ronda kļūst nervoza un izskrien ārā, nepaliek iekšā telpā, viņa satraucas tik ļoti.
Suņu uzvedības eksperts Leons Markelovs šādu reaģēšanu skaidro ar suņa emocionālo stāvokli – patiesībā dzīvnieki mūs sajūt daudz izteiktāk nekā mēs paši.
“Suns ļoti labi jūt cilvēka noskaņojumu, emocionālo noskaņu, visu pārējo, un viņa ir pārpildīta ar to, viņa ļoti ātri uzsūc to visu, un tad viņai jāiziet ārā, jānomierinās, jāatslogojas,” skaidro Markelovs.
“Piemēram, cilvēki, kas slimo ar krītamo kaiti, suns jau pusstundu ātrāk to sāk just, paliek nervozs, zina, ka saimniekam būs tāda lieta. Cilvēki ļoti daudz palaiž garām, nesaprot, suns paliek nervozs, staigā vai nāk tev klāt, tev vajadzētu viņu noglaudīt, ar to varbūt stabilizēt arī to asinsspiedienu,” saka Markelovs.
Ne velti suņus mēdz dēvēt par labākajiem psihologiem – būtnēm, kas māk ieklausīties un palīdzēt. Tieši tādēļ daudzas šķirnes iespējams apmācīt kā servisa suņus dažādās profesijās. Tie var būt suņi-pavadoņi neredzīgajiem un suņi-asistenti cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Viņi saimniekam pienes lietas, atver durvis, skapjus, ieslēdz gaismu un pat iztukšo veļas mašīnu.
Pavisam cits uzdevums ir kanisterapijas suņiem. Viņi gluži kā fizioterapeiti un psihologi palīdz bērna atveseļošanās procesā – attīsta empātiju, kustību koordināciju, runas prasmes un normalizē nervu sistēmu. Šāds suns vārdā Sinbads ir pašam kinologam.
“Viņš kontaktējās ar to cilvēku, pie kā viņš ir aizbraucis. Ko tas dod? Tas uzlabo asinsriti, sirdsdarbību, nervu sistēmu, visnotaļ ļoti daudz tur ir to punktu, ko viņš spēj izdarīt, ļoti pozitīva attieksme pie visādām nervu slimībām,” stāsta Markelovs.
Dzīvniekam noteikti jābūt ar mierīgu, pacietīgu temperamentu un lielu dziņu spēlēties, kas vajadzīga apmācības procesā. Par asistentiem pārsvarā izvēlas labradorus, retrīverus, kollijus un vācu aitu suņus.
“Manā praksē bija, ka bija bišķiņ nepareizi audzināts vācu aitu suns, kad viņš izauga, viņam vienīgā prioritāte bija saimnieka sargāšana, [..] un tajā pašā ratiņkrēslā neviens pat no tuviniekiem vairs nevarēja pieiet klāt, suns vienkārši aizsargāja viņu,” atceras Markelovs.
Rondai nav suņa-asistenta diploma, taču viņa Elizabetei palīdz tikpat daudz. Ronda sajūt, ka Elizabete tai jāuzrauga, un visu laiku meklē vietu, lai atrastos blakus.
“Emocionāli tas ir bērnam, man liekas, tā ļoti pozitīvi, viņam tomēr ir rūpe kaut kāda, jārūpējas, teiksim, pateikt mammai, ka tur ūdens sunītim pietrūcis vai kas, tomēr kaut kāda atbildības sajūta arī taču ir,” atzīst Elizabetes mamma.
Par Elizabetes draugiem kļuvuši arī citi suņi – tie, kurus viņa satiek Latvijas Bērnu fonda rīkotajās vasaras nometnēs bērniem ar īpašām vajadzībām.
