Lai noskaidrotu, kādā stāvoklī ir Latvijas upes, zinātniskā institūta “BIOR” pētnieki ir veikuši to inventarizāciju, sadalot visas upes kilometru garos fragmentos un ievācot par tiem visu interesējošo informāciju. Rezultātā 1549 upes un strauti ir sarindoti Latvijas upju sarakstā pēc to esošās nozīmes zivju faunas saglabāšanā, katrai no tām aprēķinot arī koeficientu. Papildus tam ir izveidots potenciālās nozīmes saraksts, kurā analizēts, cik bagātas un vērtīgas varētu būt upes.
Likvidējot tajās dažādus šķēršļus, iespējams panākt krietni labākus rezultātus. Piemēram, Ventas pietekā Riežupē ir viens ļoti nozīmīgs šķērslis, kas liedz zivju migrāciju.
“Bieži vien, runājot par šķēršļiem, mēs domājam par tādu kārtīgu betona sienu, kur zivis peld un netiek pāri, bet viņām traucē arī daudz mazākas lietas, piemēram, nejauki ieliktas caurtekas.
Ja Ventā nebūtu paaugstināts ūdens līmenis, tad mēs redzētu, ka caurteka ir izlīdusi no upes ārā, tajā ir ļoti sekls ūdens, ko zivīm ir grūti pārvarēt, un tā kā šis šķērslis atrodas pašā grīvā, tad tā ietekme izpaužas visā upē,” skaidroja “BIOR” pētnieks, ihtiologs Kaspars Ābersons.
Lai novērstu šo šķērsli, viens no risinājumiem, būtu izbūvēt jaunu tiltu vai iedziļināt caurteku ar akmeņiem un granti, izveidojot it kā dabisku upes gultni. Vēl viens no variantiem paredz izveidot mākslīgu krāci zem caurtekas, kas paceltu ūdens līmeni caurtekā.
Kopumā Latvijas upēs esošos vairāk nekā 1000 šķēršļus pētnieki klasificējuši piecos visnozīmīgākajos, 21 atzīts par ļoti nozīmīgu, bet 32 šķēršļi kā nozīmīgi. Taču bez cilvēku vai dzīvnieku radītajiem šķēršļiem zivju migrāciju ietekmē arī dabiskie. Ventas gadījumā tāda ir Ventas rumba – platākais Eiropas ūdenskritums. Dažām zivju sugām Ventas rumba ir kā nepārvarama siena, taču zinātnieki ir atraduši viedu, kā to pārvarēt.
“Mēs paņemam nēģus no zvejniekiem un izlaižam tepat virs ūdenskrituma – tie peld uz savām nārsta vietām un mēs esam pierādījuši, ka tas palīdz,” norādīja Ābersons.
Tā kā nozīmīgākie šķēršļi upēs ir hidroelektrostacijas (HES), kā arī aizsprostu un dambju paliekas, eksperti aicina izvērtēt to saimniecisko nozīmi. “Zinātnieki nav tie, kas būs to jaucēji. Mūsu mērķis ir dot zinātnisku padomu, ja ir vēlme gan politiskā, gan praktiskā līmenī darīt kaut ko. Mēs parādām virzienu, kur to darīt un vēlams, kādā kārtībā,” skaidroja “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.
Latvijas upēs ir vairāki piemēri, kas ilustrē to, kā neefektīvs HES apgrūtina zivju migrāciju – viens no tādiem ir Sēmes HES. “Lāčupīte ir maza taimiņu nārstam un forelēm piemērota ūdenstecīte, bet, tā kā tajā ir uzpludinājums un tajā ražo elektrību, zivis nemigrē. HES saražo tik, cik viens motorollers, kas kopējā Latvijas enerģētikas bilancē nav tas izšķirošākais. Sabiedrībai ir jādomā, vai ir vērts noslīcināt skaistu upīti, lai saražotu tik maz enerģijas,” norādīja Ābersons.
