Tas, ka purvs ir nāvējošs un bīstams, patiesībā ir nedaudz mīts. Protams, vienmēr jābūt piesardzīgam un purvā nekad nevar iet viens. Visbīstamākās ir vietas, kur blakus ūdens plaisai ir tāda kā zaļa josla, mēs kāpjam un ir ļoti viegli iegrimt.
Daudz palīdz tas, ja kājās ir purva kurpes. Tad cilvēks neiegrimst līdz padusēm un diezgan viegli var piecelties kājās. Purva kurpes pēc sniega kurpju parauga izstrādājis Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes doktorants Kristaps Kiziks. Purvā viņam patīk viss.
“Tas, ka te nav cilvēku, ka te ir klusums un dabiskā vide, mežonīga vide, tādā ziņā, ka nepieradināta, cilvēka neietekmēta vai maz ietekmēta, īpatnēji augi, kas saglabājušies tūkstošiem gadu, pundurbērzi, kas ir augs - relikts, kas pirms 10 000 gadu visā Latvijā bija, bet tagad tikai purvos saglabājies, rasenes, kas tikai purvos ir,” uzskaita Kiziks.
Kaut gan vajadzētu rakstīt doktora darbu, Kristaps Kiziks ved cilvēkus pārgājienos pa purviem. Viņam šķiet svarīgi kliedēt cilvēku bailes un parādīt purvu skaistumu.
“Ļoti daudz dažādu mītu, ka kaut kas sūc iekšā, nu nav tā, nekas nesūc iekšā, bet sabiedēt jau vajag cilvēkus, lai ir piesardzīgi, lai neietu iekšā tajā purvā, lai neko nedara, tad viss būs kārtībā,” atzina Kiziks.
“Pēc krāsas var vadīties, brūnās ir drošākās, sarkanās ir drošas, bet zaļās, tādas dzeltenīgās ir tās vietas, kur var izkrist cauri, nu vismaz vienkārši ar zābakiem ejot,” skaidroja Kiziks.
“Tāda zaļāka vieta, kur jau vairs nevar tik droši kāpt, te var izkrist cauri, te tās sūnas ir sablīvējušas kopā to visu, [..] zaļās vietas ir tiešām tās bīstamākās, tur tā virsējā kārta, tās sūnas peld pa virspusi, apakšā ir ūdens, citreiz ir vietas, kur ir gāzes, metāns nāk ārā, burbuļi, brūnās vietas ir visdrošākās,” viņš norādīja.
Topošajā Nacionālajā enciklopēdijā minēts, ka purvi aizņem aptuveni 10% no Latvijas teritorijas.
Tie veidojas, aizaugot seklākām ūdenstilpēm vai ļoti mitrās vietās, kur atmirstot augiem, sāk veidoties un uzkrāties kūdra.
Mūsu purvu izpēte sākusies pērnā gadsimta sākumā un starpkaru periodā Latvijā darbojās 13 valsts nozīmes kūdras fabrikas. Šobrīd Latvijā gandrīz 7000 atradnēs iegūst apmēram 3% no pasaulē dārzniecībā, lauksaimniecībā un enerģētikā izmantotās kūdras.
Lielākā daļa iegūtā resursa tiek eksportēta. Pēdējo 10-12 gadu laikā kūdras eksports pieaudzis gandrīz pusotru reizi.
LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Laimdota Kalniņa stāstīja, ka Latvijā tiek pievērsta uzmanība, “lai tās teritorijas, kas ir izstrādātas, tiktu atkal atgrieztas dabā, lai katrā ziņā tiktu saprātīgi izmantotas”.
“Lielas platības – 20% - ir dabas aizsardzībā, lai saglabātu vērtīgos biotopus, lai saglabātu vērtīgās gan augu, gan dzīvnieku, sevišķi putnu sugas,” viņa piebilda.
Purvs nozīmē ne tikai dabas skaistumu un saimnieciskus ieguvumus, tas kalpo arī kā kultūrvēsturiska liecība. Daudzas akmens laikmeta cilvēku apmetnes, vēsturiskas senlietas, kara laika priekšmeti kūdras slānī saglabājušies gandrīz neskarti, dodot iespēju vēsturniekiem tos labi izpētīt.
