Latvijā trūkst gribas veidot kvalitatīvus zivju ceļus; eksperti slavē igauņus

Kaimiņvalstīs daudz vairāk nekā Latvijā izdarīts veiksmīgu zivju ceļu veidošanā, – tā pēc pieredzes apmaiņas Igaunijā secinājuši vides eksperti. Netālu no Igaunijas un Latvijas robežas esošā Vaidavas upe ir viens no piemēriem, kas uzskatāmi parāda problēmas, ar kurām nākas saskarties dažādu upju aizsprostu gadījumā.

Vaidava ir Gaujas pieteka, un tajā esoša dambja dēļ migrējošajām zivīm ilgstoši nav bijusi iespēja pārvarēt šķērsli, kā rezultātā, piemēram, nēģu un taimiņu migrācija agrāk aprāvās pusceļā. Vairāk nekā pirms desmit gadiem igauņi izveidoja zivju ceļu, kas imitē upes posmu, un nu zivīm ir iespējams nokļūt pa straumi augšpus šķērslim, lai turpinātu migrēšanu.

Dambji taimiņiem ir nepārvarams šķērslis, un pēc vairākiem centieniem to pieveikt zivs "saprot", ka jāmeklē citas iespējas, proti, jādodas uz blakus izbūvēto zivju ceļu.

Starptautiskās jūras pētniecības padomes lašu un taimiņu krājumu novērtēšanas darba grupas priekšsēdētājs, Tartu Universitātes Zinātnes un Tehnoloģiju fakultātes Igaunijas jūras institūta vadītājs Martins Keslers skaidroja, ka Vaidava ir labi zināma kā nēģu upe un ka jauno zivju ceļu bez daudzām ierastām sugām izmanto arī taimiņi un aizsargājamās alatas.

Zīmīgi, ka, veicot šo upes ceļa posmu, zivis tālāk dodas uz Latvijas teritoriju.

Komentējot igauņu izveidoto zivju ceļu, Zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta Iekšējo ūdeņu nodaļas pētnieks Kaspars Ābersons norādīja, ka Latvija no tā varētu mācīties vienkāršību.

"Tajā nekas nav samocīts, ūdens tek un tas atgādina dabisku upi. Līdz ar to zivis tur jūtas kā dabiskā upē. Tehniskās lietas ir vienkāršāk pārņemamas, bet tas, ar ko mums sokas grūtāk, ir gribēšana, ka tas ir vajadzīgs un tas ir jāizdara," skaidro Ābersons.

Arī Zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups slavēja igauņu veikumu, norādot, ka tas ir labs tipiska dabiska zivju ceļa piemērs.

"Tam ir labs tehniskais izpildījums, ir uzbūvēta apkārt maza serpentīna veida upīte, jo, būvējot zivju ceļu, ir jāpanāk pēc iespējas mazāku kritumu," stāstīja Ustups. Lai arī serpentīna dabiskais zivju ceļš aizņem krietni lielāku zemes teritoriju, tas ir labākais pieejamais risinājums.

Tiesa gan, tādu ceļu izbūvē būtiski ir panākt vienošanos ar dambja īpašnieku.

Jautāts, kas jāievēro, būvējot zivju ceļu, vides aktīvists, zivju advokāts Māris Olte uzsvēra, ka būtiski ir panākt vēlamo pacēluma apmēru un gādāt arī par zivju ceļa dažādu izmantošanu. "Uz metru pacēlumam ir jābūt ne lielākam kā septiņiem centimetriem. Ja tas būs augstāks, tad zivis neies. Tāpat es sliecos domāt, ka zivju ceļš var būt arī foreļu nārsta vieta, jo nav jau žēl, ja tajā ceļā, ko citi izmanto kā tranzītu, daži mazākos olīšos nērš ikrus.

Tāda zivju ceļa izbūve maksā aptuveni 150–300 tūkstošus eiro. Tas ir vairāku gadu darbs, jo, lai tiktu līdz rezultātam, jāvienojas gan ar zemes īpašnieku, gan jāsaņem finansējums.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti